Dzīvā leģenda

2006. gads, Pasaules skolēnu čempionāts – bronza

2012-01-30T19:01:00.006+02:00

Jāatvainojas, ka divas nedēļas biju aizmidzis un neko nebiju uzrakstījis, bet tāda ir dzīve – daudz trenējos un īsti nebija ne laika, ne spēka un kur nu vēlēsanās. Turpinot savu 2006.gada sākums raksturojas ar to, ka biju ļoti labā formā, apsmēju visus gan Latvijā, gan Igaunijā. Pasaules skolēnu čempis norisinājās Slovākijā, tātad nekas netverams orientēšanās ziņā nebija sagaidāms. Izlases sastāvs –

J ubis jaunākais, Dzīvā Leģenda, Žagata jaunākais, cilvēks zaldāts – Artjoms Rekuņenko un Tamāras visu laiku garākais audzēknis – Emīls Ūdris. Turpinot savurakstu sēriju par saviem veiksmīgākajiem rezultātiem, sacensībām, tad nedrīkst nepieminēt 2006.gada bronzu Pasaules skolēnu čempionāta vidējā distancē, par to arī turpmākais stāsts.

Kā jau visi čempji, manā jaunības laikā, iesākās ar garo distanci. Jāpiemin, ka salīdzinot ar čempi 2004.gadā, konkurenci sastādīja Zviedrijas izlase labākajā sastāvā, kas lika vairāk cīnīties un divreiz stiprāk sakost zobus. Man pirmspēdējā starta grupa, Jubim pēdējā. Kā jau ikvienā jaunības aprīlī, ar pārliecību bija kā ar sniegu Ēģiptē jeb visnotaļ pašvaki, īsti nebija nojausmas uz ko esmu spējīgs, nebija izstrādāta nekāda kaujas taktika, tik zināju, ka 6niekā jau nu jābūt stabili un ļoti gribējās piesmiet savu galveno konkurentu – Jubi, kas arī bija galvenie uzdevumi un misijas. Iesāku tik ātri cik varēju, neko spožu savā ātrumā nemanīju, distance bija samērā viegla, nedaudz kalnaina, ātrums nestabils – pēc kļūdām centos skriet ātrāk, nespēju sataustīt saikni ar karti, kas beigās noveda līdz 4.vietai. Aizvadīja ne labu, ne sliktu reisu, jāatzīst, ka pēc sacensībām aprunājoties ar mammuci, tad bija jaušama dusmu sajūta mammas sievišķīgajā balsī. Pirmo vietu ieguva šobrīd Pasaules granda līmenī esošais sprinta karalis Jerker Lysell, Otrais pašmāju ražojums – Andris Jubelis, bet trešais Jerkera dvīņubrālis un reizē lielākais ienaidnieks dzīvē, ne meiteņu frontē - Jespers Jysell. Jubis pārsteidza un kā vēl, visi Slovākijas kanāli un žurnālisti lēkāja ap viņu kā Lauvas ap nomedītu antilopi.

Vidējā distance. Biju uzvilcies, jo sanāca iepriekšējā dienā uzklausīt nelielus pārmetumus no treneres, kas mani uzvilka kā maniaku kam nav gaismas tuneļa galā. Man pēdējā starta grupa, ja nemaldos startēju pēdējais, jo vecie onkas jau vāca startu nost, tātad mežs patukšs - neviens mani netraucēs atzīmēties vai arī ar savas vietas noskaidrošanu, kas man besī viss vairāk. Tu skrien tā, ka tev putas nāk ārā pa muti un tad atrodas kāds gudrīts, kurš paprasa – kuru punktu meklē? Tādā brīdī prasās atvēzēties, bet šoreiz tā nenotika, jo nebija neviens, kas varētu mani satikt vai arī vienkārši biju ātrs kā Aldis savos ziedu laikos. STARTS. Pirmie trīs kp viltīgi, no kalna lejā, izmantoju savus kg priekšrocības un sāku olimpiski, nedaudz uz dullo – perfekti (pie 3.kp biju līderis). Tālāk 4.kp cēliens kalnā un pats punkts akameņos – pēc tāda sakumā likās viltīgi, gluži ka Rūdolfa Šadrina ļaunais smaids - paņemu labi, tālāk sākās mežš kā niedrājā, tātad priekšrocība man, jūtu sākums paņemts par ātru, nedaudz atlūztu, bet viss labi, kļūdu nav. Uzraujos uz 6.kp – 40 sek. kļūda, bāc, bet nestrebju karstu, skrienu maksimāli, bet droši – visu salasu. Noķeru, apdzenu un aizbēgu 30. sek laikā no Itāļa – pie sevis nodomāju, tas nav cīnītājs, laikam vairāk darbojas porno industrijā. Beigu daļa viltīga – kalnaina, zaļais – slikta redzamība, bet karte samērā laba un kontakts ar karti apsveicams. Beigas tuvojas, par rezultātu nedomāju, tik saprotu, ka jāspiež viss, kas vēl atrodams manās kājās, īsi pirms finiša noķeru angli Jack Wood ( Pagarš, mati gari – nemazgāti), japiemin, ka pirms diviem gadiem Belģijā viņš labi bija pasmējies par mani, laiks parādīt atšķirību līmeņu ziņā, pēdējie divi kp viltīgi, nedaudz nobakstu (10-15sek), bet angļu centimetru zaglis tepat vien ir, šoks pat Sašam, pēdējo kp paņemu pirms garā zeļļa, tajā brīdī par viņu nedomāju, finišs sākumā no kalna, pēc tam kalnā augšā, spēka tik cik melns aiz naga, lēnām jau zaudēju kontaktu ar šo pasauli, bilde sāk izgaist, finišu no kalnu iesāku labi, dzirdu kā Jons Lejiņš kliedz, vēl 2 līkumi un kalnā, Woods arī vēl spirinās kā jauna meita, finišā pakrītu, nezinu cik labs esmu, cenšos saprast cik noraku, prātā atgriežas tikai viena aina ar kļūdu uz 40 sek., ātrums arī bija labs – varēju spiest ik brīvu brīdi. Beidzot komentētājs paziņo – 3. vieta. Labi, superīgi, liels gandarījums, ne jau par rezultātu, bet par to, ka spēju parādīt savu varējumu, tad kad ūdens jau smēlās mutē. Pirmajai vietai zaudēju padaudz, apmēram 1.40, bet Jerkeram 40 sekundes, otrā vieta bija reāla. Pjedestāls labs, jo tieši 2006.gadā pievienojos Rehns bk, biju iesējis labu sēklu, kas palīdzēja turpmākajās gaitās klubā.

Pedējā dienā vēl jautrības stafete. Manā komandā bija slovākiete un vēl viens pašvaks pašvakums, taktika tāda –

es paņemu tālāko galu, bērniem atstāju tuvējos punktus, viss iet pēc plāna, sanāk kopā uzkapāt ar Zemo, ātrums labs – prieks kapāt, atskrienu uz norunāto satikšanās vietu, meiča kaut ko raud, ka nevarējusi atrast vienu kp – es aizskrienu pakaļ, protams, mēs uz to iezaudējām pusdzīvi un no pjedestāla ne mazākās smakas, beigās vēl knapi vidiņā bijām, bet jautrības stafete vairāk kā laimes spēle un domāju, ka vairāk tendēta un meiču iepazīšanu, bet man abus gadus iedalīja neadekvātas meičas, bet toties Belģijā manā tīmā bija Ķīnietis un kura pēc dabūjām dsk, jo viņš nemācēja izstāstīt, ka daudzus punktus nepaņēma.

Pēdējais Pasaules skolēnu čempis bija labs – labas emocijas, labi rezultāti, viss caur smiekli un ar Emīlu Ūdri vēl uzvaldījām noslēguma disenē...ā un visu laiku sitām kanti Itālietei (Arī Raivo)...aij jaunība tā nenāks vairs... :D

Trešā bronza

2012-01-16T19:50:00.009+02:00

Šis raksts tiks vēltīts atskatam uz manu iegūto trešo bronzas medaļu Eiropas jauniešu čempionātos. Čempionāts norisinājās Ungārijā, bet ar vīniem neaizrāvāmies nemaz.

2007. gads. Tas jau bija tāds pirmais nopietnais gads kad sāk kaut ko saprast iz dzīves, iz orientēšanās sporta. Gadu iesākām ar nometni tajā pašā Ungārijā, kur mēs ar Jubeļa kungu jau iemēģinājām apvidu un citas dzīves dotās priekšrocības. Nometnes laikā Ziemelis arī nemaz netika lamāts un Ogres talantu talants Brīdiņš saprata, ka ar lieliem puikām nav ko sprēgāt.

2007.gadā mana un Jubinātora dominance Latvijā nebija tik izteikta kā Lapsas elpu aizraujošais skrējiens klubu stafetē līdz skatītājpunktam, bet nu joprojām bijām kā staigājošie paraugi pārējiem zēniem un, protams, meitenēm. Ļoti labi sevi beibēm izrādīja Dišlers Kārlis, kurš nevienu vien reizi lika mums ar Jubeli plānot sazvērestību pret Babītes pirmo numuru. Nevar nepieminēt Tamāras visu laiku iespaidīgāko audzēkni Andi „Roļa dēlu” Laveiķi, kurš ir izteikts talantu talants un spēj pielāgoties ikdienas rutīnai ar vieglu smaidu vai vienkārši ir talants, kuram talants spiežas pa ausīm ārā. Arī mūsdienu spīdeklis, Raivo vecākais un vienīgais (es tā domāju) brālis Andris Kivlenieks bija jau uztaustījis īsto virzienu. Šie pieci cilvēli arī veidoja EYOC 2007 komandu.

Tātad tuvāk par pašu čempi. Jāatzīst, ka uz čempi biju trapījis ar formu, biju plānojis, ka formai jābūt uz garo, kur arī gribēju sevi ieraudzīt smaidot, bet sanāca, ka vislabāk jutos tieši uz pirmo startu – sprintu. Es paņēmu otro starta grupa (tādas bija četras), lai nebūtu jāstartē pirmajam, bet apkārt būtu daudz pašvakāka līmeņa censoņi, kas palīdzētu izcelt punktus. Pirms starta ar Laveiķi kārtīgi ierēcām, neatceros par ko, bet bija kaut kas saistīts ar tualetes apmeklēšanu. Uz startu bija jādodas labs gabals un mani piemeklēja viena problēma – gribējās cisu – cisu, bet nebija kur – pilns ar beibēm un mazas ieliņas, kaut kā misiju izpildīju un sildījos tālāk, pirms starta bija aizdoma, ka esmu labā formā, bet par to ne sekundi nedomāju, koncentrējos uz agresīvu un prātīgu sākumu reizē. Starts bija pilī, pašā kalna virsotnē, ļoti romantiska ainava ar pāris čikšem pie sāniem, bet arī par to es nedomāju. STARTS. Pirmais kp easy, paņemu agresīvi, liekas bija pirmais laiks, kaut kadās 19 sekndēs, bet jāpiemin, ka Carnikavas lielskungs pārkombinējās uz pirmo kp. un atstāja visas cerības uz Tamāras

smaidu un kārtīgu apskāvienu. Otrais, trešais arī viegls, bet pa vidam sanāk pabaidīt cilvēkus un reizē arī iepriecināt ar saviem sarkanajiem šortiņiem. Pēc trešā kp. seko garš pārskrējiens, izejot no punkta kļūdos pa kādas 5sek – mūris bija par augstu. Skrējiens lejā no kalna – lieku sestajā ātrumā, īsti nav laika nolasīt karti, bet kontakts ar karti – smaida vērts. Tālāk viss lieliski, pa vidam vēl ievēroju Kivlenieku vecāko fočējot beibes (vairāk jau krievietes), es arī tieku kadrā. Pirms skatītājpunkta ieraugu Somu, kurš startēja pirms manis – uzdevums skaidrs, līdz skatītājpunkta jau lieku par sevi manīt Somu puikam. Skatītāju etapā troksnis liels, cilvēku daudz, īsti nesadzirdu to, ka esmu labs, bet tas nekas, turpinu kapāt, jūtu, ka sākas grūtākā daļa – mazas ieliņas, daudz mašīnu, cilvēku. Soms skrien pa priekšu, uzņemos atsēdētāja lomu, līdz vienā vietā nepareizi nolasu karti un kļūdos uz 10.sek un saprotu, ka jāskrien prom, gluži, kā Lapsa Kurzemes pavasarī saprata, ka jāskrien prom no Baltkrieva. Grūto daļu veicu labi, tālāk garš pārskrējiens parkā, jūtu - soms labs sparinga partners, cenšos nelaist priekšā, ko arī neļauju – elkonis vienmēr labs palīgs. Pēdējais garais pārskrējiens pirms finiša – soms paņem īsāko, bet sarežģītāko variantu, es izvēlos otru – skrējiens no kalna lejā, tad 500 m pa pilsētas centrālo un īso bruncīšu pārbagātāko apgabalu un tad vienkārš pagrieziens un esmu somu piesmējis kā dēlu (kādām 5.sek). Nedaudz piebremzēju un soms paiet garām, pēdējie četri kontolpunkti – soms ātrs, tas labi, līdz ieraugu kartē, ka vairs tikai pēdējais kp. priekšā, dzirdu, ka kaut ko runā par mani, noēdu somu un spēcīgi finišēju – bez elpas, uzzinu, ka es esmu līderis. Prieks, bet reizē arī satraukums, jo vēl lielākajai daļai tikai jāsprinto, beigās diviem izdevās mani apskriet, vēl šo baltdien nesaprotu kadā veidā, trešā bronza rokā, bet prieks vislielākais. Šājā čempī startēja arī Somijas izlase, tādā veidā ceļot bronzas vērtību Alda acīs. Iegūstot bronzu, domāju, ka garajā distancē būs iespēja iegūt zeltu.

Garās distances rīts. Samerā karsts, startēju pašās beigās – pēdējais stiprais, tātad karstums vislielākais. Iesāku labi, bet jau pēc pirmajiem kp. saprotu, ka forma nav tik laba kā iepriekšējā dienā – nogurums, karstums izspēlē savas kārtis – daudz kļūdos – pirmajā daļā ap 2.min, tālāk jau mani pavada viena doma – kā izdzīvot. Spēka nav, bet skrēju virs spēku robežām, tas arī bija galvenais iemesls kapēc skrienot pedējo kalnu pirms finiša, biju gandrīz jau atslēdzies un skriešanai no kalna lejā uz finišu vairs man nebija ne grama spēka, finišā pakrītu – game over. Uzzinu 8.vieta, nav slikti, bet medaļu reāli nespēju iegūt. Nekas gatavojamies stefetei. Pirmo reizi tika ieraudzīts Juras Tambasova spēks - viņam otrā vieta.

Stafete. Taktika vienkārša – Karlis iznāk barā, es nokārtoju visas formalitātes, un Jubis uz meistarību visu notur un jābūt labam rezultātam (3niekam). Kārlis iesāk normāli, 6.vieta, pirmās divas valstis bija jau labu gabalu priekšā. K – punkts kalnā, iesāku ātrāk nekā Aldis ziedu laikos, jau apdzenu trīs valstis, bet kļūdos uz pirmo kp., kļūdos uz otro, ceturto un jau esmu kāds piespadsmitais – lieliski, nepadodos, garais etaps, iesēžos astē Šveicietim, pakurinu puiku, ir labi visus apčakarējam, tik atkal neko nesalasu un kļūdos uz kādām 3. min, viss, motivācija izgaist nebūtībā, es turpinu skriet, bet tikai tāpēc, lai finišētu, Jubis beigās kaut ko paceļ un 12. vieta mūsu. Atkal akmentiņš manā lauciņā, bet galvenā vaina bija tā, ka es fiziski nespēju visas trīs dienas aizvadīt Alda skolas cienīga tempā.

Paldies visiem komandas biedriem, čempis bija lielisks un neaizmirstams. Nevar arī aizmist Krievu, kurš uzvarēja diseni – vienkārši pārdzeroties un beigās tika transportēts projām.

Otrā bronzas medaļa

2012-01-10T17:33:00.006+02:00

Šis būs otrais raksts no sērijas – mani labākie sasniegumi un šodien atskatīšos uz to kā man izdevās izcīnīt otru bronzas medaļu Eiropas jauniešu čempionātos un nesanāca izcīnīt mums tik svarīgo zeltu stafetē.

2005. gads. Latvijā man vienīgais,īstais konkurents bija Andris Jubelis, jāpiemin, ka vēl šobaltdien mēs ar Sarkaņu lielskungu pārrakstam vēsturi un esam diezgan līdzīgi savās spējās meža labirintos. Sezonu daudz labāk iesāka Andža, bet lēnām tuvojoties galvenajam sezonas startam, es spēju pārādīt savu

krampi un varējumu, jo vairs tik daudz neuzticējos savam, tajā sezonā, tik sliktajam kompasam. Uz čempi tika: Dzīvā leģenda, Jubinātors, Ivars Ziemelis ( Ivetas visu laiku mīļākais audzēknis, nekad, nekad netika lamāts), un kādreiz spraunais Kārlis Dišlers.

Kā jau visi čempji, ar manu piedalīšanos, iesākās ar Sprintu. Jāpiemin, ka uz čempi ierados kā viens no galvenajiem pretendentiem uz kaut ko spīdošu - varbūt ne zeltu, bet nu visu Krieviešu uzmanību noteikti, tas arī nedaudz patraucēja man pirmajā distancē. Jāpiemin, ka mans skils priekš sprinta nebija vēl dižkungu līmenī, bet kopumā orientēšanās skils gada laikā bija krasi uzlabojies. Starts no paaugstinājuma, kā jau raksturīgi man - iesāku spēcīgi, kas noveda pie kļūdas uz pirmo kp – ieskrēju nepareizajā tunelī un priekšā sēta, itkā lekt nevar, bet man vienalga – medaļas vilinājums kārdinošāks kā bailes no diskvalificēšanas. Tā nu pārlēcu, uz pirmo kp zaudēju ap 20 sek, kapāju tālāk, jūtu, ka nav mana diena – slikti izjūtu karti, kas noveda vēl pie divām kļūdām un beigās neizdevās būt mežonīgi ātram, lai apskrietu tos pārējos. Beigās 10.vieta – sūdīgi, biju nikns visu vakaru un vēl mazliet. Bet, kas galvenais šajā sakarā – Andža paņēma sudrabu, pie tam to izdarot baltos peldēšanas šortos. Tā neko, tas

tik lika padomāt, ka stafetē pārējām komandām vārētu sanākt ostīt putekļus. Garastāvoklis nekāds, nekas koncentrējos garajai distancei, neesmu satricināms ar vienu neveiksmi.

Garā distance nebija pārāk gara, bet ļoti liels kāpums un karstums sacensību dienā ārprātīgs – pat īsti nesildījos, jo ejot jau pat nezināju kur likties un kalta kā pēc kārtīgas tusēšanas nākamā rītā. Starta minūte man bija pateicīga, startēju vēlu – pašās beigās, bet atkal karstums bija lielāks, bet par to nedomāju. Pirmais kp easy, bet jau otrais bija īsts čehu punkts - viltīgs kā Lapsas skrējiens Jukolā līdz TV punktam, ( 1500m pa nogāzi), es, protams, līdz galam neatkodu etapu un atstāju jau samērā daudz (ap divām min.), tālāk labi un tad uz sesto kp tāds kāpums – kā divi serpentīni Siguldā, bet daudz stāvāks, es vienkārši kā dzīvnieks, kas cīnās par savu maltīti, uzkapāju augšā. Līdz distances vidum sanāca skriet vienam, bet tad pēkšņi klinšu rajonā saķēru 5-6 cilvēku grupu, temps olimpisks, bet mazas kļūdiņas mūs vajāja kā vidusmēra švaku pensionāru. Centos uzņemties līdera loma, to arī spēju līdz pat pēdējiem diviem kilometriem, kad sāku jau lēnām atteikties funkcionēt, tad izmantoju labi zināmo atsēdēšanas taktiku, brīžiem paveicās, ka nepazaudēju priekšējos – Ukaraini un lietuvieti Olgalvi ( viņam galva kā liela fazāna ola), pārējie sen jau bija palikuši putekļos. Tuvojoties finišam dzirdēju, ka kaut ko runā par mani, nodomāju – nu 10niekā stabili jābūt, bet, ka joprojām esmu spēlē par trešo vietu, nu to toč nedomāju. Finišs no kalna, bet man galīgi rozīne kājās, un tā finišējot redzu, ka pārējie Latvieši mani bija gaidījuši un saprot, ka man būs medaļa, uzzinot, ka uz to brīdi esmu trešais, sapratu – Jāāāāāā, bronza mana, jo aiz manis neviens ievērības cienīgs neskrēja un radio punktos pat tuvu man nebija atlikušie cīnītāji. Prieks liels, bet ar Jubi jau sākām kalt plānus mūsu otrajai medaļai stafetēs.

Stafete. Rīts jauks, finiša vieta atrodas netālu no savvaļas baseina, izskatās labi, bet mēs pat nenojautām, ka diena būs tik drausmīga. Komandā paņēmam Ziemeli - Sparāna gudrību iznēsātāju, Ivetas mīluli, vienkārši sakot Ok "Ogre" lepnumu un dižumu. Taktika šāda- Es ievelku, Ziemelis špļaujot un elsojot visu notur un Jubis finišē ar paceltām rokām un zelts mūsu, visas apkārtējās beibes spiedz un jūsmo. Jā, bet dzīvē viss nenotiek kā plānots. Kļūda bija ielikt mani pirmajā etapā...vajadzēja likt Ziemeļmeitu. Sāku labi – līdz distances vidum neskatījos ne uz vienu – kapāju visiem pa priekšu un biju kārtīgs barvedis. Bet tad misēklis uz 2-3 minūtēm izjaucu mūsu vīzijas, cerības. Jāpiemin, ka jutos ļoti labi, ātri vien atkapāju daudz un gandrīz jau biju panācis vadošos dievus pirmajā etapā, bet tad atkal nesaprašanās ar karti noveda pie noguruma, kļūdām un vairs nespēju būt ātrs un beigās iznācu tikai 5tais, bet nekas nebija zaudēts, medaļa jāņem...bet Ziemelis neizturēja spiedienu un neko dižu neuzrādīja, bet mums tak Jubelis pēdējā etapā – būs labi, vismaz medaļai jābūt... Bet arī Jubim tā nebija pati baltākā diena, un augstāk par sūda 4. vietu netikām. Jutos slikti, jo sapratu, ka otreiz tāda iespēja uzvarēt kaut ko lielu, var arī nepienākt.

Kopumā Čempis tika vērtēts kā neizdevies, bet prieks par bronzu, jo tā tika izcīnīta garajā distancē un Kenijai raksturīgā karstumā. Atbildība par nemedaļu Stafetē jāuzņema man, jo kā stafeti sāksi, tā arī turpināsi, es sāku nestabili, taktika man nebija pareizā, vajadzēja nelīst priekšā, turēties barā, un beigās parādīt savas ātruma īpašības, jo beigas bija visnotaļ bērnišķīgas, bet pēc kara jau visi gudri. Šis Čempis paliks atmiņā kā Lielais iespēju čempis.

Pirmā bronza

2012-01-07T13:48:00.004+02:00

Radās doma atskatīties uz saviem labākajiem panākimiem līdz šim brīdim, atsaukt atmiņā spilgtākos momentus. Runājot par maniem sasniegumiem, tad nedrīkst nepieminēt trīs bronzas medaļas Eiropas jauniešu čempionātos. Šajā rakstā atskatīsimies uz pirmo un negaidītāko no trijām – EYOC 2004 bronza stafetē.

2004. gads. Treniņu galvenā darbība risinās Grundzālē. Vēl diezgan zaļš puika biju, sezona iesākās ar startu Pasaules skolēnu Čempionātā Beļģijā, kur neizdevās neko manam vārdam atbilstošu parādīt – divas 7.vietas, zaudēts pat Slovākam un vēl dažam labam ūdens pienesējam, jāpiemin, ka Jubinātoram tajās pašā distencēs divi zelti. Tajā gadā Kalvītis Latvijā bija, kā Martins Dukurs skeletonā – neatstāja nevienam pat ne minimālas cerības un savāca visas balvas un čiksītes, stabils otrais numurs bija Ogres simbols un galvenā cerība Sparāns, kurš vēl spēja klepot kalvīša virzienā. Un tad tālāk jau pozīcijas bija līdzīgākas – Lielais bija labs, ES, Sarkaņu lielskungs, pārējie tik savu varējumu demonstrēja pāris švaka līmeņa sacenēs.

Tātad tuvāk par EYOC. Uz Čempi izdevās atlasīties, protams, CK Mihalovam, Edžam, Lielajam un man. Likās jau kā liels sasniegums un situ bieži sev pa plecu, jo aiz strīpas palika togad monstruālais Andža Jubelis.

Čempis iesākās ar sprintu, sprints notika Zalcburgā – Mocarta dzimtenē, tātad cilvēku tur bija vairāk kā man togad saprašana. Neatceros kuru vietu ieguvu, bet ne biju vairak kā švaks, jo vienā vietā paskrēju garām mazajai ieliņai un zaudēju vairāk kā minūti. Sprints man patika, jo bija iespēja pagrūstīt cilvēkus.

Garajā startēju samērā agri, kā jau zaļākais komandas dalībnieks. Forma bija laba, kapāju top -10 līmenī, tik atkal bija lielas problēmas ar orientēšanos un stipru konkurentu trūkumu manā tuvumā. Nostartēju zolīdi – 24.vieta. Jāpiemin, ka Kalvītis bija īsts nelaimes putns, jo gan sprintā, gan garajā distancē bija stabils līderis līdz distances vidum, bet tad allaž sataisīja brīnumus un nespēja uzverēt, žēļ, jo likās, ka Kalvis bija pelnījis vismaz vienu zeltu sev kaklā.

Tātad stafete. Lielais čempionāta laikā bija startējis pieticīgāk kā Es un es ieguvu trešā biedra statusu komandā. Taktika skaidra – man pirmais etaps, tad Spārāns un visbeidzot, iespējams, tā gada stiprākais skrējējs visā Eiropā Kalvis CK Mihailovs. Starts bija pret kalnu, kā jau jauns zirgs – startu izcēlu bez drebuļa un kurināju visiem tempu līdz pat kalna augšai, kur man paskreja garām pirmie konkurenti. Uz pirmo kp paņemu savu variantu - vienīgais no visa bara!!! Pirmo kp paņemu ap 10. vietu, bet tur pat arī pārējie, viss gaja gludi līdz distances vidum....pirmie 4 sportisti bija atrāvušies, bet ES skrēju kopā ar Krievu (viņš stafeti nodeva sestajā vietā) un vēl pāris švakuļiem. Ieskrienu farstā, bāc – kur Es esmu? KP bija tērcīšu krustojums, a tur tādu krustojumu vismaz 10. Ja pareizi atceros, tad satiku Gati Caicu, kurš ātri uzmeta kartē, kur esmu, paņēmu kp un devos skatītāja kp virzienā, pa ceļam apdzenu pāris mīksto valstu pārstāvjus, pie skatītāja kp redzu cik nikni ir Sparāns ar kalvīti un pēdējo apli (ap km garš) noskrēju burtiski uz aklo – neko daudz nepētīju, bet vnk kapāju. Līdz pat stafetes nodošanai atkapāju vismaz desmit pozīcijas un vēl pret kalnu finiša taisnē paskrāju garām Caicam, kurš skrēja pirmo etapu V-18 grupas komandai un beigās nodevu stafeti Sparānam 12.vietā. Ar Kalvīti gaidam Ogres orientēšanās zīmolu – jā, Spārāns stafeti nodod Kalvim, ja pareizi atceros, 6.vietā, bet trijnieks tur pat, kartīga acu skatiena attālumā. Kā saka, stiprs trīs reizes nekļūdās – un Kalvis ieskrien stabilā trešā vietā skatītājpunktā, tas bija mirklis, kas mani, tiešām, uzrunāja – medaļa un pirmajā čempī, wow, diez ko mamma sacīs?

Lai gan pats neko izcilu neizdarīju, bet tomēr arī Es piedalījos bronzas kaldināšanā, tas arī bija mans pirmais lielais sasniegums un pirmais lielais aicinājums sākt trenēties. Paldies Kalvim un Edžam, kuri tajā čempī man bija brāļa vai pat tēva vietā.

Orientēšanās sports. Kāpēc tas ir tik kruts?

2012-01-02T15:08:00.007+02:00

Nav nevienam noslēpums, ka Orientēšanās sports ir ļoti īpašs un samērā aizraujošs, došu jums pāris pieturvietas kāpēc, tas ir tik kruts. Ar cerību piesaistīt kādus jaunus skrējējus.

Mežš. Galvenokārt darbība norisinās mežā, tā ir cīņa starp sevi un distanču plānotāju, neviens neredz kā Tu skrien un uz kādiem dupsīšiem Tu skaties. Tāpat kā vieglatlētikā, kad skrējēji pārsvarā trenējas stadionā, tad arī mums ir jāskrien pa mežu. Protams, mežā skriet ir daudz, daudz grutāk kā vienkārši pa ceļu vai stadionu.

Skriešana+domāšana. Jā, šis sporta veids ir ļoti dinamisks, viss jādara ātri un pareizi, tas līdzīgi kā šahā, kad tiek domāts uz priekšu, tik mēs vēl to darām skriešanas stāvoklī nevis sēdus. Orientēšanās sports ir patīkamo sajūtu spēle, tik ir jāmāk tās noķert un izveidot ar savu darbību.

Laikapstākļi. Mūs, Orientieristus laikapstākļi ietekmē un kā vēl. Tas nav kā Šahisti savos siltos mammas adītos džemperos sēž un pārdomā 68 gājienus uz priekšu, orientieristiem savs krampis jāparāda lietū, krusā, dažreiz sniegot sniegam, un arī pērkona laikā vai pat miglā. Man arī ir bijusi tāda izdevība skriet miglā, ar vāju, jo vāju redzamību, tad nācās izmantot pie Alda atstrādātos aklos treniņus.

Treniņi. Lai skrietu augstākā līmenī par pagalmu čempi vai vienkārši, lai uzlabotu savu orientēšanās varējumu mežā ir daudz jātrenējas. Treniņi notiek cauru gadu. Īpaši jāsvīst un jāmotivē sevi ir rudenī un ziemā, kad sezona ir aizvadīta un ir jākrāj kilometri, lai spētu cīnīties augstākā līmenī. Pirmās sacensības tiek gaidītas ar neviltotu prieku, azartu, smukām bikšelēm un pirmo sacensību sajūtas var pielīdzināt kā pirmajam satikšanās brīdim ar skaistu nēģerieti. Labāk ir kvalitatīvi uzskriet nekā sēdēt draugos, daudz tusēt vai vienkārši neko nedarīt.

Meitenes. Šī ir īstā vieta, kur atrast kādu gudru, sportisku cīpu un, ja mērķis nav uzvarēt, bet veikt distanci, papētīt sēnes, un saelpoties lielisko meža gaisu, tad skrienot distancē ir lieliska iespēja papētīt smukos meiteņu dupsīšus un ne tikai...

Neparedzēti notikumi. Ne viss vienmēr notiek tā, kā tas tiek plānots vai kaimiņ Janka reiz ir teicis. Piemēram, šogad Meridiāna pirmais numurs Smiltenes mežā uzdūrās mednieku slazdam, kas atnesa iespaidīgu naudas summu totalizatoru kantoriem, jo MotorCāns nespēja atgūties pēc tādas garīgas neveiksmes. Vēl jāpiemin, ka Saulkrastietis Dzelzs Ainārs, 2011.gada sezonas laikā ne reizi vien pacēla roku pret meža zvēriem. Nakad nevar zināt, kas mūs sagaida mežā, tas arī padara Orientēšanās sportu krutu un katru sacensību tik gaidītu.

Dažādie karšu zīmētāji. Lai gan pēdejo gadu laikā karšu kvalitāte strauji uzlabojas, tomēr arī zīmētāji ir tikai cilvēki un ar savu domu gājienu. Tas ir līdzīgi kā basketbolā, kad spēles notiek mājās un izbraukumā. Arī orientēšanās sportā skrējējiem ir savas mīļās kartes un mīļākie karšu zīmētāji. Tā, piemēram, Šacis Šadrins ( Kāpas pirmais numurs) ir izteikts Induļa karšu piekritējs, kur katru detaļu nolasa ar neviltotu smaidu un sajūsmu. Skriešana citās kartēs noved Šaci pie ļoti vārga rezultāta, kapēc tā – prasiet pašam Šacim. Man mīļākais ir Smiltenes, Alūksnes apvidus un līdz ar to tādi karšu zīmētāji kā Sensejs Vilnis un Aldis „pasaki kapēc man tevi neuzvarēt” Lapiņš.

Iespaidīgie veterāni. Visos laikos vecāki cilvēki tiek cienīti un uzklausīti, lai smeltos zināšanas, cīpu iekarošanas tehniku vai, lai vienkārši ļautu vecmeistariem dalīties savos iespaidos par iespēto pagatnē. Šajā sporta veidā visi kā lieli vai mazi, veci vai jauni srien zem viena jumta (vienā mežā), izņēmums ir pasaules čempionāti. Orientēšanās sportu iespaidīgu padara tas, ka mums ir lieliska iespēja būt kopā ar Vecajiem Bukiem, gan trasē, gan dzīvē, gan diskutējot par kartes kvalitāti vai distanču plānojumu pēc distances veikšana. Man, kā vēl samērā jaunam cilvēkam, ir bijusi iespēja iepazīt tādus Vecmiestarus kā: Aldis, Karļiks, Ārnijs, Ogres Janka un vēl citus.

Gada Beigas

2011-12-27T16:49:00.001+02:00

Daudz ir sanācis vārīties par citiem, īpaši par Kāpas dieviem, bet tā nemaz neesmu neko uzrakstījis par sevi, savu domu stāvokli un sazin vēl ko. 2011. gads nebija pats labākais manā dzīvē, bet nevar jau katrs gads būt labs, vajag padzerties arī no peļķes, lai pēc tam atkal varētu dzert šampi un būt pirmajam puikam ne tikai pagalmā vai Smiltenes novadā.
Pēc izcili „sekmīgā” pasaules kausa biju nogājis uz mēnesi pagrīdē – maz skrēju, krāju motivāciju jeb atpūtos, tik ilgi nebiju atpūties kopš bērnu dienām, kad biju pirmais puika pamatskolā, kur kautiņi, rēkšana, pirmo simpātiju izraudzīšana bija ikdiena. Kopš novembra esmu atgriezies vecajās sliedēs un domas tiek virzītas ne tikai beibju virzienā. Pirmās nedēļas nebija viegli atkal skriet katru dienu vai pat divas reizes dienā, bet sajūtas, ātrums pakāpeniski uzlabojās, kas arī bija tikai loģiski un manai mammai pieņemami. Novembrī samērā viegli sasniedzu iztikas minimumu, lai varētu kārtīgi pasvīst turpmākajos mēnešos. Šobrīd pārsvarā skrienu, vingroju, spēlēju basketbolu, protams, žēl, ka nevar slēpot, kas ļautu iepazīties ar iespaidīgākajām meitenēm uz slēpēm. Ziemassvētki tika aizvadīti galvenokārt sportiskajā rezīmā – divi treniņi, dažādas sporta pārraides, mandarīnu mizošana, kā arī vakarā sanāca nedaudz draudzēties ar Martini Asti, kā arī pavadot divas patīkamas stundas kopā ar lapsu Igaunijas ceļus iekarojot. Februāra beigās plānojās nometne ar Vissvaienības pirmo Lapsu un vēl pāris čaļiem Spānijā, martā ar orandžo mafiju (Rehns bk) ir plānots iekarot majās porno dzimteni (Itāliju). Tad jau pirmās atlases klāt un tad ir doma braukt un pēc iespējas vairāk trenēties Zviedrijā.
Fiziskajai formai, meistarībai un attieksmei uzlabojoties, mērķu latiņa arī tiek celta. Lai sasniegtu kādu iecerēti vietu, ir jāatlasās un jātiek izlasē. Nākamgad kā galvenos mērķus varu nosaukt - EOC, WOC, WUOC. Protams, mērķis nav tikai aizbraukt uz atrādīt presīti un vēl sazin ko, bet cīnīties par augstām vietām.
Latvijas, Baltijas kontekstā būtu - labi sagatavot šķiedru Baltijas čempim, meistarīgi startēt sprinta kausa posmos, kā arī vismaz viens zelts Latvijas čempjos. Kā labs atspēriens formas celšanai, notiekti, būs jāizmanto Alūksnes un visas Latvijas orientēšanās Guru Viļņa dāvātie treniņi Horizontā un Smiltenes lielskunga, orientēšanās dieva, Brāļu Kļičko sparinga partnera, Brantu radītāja Alda piedāvātie treniņi Azimutā.
Svarīgi ir trenēties kvalitatīvi, bez pārtraukumiem un stulbi nesatraumēties, tad jau arī viss pārējais atnāks pie mājas durvīm. Tad jau tiksimies jau 2012.gadā, ierobežojam zaļā pūķa lietošanu, iepriecinam savas šķiedras ar jaukiem treniņiem ne tikai skrienot...lai jums viesiem Jaunais Gads pēc iespējas sportiskāks.

Otrais Ešelons

2011-12-20T18:12:00.000+02:00

Lielākā daļa no jums ar manu rakstu par top -10 skrējējiem ir iepazinušies, biju nolēmis, ka garāku topu neveidošu, bet saņemot zvanu no Latvijas pirmā Andra un viņa sievas, sapratu, ka vajadzētu izveidot otrā desmita labāko skrējēju topu, ja man būtu zvanījis Valdis un Lilita, tad diez vai tādu otro topu veidotu, bet Latvijas galvenā personas sievai ir grūti atteikt.

11. Artjoms Rekuņenko. 11.vietu 2011.gadā Latvijas skrējēju Rangā ir izpelnījies Latvijas armijas pārstāvis Skū4s. Šogad bez īpaša drebuļa ir kļuvis par Latvijas čempionu, kā arī ļoti labi skrējis stafetes – sarūgtinot Zigmāru Gaili un Lielo ne reizi vien. Iznācis pirmais pirmajā etapā šadās stafetēs – Daugavas kauss, A2 stafetes, Klubu stafetes. Kā arī smuki skrēja Baltijas čempionāta stafetē, un vsp par lielu brīnumu Lielajam un Gunim pārstāvēja sarkanbaltos Baltijas čempionātā. Temps ir uzņemts veiksmīgs, nākamgad jātiek labāko10niekā.
12. Jānis „Lapsa” Kūms. Ko lai, saka, lielākais kritums gada laikā, ja pagājušajā sezonā bija līderis Baltijas čempionātā un viss balstījās tieši uz Lapsas mazājām rociņām, tad šogad bija tikai trešās komandas ievilcējs. Tā jau nav, ka Lapsa nav labs – spēcīgs jau viņš ir, tik nav izšāvis Latvijas čempionātos un Baltijas čempionātā. Ar izcilību beidza savas gaitas somu sestā ešalona komandā „Pihkaniskat”, kur 10milā pirmajā etapā iznāca 24.vietā no vairāk kā 1000 pretendentiem, tā neko. Kaut ko saskrējis SELL spēlēs, labi startējis SM ultralong distancē. Nākamgad vietai topā jābūt vismaz divas reizes augstākai, tāda ir mana garīgā pārliecība.
13. Rūdolfs Zērnis. Latvijas lielākajai jaunajai cerībai samērā augsta vieta topā, ja zin, ka viņam tikai 17.gadi. Ļoti atzīstami plīvoja viņa mati Pasaules skolēnu čempionātā, kur kļuva par Pasaules čempionu. Kā arī sudrabs EYOCĀ vienaldzīgus neatstāja pat MotorCāna fanu kluba biedrus. Protams, vesels maiss ar medaļām Latvijas čempionātā V-18 grupā, kā arī V-20 grupā, bet no Rūda bija gaidīts vairāk, gan Klubu stafetēs, gan arī pārējās stafetēs, kur skrēja pie lielajiem puikām. Sliktais veikums Elitē arī bija galvenais iemesls kapēc Rūdis netika desmitniekā.
14. Kristaps „Doktors” Jaundzems. Lai gan sen tie laiki ir pagājuši, kad Doktors trenējās nopietni un ar lielo kaisli, bet tomēr atzīstami startēja TUMES rindās lielajās stafetēs – 10mila, jukola. Potenciāls ir, talants ir, turpinājums ir tikai Doktora rokās.
15. Jānis „Žurka” Sārs. „Mežmalu MTB” lielākā nākotnes cerība slikti startēja EYOCĀ, bet toties viegli, bez stresiņa uzvarēja Baltijas čempionātu, kas arī bija galvenais iemesls, kāpēc jaunākais Sārs ir tik augstu topā. Labi ir arī startējis stafetēs pirmajā etapā, tik vārgais veikums klubu stafetēs pirmajā etapā, bija galvenais iemesls kapēc dzeltenā armija neuzvarēja klubu stafetes.
16. Kārlis „ Belij eye” Baltacis. Carnikavas pirmais numurs jau kopš 16.gadu vecuma atrodas Eiropas talantīgāko skrējēju topā, bet tagad ir iekļāvies arī Latvijas top – 20 skrējēju topā. 2011.gadā startēja Pasaules junioru čempionātā Polijā, labi noskrēja garo nakti 10milā, kā arī ieraudzīja pāris medaļas savā kaklā Latvijas čempionātos.
17. Jānis Tamužs. Sezona Jānim nebija veiksmīga, jo piemeklēja dažādas veselības problēmas. Sezonas sākumā bija augstvērtīgā formā, bet tad vēji sāka pūst citā virzienā un viss mainījās. Piedalījās Pasaules junioru čempionātā, Rīgas čempionāta stafetēs izdevās pasmieties par manām spējām. Arī Ausekļa trešajam numuram nākamā sezona solās būt daudz labāka un skūpstiem bagātāka.
18. Edgars Laķis. 2011.gada laikā ir atzīstami progresējis un īpaši sezonas beigu daļā. Arī savu stāju atrādīja Pasaules junioru čempionātā un pie tam veica pēdējo etapu stafetē. Kļuva par Latvijas čempionu V-20 grupā, vidējā distancē. Un tikai Zigmāra Gaiļa švakuma brīdis liedza iegūt medaļu Latvijas čempionātā stafetē. Jauns, talantīgs puisis, cerams, būs turpinājums.
19. Andris „Motors” Cāns. Meridiāna spīdeklim 2011.gada sezona bija kā atdzimšanas sezona un, ja vien nebūtu tas mednieku izliktais slazds vidējā distancē, tad MotorCāns būtu augstākā vietā topā. Bronzas medaļa Latvijas čempionātā stafetē, kur bija komandas vilcējspēks un iedvesmotājs. Ar izcilības diplomu startēja Cēsu Rudenī, kur zaudēja tikai Kivičam. Prieks, Andri, par tevi. Ja Meridiānā tevi nenovērtē, tad ir laiks pārcelties uz Smilteni – Tur kaut kam ir jābūt.
20. Atis „Gaujienas pirmais numurs” Dandens. Kā sacīt jāsaka, stipram daudz nevajag. Uz šo sezonu nebija gatavojies un arī necerēja, ka saņems Viļņa izsaukumu uz Latvijas čempionatu stafetēs, bet uzzinot, ka Timo ir gatavs startēt ar viņu vienā komandā, tad nedēļas laikā spēja nodzīt 5 kg un kļūt tik ātram, lai Alūksne 2 kļūtu par otru labāko komandu Latvijā. Lielu daudzumu sāpju iznesa arī „mazākais” brālis, Gaujienas volejbola, dievs Toms. Ja būtu startējis vairāk, tad noteikti topā atrastos ap pirmo 10nieku, ir izaugsmes iespējas nākamajai sezonai.

Top – 20 ir noskaidrots, pēdējo vietu izkārtojums ir visnotaļ subjektīvs, jo mazais rezultātu skaits liedz novērtēt paveikto objektīvu, bet centos būt objektīvs un cerams Jūs to novertēsiet. Lai visiem nākamā sezona ir izdevusies un prieku nesoša.

Saulkrastu pirmais numurs

2011-12-16T19:26:00.001+02:00

Nedaudz atsaucoties uz pagājušo rakstu, kas bija par „Kāpas” spīdekli, būtu diezgan stulbi, ja Es nepieminētu Saulkrastu pirmo numuru, kas ikdienā arī pārstāv orientēšanās klubu „Kāpa” un ir liekams vienā maisā ar pašu Šaci. Šo kāpas spēka zaru sauc Ainārs Lupiķis, gan Ainārs, gan Šacis Šadrins ir „Kāpas” galvenie dzīvības uzturētāji – viņi ir labi skrējēji, ļoti aktīvi darbojās arī ārpus meža, kā arī ir dikti aktīvi kluba pasākumos.
Saulkrastu pirmais numurs šo sporta veidu izvēlējās diezgan vēlu, liekas, ka pirmo reizi starta protokolos Ainārēnu manīju 2007. gadā. Savas gaitas uzsācis vietējos Saulkrastu mežos, jau pēc pāris skriešanas reizēm kļuva atkarīgs no šī sporta veida un turpināja skriet vairāk un daudz agresīvāk, kā arī sāka lenām līst laukā no pagalma un skriet lielākās sacensībāsun viss beidzot nonāca līdz šim gadam, kad nebija tālu, lai savu darbību un tikai kāpistiem raksturīgo stāju izrādītu Baltijas čempionātā visām Lietuvietēm. Bet kā jau iepriekšējos rakstos minēju, tad konkurence uz 9, 10 vietu Latvijas izlasē ir lielākā kā padomju laikā rinda uz sieru vai desu tuvējā veikalā. Bet, ja paskatās uz to, ka pirms pieciem gadiem neviens pat pa tādu Aināru nenojauta un, ka tagad Saulkrastu pirmais numurs ir kārtīgs Latvijas Elites brends un zināms pat ikvienam Daugavpils „Stigas” skrējējam, tad nebrīnīšos ne pat tuvu divas minūtes, ja Lupiķa kungs jau tuvākajā laikā uzmērīs izlases formu un tādā veidā liks pamatus sevis iecelšanai par Saulkrastu Mēru. Ļoti interesants ir fakts, ka pēdējo gadu laikā ir iemantojis iesauku „ Dzelzs Ainārs”, kas ir saistīts ar viņa konstanto seju jebkurā dzīves situācijā - gan uz starta līnijas, gan finišā, gan apbalvošanas ceremonijā, liekas, ka viņš nejūt sāpes, nogurumu un visu uztver kā tādu slikta līmeņa oda kodienu.
Nedaudz jāapskata Dzelzs Aināra plusi un mīnusi. Sāksim ar mīnusiem – diezgan nepadevies augumā, neliela pieredze leģendu novietošanā uz leģendu turētāja, bieži konfliktē ar „ kāpas” pirmo numuru Šaci Šadrinu, reizēm dodas mežā būdams vieglā reibumā, ītsi neuztver Tāmāras dotos padomus un domu graudus, bieži paceļ roku pret meža zvēriem, ja tie traucē orientēties, biežs Jelgavas kreklu apmeklētājs. Plusi varētu būt tādi – Dzelzs Aināram ir izteikti liels atbalsts no Saulkrastiem – piķis, sāls, reklāmas kampaņas, lētā degviela. Pirmsākumos ir metis acis uz Induļa meitu ar cerību uzlabot savu orientēšanās skilu un ietekmi orientēšanās sabiedrībā. Līdz ar savas slavas celšanu, Ainārs nokļuva tuvos draugos ar Kati Dūdeli, kas padara niknu pašu Šaci un ne tikai....No orientēšanās viedokļa ļoti agrsīvs zvērs ir Ainārs, cīnās par savu pozīciju katrā kontrolpunktā un ir liels piekritējs atziņai, ka mežā sievietēm zūd vājā dzimuma statuss. Tāpat kā daudzi citi piejūras orientieristi ir ļoti talantīgs piejūras apvidos, ļoti apbrīnojams smilšu skrējējs, kur variantu nebūtu pat Siguldas izcilniekam Andrim MotorCānam. Kā nākamai pluss jāmin, ka skrienot spēj domāt tikai un vienīgi par orientēšanos, nevis kā Šacis, kurš reizēm pat spēj domāt par septiņām sievietēm uzreiz. Dzelzs Ainārs ir arī izturīgs kā Dzelzs Ainārs, tātad stiprs uz garajām distancēm un pat pēc tām finišā nev redzamas nekādas noguruma pazīmes sejā. Savu izturību slīpē skrienot pa jūru, kas reizēm atstāj pēdas uz jūras zivju ceļiem.
Dzelzs Aināra nākotnes ieceres nebūt nezinu, bet noteikti tās varu izzīlēt bez īpašu spēju sajušanas sevī. Zinot cik daudz viņš skrien, lej sviedrus, tad ir nojauta, ka ar Baltijas čempionātu būs par maz, bet tas ir kā iesākums turpmākajiem cēlieniem kalnā. Noteikti Aināram ir iecere ievilināt savos tīklos kādu stipru Orientieristi, lai spētu radīt kvalitatīvus pēcnācējus. Vēlme iegūt kādu ārzemju klubu arī ir manāma Saulkrastieša darbībās un izteikumos presei. Nākamā gada laikā Dzelzs Ainārs ir iecerējis atkarot Kāpas pirmo numuru un visu pārejo, kas pienākas par tādu godu.
Lai spētu sasniegt savas ieceres, vienmēr ir jāuzliek zināmas lietas uz papīra, lai vismaz pietuvotos saviem mērķiem. Es ieteiktu uz papīra atzīmēt šādas lietas: Uzlabot orientēšanās spējas, krāt pieredzi, uzskriet starptaustiskā arēnā, neēst gurķus un tomātus pirms sacensībām, izsūkt no Induļa visādas gudrības, kā es smeļos gudrības no Alda. Noteikti vajadzētu atrast kādu labu masieri, kas palīdzetu treniņprocesā, liktu atslābināties dzīves steigā.
Tik jānovēl, lai Saulkrastu pirmajam numuram viss izdodas un, lai neatmet ar roku cerībai, ka spēs jebkad uzveikt Šaci un ne tikai...

Iepazīsties - Rūdolfs Šadrins

2011-12-11T13:26:00.001+02:00

Šis raksts būs veltīts „Kāpas” pēdējā laika stiprākajam un populārākajam skrējējam. Rūdolfs tautā tiek dēvēts kā Šacis, Aladins, Kāpas spīdeklis, Induļa gudrību turētājs, Ms. Garciems. Iemesls kapēc es rakstu par Kāpas līderi, ir fakts, ka Šacis ir gatavs uzgriezt Tamārai un orientēšanās sportam muguru un pāriet uz Futbolu, lai gan savas karjeras laikā ir uzvarējis ne vienu vien Kāpas koptreniņu un pāris reizes pat piemējis pašu Aināru.
Ar Aladinu man bija gods iepazīties leģendārajā Baltic junior kausā 2008. gadā, kas norisinājās Zviedrijā. Pirms tam šo lielisko puisi nebiju pat pa televizoru redzējis, kur nu vēl dzīvajā. Šacis manā dzīvē ienesa pozitīvas vēsmas, lai gan ar skriešanu mums lāgā tur nesekmējās un abi tikām vienā komandā stafetes sacensībās un to uzreiz nodēvējām par Latvijas stiprāko komandu, jo komandā bijām Es un Šacis, bet citās komandās lieli enkuri. Bija plāns uzvarēt, jau šampi bijām nopirkuši, bet meitenes mūs galīgi iegāza, Šacis bija dusmīgs un sabļāva uz viņām tā, ka viņām nācās ar kājām iet mājās no pašas Zviedrijas. Brīvajos brīžos spēlējām zolīti uz naudu un meklējām Šacim sievu. Man sanāca labi uzvārīt piķi, ko ieguldīju vakara tupmakā attītība. Piķi sanāca uzvārīt, jo mainījāmies ar kārtīm zem galda. Bet tā pa īsto Rūdolfa dabu un zvēra instinktus iepazinu pēdējā vakarā, kas notika uz prāmja. Kā jau visos laikos sanāca nedaudz izklaidēties un meitenes pašas dejoja uz Rūdolfa muskuļainajām kājām, lai gan pats Rūdolfs tajā brīdī pat nezināja kādu klubu viņš pārstāv, kur nu Latvijas Galvaspilsētu, Šacis atradās vieglā auto pilotā, bet bildes Šacim uzrādīja īsto vakara gaitu. Kopš tā brauciena Rūdolfs ir kļuvis par meiteņu objektu un tas arī galvenokārt ir galvenais iemesls kapēc viņš nespēj parādīt savu īsto potenciālu mežā, jo meitenes no viņa paņem daudz spēka un uzmanības. Viņa talantu ir pamanījuši ne tikai Tamāra vai Belijs, bet arī pats stiprākais pasaules klubs „Halden”, kas viņam pirms šīs sezonas piedāvāja ļoti iespaidīgu līgumu ( labs cipars, māja, mašīna, harēma) ar domu, ka divu gadu laikā Šacis izkonkurēs Lundanesu un kļūtu par pēdējā etapa skrējēju un atnestu daudzas uzvaras gan 10milā, gan jukolā un, iespējams, arī Haldena noslēguma pasākumos. Bet Šacis atteicās, jo nekur uz pasaules nejūtās tik labi kā Garciemā, kur pludmalē viņš pabraukājas ar savu paklājiņu, piesmej Beliju 10 m sprintiņos, un viņa rekordus vietējā mežā jau daudzus gadus nespēj pārspēt pat Tjerī, kur nu vēl pārējie grandi. Šacis nespētu atteikties no Esīša VIP krēsliem, Kates Dūdeles siltā pleca un kur nu no savas vietas pie ģimenes galda, kur viņš ir stabils otrais numurs.
Nedaudz iepazīstināšu ar viņa dotībām mežā.. Nav tas pats ātrākais, bet ja labi iesildītos spētu brīvi turēt līdzi elitniekiem un arī Lielajam, Šacim ir raksturīga iezīme, ka spēj sevi izsmelt vairāk kā vidusmēra Zilupietis, tātad finiša taisnē reizēm neko neredz, jo praktiski ir atslēdzies un pēc finiša vēl ilgi nespēj uztvert švakāko skrējēju sajūsmas par sevis uzrādīto rezultātu. Vislabāk tomēr jūtās vidējās distancēs, kur orientēšanās jāizmanto vairāk distances sākumā, jo beigas var atsēdēt kādam grandam – Rūdim, Kļaviņam, Spirido. Jāpiemin, ka Induļa gudrību turētājs skrien ar diviem kompasiem uz katras rokas – viens ir eksluzīvs paštaisītais koka kompass, bet otrs ir Minnas dāvinātais rotaļu kompass. Karti viņš orientējoties neizmanto, bet lai mulsinātu pretiniekus, viņš vienmēr ņem citu grupu kartes, karti viņš izmanto, lai patukšotu degunu un atbaidītu mušas no pretinieku galvām. Sviedru lentīti praktiski neizmanto, jo tad netiek izcelta viņa gurnu līnija. Skrien viņš ar Icebug Šacis sexy line, kas ir speciāli viņam ražoti apavi. Apģērbjas viņš ar Ogres trikotāžas drēbēm, kur viņam ir speciāli radīta produktu līnija – Šacis amazing runner. No orientēšanās viedokļa ļoti tehnisks orientierists, kurš reljefu nolasu nevis ar acīm, bet ar savu Aladina cepuri un skaņu, ko izbļauj skrienot. Īpaši bīstams ir piejūras apvidos (Garciems, Carikava, Liepene), un ja vējš pūš stiprāk kā 10 m/s, jo tas manāmi uzlabo viņa smaida leņķi. No tēva ir mantojis iznīcinošo skatienu un pretinieku nerespektēšanu. Savukart no Tamāras ir iemācījies nedomāt par sievietēm skrienot un augstāk celt kreiso kāju, bet no Andrejonkuļa ir mantojis špagata staipīšanās tehniku un kalnu namiņu Krāslavā. No Induļa ir izkopis kalnu pārvarēšanas tehniku, skriešanu bērzu birzīs un elkonīša izlikšanu finiša taisnē. Aldis ir licis nojaust kā pareizi un kad jādzer dynamīts. No manis Šacis ir iemācījies kā šmaukties zolītē un kā saīsināt stāvēšanas rindu uz publisko tualeti.
Cerams, ka vēlme mainīt sporta veidu ir tikai mirkļa stulbākais vājums un Šacis turpinās nest Kāpas vārdu Latvijā, Jukolā, kruīzos. Katrā ziņā, ja Tu izlem tomēr pāriet uz švako sporta veidu, tad atceries arī par mums un kādreiz vēl uzskrien arī mežā, jo orientieristu beibes tevi gaidīs vienmēr un visur. Šaci, mēs par Tevi.

2011.gada galvenās atziņas

2011-12-09T20:47:00.000+02:00

• Slikts gads ar četrām labi aizvadītām sacensībām ( 10mila, jukola, Baltijas čempionāts stafete, Latvijas čempionāts stafete).

• Uzvarēt Azimuta un Horizonta kopvērtējumu bija vieglāk kā neiekļat Lapsu top -10 skrējēju topā.

• Izmezģītā potīte īsi pirms sezonas sākuma, manuprāt, bija galvenais iemesls, kapēc manai mammai nebija iemesla doties skatīties Pasaules čempionātu.

• Alūksnes apkārtnes meži priekš manis ir visinteresantākie, galvenokārt tas ir tāpēc, ka Vilnis kaut ko saprot no karšu zīmēšanas.

• Iegūtā kājas puve Portugālē nav atstājusi pēdas uz tagadējo kājas izskatu, kāja paliek tik pat seksīga kā pirms tam.

• Austrumeiropas lielākais seksa simbols Jura Tambasovs Baltijas čempionātā izjuta manas dotības finiša taisnē, tik vien tomēr vajag, lai noskaņojums uzlabotos.

• Šoferītis, kas mūs veda uz Baltijas čempi, laikam izjūt bailes no ātruma vai arī nodarbojās ar kaut ko citu atrodoties pie stūres un tika labots lēnuma rekords maršrutā Rīga – Klaipēda.

• Latvijas čempionāts sprintā pārsteidza ar labo plānojumu, vai tiešam Knēta kungs spēja tik labi uzplānot distanci vai arī saņēma palīdzību no augšas...?

• Kāpa šogad bija vairāk kā armijnieku vasaras nometne, kuru Es diemžēl neizturēju un ar neapmierinatu šķiedru devos Grundzāles virzienā.

• O – ringens bija izcili sūdīgs (stipri šaubos vai šajā dzīvē vēl tik slikti startēšu), bet pēc piecu dienu lēkāšanas pa akmeņiem, tas atnesas zināmu gandarījumu.

• Ja esi izcili slikti veicis distanci, tad atceries kā Peter Pihl veica savu slavas distanci, tad sapratīsiet, ka nemaz tik slikti nenoskrējāt.

• Arī MotorCāns sāk kaut ko apjaust šajā sporta veidā, pirms tam laikam tikai slidinājās ar plēvi pa Siguldas bobsleja trasi.

• Ja jūti, ka karte ir pašvaki uzzīmēta un pats daudz kļūdies, tad nešpļaudies, bet cīnies līdz galam, jo Tu nekad nevari zināt kā iet pārējiem Latvijas grandiem.

• Vilnis prot sarīkot svētkus – joprojām prieks skriet Malienas kausos.

• Aldis ir kaut kas vairāk kā tikai vienkārši monstruāls skrējējs, Smiltenes diženums, rozīņu cienītājs, cilvēku zinātājs – viņš ir liela personība.

• Brūna izaugsmi var salīdzināt ar Aināru Podziņu – abiem izaugsmes līkne joprojām strauji iet uz augšu un vēstules krājas kaudzē.

• Aldis varētu kļūt par enerģijas dzēriena „dynamit” reklāmas seju. Vismaz pašam garšo.

• Krūms joprojām ir iespaidīgs savā kroņdistancē – maratonā un ne mazāk izveicīgs „Stipro skrējienā”

• Brāļi sildi sezonas gaitā par Latviešu spējām tikai pasmaidīja, gluži kā Lapsa par savu oponentu „spējām” orientēšanās seriāla „Alnis” atsevišķos posmos.

• Alda kaisle uz rozīnēm joprojām ir dzīva.

• Atis Dandens joprojām ir talantu talants, to viņš apliecināja Latvijas čempī, kur bez īpašas svīšanas pirms tam, spēja atnest gan bračkam, gan vecākajam Sildam sudrabu un daudz ko citu, kas pēc tam sekoja vakara gaitā.

• Šacis ir labākais ūdens padevējs kādu jeb kad tas kungs augšā ir radījis.

• Dandena sudrabs liek drēbināt lūpu OrientLapsas faniem un tiek pārrakstīta Gaijienas orientēšanās vēsture, jo pirmo reizi Gaujienas vēsturē par tās pirmo numuru kļūst Atis Dandens.

• Mežmalas šogad sevi prezentēja vairāk kā iespaidīgi, ko lai saka – beibēm tas
• dikti patika.

• Mežā dāmām zūd vājā dzimuma statuss, šogad par to pārliecinājos arī Es.

• Raivo ir kaut kur ir noziedējis, bet uzskatu, ka tas ir tikai klusums pirms vētras, tā kā meklējam savas laimes bikšeles jau tagad.

• Brāļi Sāri pēc meiteņu testēšanas Londonā jutās labi, bet vai cena bija adekvāta...?

• Jo īpaši bīstami putni nākamgad būs – Lapsa, DD, Tolya Tarasovs.

• Tā jau zaļie icebug ir ērti, kruti skrienamie, tik liekas, ka tie būtu ražoti pie šķībacainajiem.

• Tā jau Grundzālē dzīvot ir forši, tik tās Poļu fūres toč jau izbesījušas.

• Ok „Ziemeļkurzemes” šovs LOF noslēguma pasākumā bija Vareni Varens, prieks, ka cilveki spēj iejusties lomās tik labi.

• Orientēšanās sports joprojām ir kaut kas īpašs manā dzīvē, bet šogad tas atnesa daudz tukšās lozes, gaidīsim kas mainīsies nākamajā sezonā.

Gada labāko skrējēju tops

2011-11-25T20:39:00.000+02:00

Kā jau visos sporta veidos un visās ģimenēs galvenais varējuma, krunkas un meistarības rādītājs ir rezultāts. Sezona ir aizvadīta un ir laiks izveidot desmit labāko skrējēju topu Latvijā, vērtējot padarīto.

1. Mārtiņš „Pirmā vijole” Sirmais. Bez īpašas domāšanas un konsultēšanās ar gaišreģiem par gada labāko tiek nosaukts tieši viņš. Sezona nebūt nav vērtējama kā afiget laba un diez vai pats Mārtiņš var sev sist uz pleca, bet neviens neko labāku tā arī neparādīja. Mārtiņam šogad labs kvalifikācijas race Pasaules čempī, kā arī divas mazvērtīgākā kaluma medaļas Baltijas čempionātā. Ļoti stabili veiktie etapi 10milā, jukolā. Un sezonai kā punkts – zelts Latvijas čempionātā naktī.
2. Edgars Bertuks. Domāju, ka arī Edgars bija cerējis uz kaut ko spilgtāku un beibēm tīkamāku, bet reizēm viss sagriežas pa visam savādāk. Šogad stabila otrā vieta Edgaram, kuru viņš ir nopelnījis ar Baltijas čempi - garajā distancē bija ātrs, bet nesekmējās ar kartes sapratni, Pasaules čempi, 10milu. Bet neviena medaļa Latvijas čempionātos liek domāt, ka ir švaki ar motivāciju pašmāju mežos un reizēm vnk veiksme nedzīvo kaimiņos. Bet glāzi no Viļņa tik un tā saņēma.
3. Kalvis CK Mihailovs. Trešā augstākā vieta pienākas Kalvītim, ja ne izcili izcilie rezultāti 10milā un jukolā, tad CK savu vārdu šajā topā meklētu zemākos horizontos. Laikam jāsecina, ka lielās stafetes ir viņa stihija, gluži kā Sirmajam vidējā distance vai Aldim konkurentu nerespektēšana un to baidīšana pirms starta. Jāpiemin vēl tikšana garās finālā WOC, kā arī nesliktais veikums WOC stafetē. Latvijas čempionātos allaž bijis saguris un nav varējis attaisnot Aivara cerības.
4. Andris Jubelis. Sarkaņu lielskungs šogad ir izaudzis par lielu vīru ne tikai Elīnas acīs, bet arī visas Latvijas orientēšanās draugu vērtējumā, kā arī rezultāti runā paši par sevi un par to Andris topā ieņem 4.vietu. Ceturtajā vietā Andri ierindo izcilības paraugdemonstrējums Baltijas čempī stafetē, zelts Sprintā Latvijas čempī, kā arī tikšana WOC finālā. Pie orientieristu varējuma parādīšanas jāpiemin, uzvara Siguldas kalnu maratona 11 km distancē, bet jāatzīst bez vietējā giganta un kalnu zinātāja CānMotora klātbūtnes.
5. Artūrs Pauliņš. Sevi lielīt vai izcelt nekad man nav paticis, īpaši skaidrā. Lai gan visas sezona laikā nespējis sataustīt īsto stīgu, ne formas ziņā, ne visādi citādi, bet kaut kādi rezultāti Grundzālietim ir, kas ļāva apsteigt topā Kiviču un ieņemt piekto vietu. Galvenie pieturpunkti: Komandas ievilkšana cīņā par zeltu Baltijas čempī jeb sudrabs, par kuru vēl joprojām Lietuvieši Smiltenes varenajam roku spiež ar lielāku degsmi kā jeb kad pirms tam. Sudrabs Sprintā Latvijas čempī, labākais laiks stafetē Latvijas čempionātā, kā arī bronziņa maratona Latvijas čempī. Kā arī līmenī veikti etapi 10milā, jukolā.
6. Andris „Kivičs” Kivlenieks. Ogres puika šogad sevi labi parādīja, allaž būdams bīstams zvērs visās distancēs, ja būtu ticis finālā WOC un būtu kāda medaļa vairāk Latvijas čemjos, tad Kivičs būtu augstāk topā. Arī Kivičam sudrabs Baltijas čempī, kur pēdējā etapā lika bikses piesvīdināt Lietuvas Pirmajam numuram. Medaļa garājā Latvijas čempī, starts Pasaules čempī, kur līdz finālām pietrūka mazāk kā kārtīga špļāviena attālums. Ir spējis topā apsteigt mazo brāli, kas cerams neveidos vietu pārkārtojumu pie ģimenes galda.
7. Jānis „Krūms” Krūmiņš. Par spīti nelielai pauzei savā aktivitātē un Latvijas krāsu nepārstāvēšanai Baltijas un citos čempjos, Krūms savu īsto vīru rūdījumu nav zaudējis ne tikai sievas acu priekšā, bet arī savu spēju atrādīšanā un pie lielāka treniņa apjoma spētu radīt galvassāpes ne tikai Sirmajam, bet arī Igauņu vecmeistaram Ollem. Lieliski sevi parādīja Maratona čempī, Latvijas čempī stafetē pirmajā etapā. Kā arī ir kļuvis par tādu kā dzelzs vīru, jo uzvarēja ATKAL „stipro vīru skrējienā”, kurā no orientieristiem Lapsa nemaz nespēja šķērsot finiša līniju.
8. Didzis DD Vīksne. Neliels pārsteigums ne tikai man, bet arī citiem pašmāju puikām, bet nu stabili DD ir izpelnījies astoto vietu topā. Lai gan JWOC laikā pildīja vairāk kā waterboy funkcijas, bet divas medaļas Latvijas čempionātos ( stafete, maratons) runā pašas par Diženo Didzi. DD kontā arī pāris labi pirmie etapi stafetēs Latvijā.
9. Raivo Kivlenieks. Lai gan lielāko sezonas daļu ir bijis traumēts un nav spējis parādīt uz ko ir spējīgs, bet JWOC laikā sasniedza labu rezultātu garajā distancē, ja nemaldos 16. vietu. Ar to arī pietika, lai ieņemtu topa pirmspēdējo vietu. Uz nākamo gadu Raivo būs tumšais zirdziņš, jo neviens nezin pie kāda ātruma mums būs jāpierod garajās distancēs un atsildīšanās laikā.
10. Tolya Tarasovs. Sezonas sākums Anatolijam nebija topa cienīgs, bet tad lēnām dabujis atpakaļ motivāciju spēja būt arvien labāks un labāks. Galvenie rezultāti 2011.gadā: Labs varējums Latvijas čempī stafetē, 3.vieta nakts čempī un kā punkts uz i ir uzvara telpu orientēšanās čempī, kas arī beigās izstūma Latvijas slavenāko Lapsu no 10nieka.
...Jānis „Lapsa” Kūms. Lai gan savā blogā rakstīja, ka ir palicis pirmais aiz strīpas braucienam uz Pasaules čempi, bet tā arī neko uz papīra liekamu šogad nav parādījis, tas arī bija galvenais iemesls kapēc Lapsa netika labāko skrējēju vidū. Itin labi noskrēja 10milu, kur lika savas komandas otrajam etapam jau pirms došanās mežā piemīzt bikses, bet tas arī principā viss, ko es speju uzskatīt par vērā ņemamu rezultātu. Arī sliktais veikums Latvijas čempī pirmajā etapā, bija iemesls zemajai vietai un Viļņa dusmīgajam acu skatienam turpmākajos satikšanās brīžos.

Desmit labākie 2011. gadā Latvijā ir noskaidroti. Tas tikai ir mans subjektīvais vērtējums, kā arī nedaudz arī Aldis diktēja savas kārtis, tāpēc neķer kreņķi Draugs, ja tava vieta topā nenes prieku tev, taviem faniem vai tavai mammai.

Top - 10 notikumi aizvadītajā sezonā

2011-11-09T19:43:00.001+02:00

Aizvadītā orientēšanās sezona ir bijusi pārbagāta ar dažādiem notikumiem, ir dzimušas jaunas zvaigznes, tiek piedzīvotas dažādas vilšanās vilšanās, bet tas tik padara šo sporta veidu tik interesantu un beibēm tīkamu. Notikumi ir bijuši ļoti daudz, bet Es atskatīšos uz 10 pārsteidzošākajiem manā vērtējumā, kas šajā sezonas laikā ir notikuši.

Brūns ielaužas Elitē – Vēl nesen šī ozona ātro kāju īpašnieka vārds (Kalvis Brūns) ne man, ne ikvienam grundzālietim pilnīgi neko neizteici, tā īsti pat neatceros kad un kur šis augumā mazais žiperis uzradās vai arī kurš viņu ievilka šajā patiešām lieliskajā sporta veidā. Nu jau ir kļuvis par tādu kā vidusproduktu starp V – E un V – A grupām, V – A grupā viņš ir vairāk kā dievs, bet V – E grupā vairāk kā iemesls, lai Cāns un Lielais pasvīstu līdz bezsamaņai. Šogad ir noskrējis visus Latvijas čempionātus, par neatlaidību, progresu un savas vīzijas pildīšanu žipers ir iekļuvis 2011.gada lielajā Pauliņa topā un ieņem godpilno desmito vietu.

Ok „Arona” ārpus trijnieka klubu stafetēs – Par pārsteigumu šajā sezonā parūpējās arī viens no bagātākajiem Latvijas klubiem Ok „Arona”, kas par spīti saviem līderiem un Lielajam nespēja kļūt par vienu no stiprākajiem klubiem Latvijā, kas daļēji ir izskaidrojams ar Lielā Guņa neiekļaušanu pirmajā komandā un ar izglītības līmeņa trūkumu apkalpojošā personālā. Ar savu „sniegumu” Aronieši ir izpelnījušies devīto vietu manā top- 10 notikumu listē.

Lapsa zaudē pirmā numura statusu Gaujienā – Pēc ne tik gaidīti sūdīgā Latvijas čempionāta mūsu Lapsa zaudē iemīto taciņu un nokļūst bezdibenī jeb zaudē pirmā numura statusu Espoon Suunta Skaļākajam un dārgākajam skrējējam Atim Dandenam. Atis pateicoties gan Timiķim, gan Varenajam Bračkam manā topā ieņem priekš Gaujienas ciema nebijuši augstu vietu jeb astoto.

Cāns atdzimst pēc piecu gadu klusēšanas – Andra MotorCāna ieguldītais darbs atmaksājās Cēsu Rudenī, kur viņš zaudēja tikai izlases dalībniekam Kivičam (Andrim Kivleniekam), bet uzvarēja tik daudz orientēšanās sporta smagsvarus, ka pat uz divām rokām tos nespēja mammai noskaitīt. Cāna atdzimšana tiek novertēts kā septītais spilgtākais notikums aizvadītajā sezonā.

Jubeļa forma gandrīz visas sezonas laikā – Jubelis Andris vienmēr ir bijis ievērojams spēks ne tikai Kusas mežos, bet arī pārējā Latvijas daļā un Pasaulē. Ar savu 2011. gada formu viņš publiku iepazīstināja Daugavas kausos, ko spēja noturēt līdz pat Septembra Latvijas čempim, kas noslēdzās ar našu bezierunu triumfu. Jubeļa forma pārsteidza ne tikai manu treneru kolektīvu, bet liekas, ka pašu Andri arī, tas tik pierāda, ka talanta dotības viņam šūpulī tika ieliktas krietni vairāk kā ikvienam citam vidusmēra Latvietim. Sarkaņu lielskungs par ilglaicīgo savas publikas un Elīnas priecēšanu tiek ierindots topa sestajā vietā.

Karļiks atklājis dzīvības eliksīru – ievērojamais Latvju karšu zīmētājs un lasītājs, kurš pirms pieciem gadiem ieguva bronzu Pasaules veterānu čempionātā šķiet ir atklājis dzīvības eliksīru vai arī vienkārši palūdzis Cānam, lai uztaisa viņam laika mašīnu, jo sezonas otro pusi Karļiks pavadīja savus oponentus pazemojot V-55 grupā, lai gan pēc pases datiem viņam būtu jāizjūt Alda konkurence V-60 grupā. Par pases datu nerespekēšanu Karļiks topā ieņem augsto piekto vietu.

Aldis atsakās no medaļas – Pieredzes un titulu bagātais Smiltenietis, Azimuta miljonu turētājs neiziet uz starta Latvijas čempionāta vidējā distancē, jo nevēlējās atņemt medaļu ne Jubim, ne brāļiem Sildiem. Alda drošsirdība tiek novērtēta ar ceturto vietu sezonas topā, kā arī ar 30 bezmaksas dinamīta pudelēm un 30 kg rozīņu.

Slazds atņem Cānam medaļu – Latvijas čempionāta laikā, Smiltenes mežos notika nepatīkams moments, kas liedza Meridiāna spīdeklim izcīnīt medaļu manos mežos. Cāns skrienot uz otro punktu uzdūrās malinieku atstātajam vāveru slazdam un savainoja savu meridiāna dārgāko kāju un ar to spēlīte bija beigusies. Bet viņa mežoņa instinkti liedza izstāties un viņš ar savu ikdienišķo smaidu veica atlikušo distances daļu. Cānam topā trešā vieta par cīņas sparu.

Lielais gandrīz piesmej pašu Krūmu – Rīgas čempionāta laikā Lielais (Kristaps OZO Ozoliņš) sasniedzis savu formas virsotni, gandrīz piesmej ilggadējo Latvijas verānā trijnieka dalībnieku Krūmu, dažas kļūdas distancē liedza gavilēt Ok „Aronas” dižvarenumam. Lielais ar savu centību, neatlaidību, un progresu gada laikā šajā topā ir izspiedis otro vietu.

TOP – 1 notikums. Lielais netiek paņemts uz Baltijas čempi – šis atgadījums paliks kā pats, pats skaļākais atgadījums šajā sezonā. Konkurence uz 9, 10 vietu bija apbrīnojama, bet ēna tieši iegriezās Lielā virzienā, palikt aiz borta vienmēr ir sāpīgi, bet tas kalpos Lielajam kā dzinulis nākamajai sezonai. Tieši Lielais ir izpelnījies pirmo vietu topā.

Rudens

2011-11-06T14:52:00.001+02:00

Ir pagājis krietni krietns laiks kopš manā blogā bija pēdējais raksts – mums labi zināmais raksts par Cānmotora izcilo veikumu. Cāna veikums mani ietekmēja tik daudz, ka nespēju vairs pievērsties citām tēmām, citiem domu graudiem, visas domas tika novirzītas, protams, Cāna virzienā – sapratu, ka nakošgad būs grūti apstādināt Cānmotoru ne tikai Zigim, Lielajam, Kūmam, bet arī pārējiem Augšgala grandiem. Jācer, ka Cāns spēs nedaudz apvaldīt savu ātrumu un spēs mežā pamanīt dažādus šķēršļus, kas pieaugot ātrumam reizēm nav nemaz iespējams.
Rudens vienmēr ir ieviesis izmaiņas manā treniņprocesā, pēc izcili bomzīgā starta Čehijā, par šo tēmu es nevēlos runāt, jo pat kārtīgs Latvju zīlnieks nespēja man izskaidrot, kas bija nogājis greizi un nepareizi. Divas nedēļas jau esmu aizvadījis atpūtas režīmā, kuru laikā maz skrienu ,daudz spoguļojos, atsāku pildīt VFS, pamētāju bumbu, daudz jo daudz zvanu savam iedvesmotājam (cilvēkam pasakikapēcmantevineuzvarēt), cenšos sakārtot savus ēšanas paradumus, lai pēc iespējas vairāk tie nestu labumu manai šķiedrai un es spētu savu vārdu rezultu listē saskatīt pašā augšgalā ik sacensības. Jau augusta beigās radās doma piedalīties Latvijas Čempionatā maratonā, bet tad to uzskatīju vairāk par mirkļa vājumu un pats neticēju, ka skriešu Kurzemes mežos. Bet medaļu trūkums Latvijas čempionātos nospēlēja savu lomu, kā arī vēlme plecu pie pleca cīnīties ar Cānmotoru, ieskatīties Lapsas mazajās acīs pie 100% noguruma līmeņa arī bija svarīgi motivatori. Daudzi grandi atrada labus iemeslus, lai izbēgtu no kurzemes mežu eksotikas un neizgāja uz starta līnijas, bet tas īsti nemazināja konkurenci. Krūms, Bērcis, Jubis, šīs trīs orientēšanās lielzvaigznes biju nolēmis paturēt savā redzeslokā. Mana taktika bija tāda – maksimāli atsēdēt, nekurināt ātrumu, neizdarīt liekas kustības un finišā visus izkapāt. Apmēram pēc 10 km izveidojās līderu 4nieks – Krūms, Bērcis, DD (Diženais Didzis) un ES. Pāris reizes Krūms centās atrauties, veicot izrāvienus pa ceļu, bet allaž spēju noturēt tempu. Bija neliels pārsteigums kā DD turējās grupiņā un pat reizēm uzņēmās kurinātāja godu. Apmēram 4km pirms beigām nokavēju Krūma izšķirošo izrāvienu un abi ar DD aizskrēja projām, jutu, ka Bērcim game over un tā es finišēju trešajā, bet jāatzīst, ka biju un esmu priecīgs par šādu veikumu, jo pie pirmā piegājiena maratonam, sanāca to veikt zolīdi. Biju vislabāk apmierināts ar savu fizisko sagatavotību, kas man likās ļoti laba priekš tada gabala. Žēl, ka nepiedalījās ne Cānmotors, ne Lielais, ne Lapsa, ne Tolya,jo tad cīņa būtu kaut par mata tiesu, bet interesantāka.
Esmu sācis jau gatavoties nākamajai sezonai, kas solās būt spraiga, jo klāt nāks – DD, Raivo, Laķa puika, Lielais būs uzaudzējis apakšstilbu zolīdā platumā, Cānmotors ir pielicis, Artjoms ievieš arvien lielākas bailes Latvju bāleliņu sejās ne tikai armijā, bet arī meža labirintos, Lapsa gan jau atkal negribēs palikt aiz borta, Tolya arī izskatās pamodies, Zigis arī epizodiski nemīž aukstu, un ja vēl Gaujienas pirmais Numurs ( Pēc L.Č Kūms zaudēja pirmo numuru), volejbola Virtuozs Atis atgrieezīsies pie siles, tad jau mūsu cīņas varēs pat pa Panorāmu rādīt. Esmu dzirdējis, ka Espoon Suunta esot Seata draiveram piedāvājusi 2gadu līgumu ar labiem nosacījumiem un ar zolīdu summu, ja viņš uzzieķēs savu parakstu, tad Seatu nomainītu, kaut kas savādāks un jaunāks.

Cāns vairs nav tikai viduvējība

2011-09-22T23:03:00.001+02:00

Man ir paties prieks, par jebkuru orientieristu, kurš spēj sevī atrast motivāciju un spēj sevi pierādīt citā gaismā. Andris Cāns man vienmēr ir licies tāds talantīgs, tieši uz orientēšanos, galvenais iemesls kapēc viņš parasti nav augšgalā, ir ātruma problēma. Atskatīsimies uz meridiāna līdera dzīvi līdz šim.
Andris pasaulē nāca 1990. gadā un jau tad viņš saprata, ka 2011.gada 17.septembrī viņš burtiski uzziedēs, pēdējo gadu laikā viņš uz to arī ir gājis. Savas skolas gaitas droši vien ir uzsācis Siguldā, kur jau pirmajās klasītēs saprata, ka galvenie aicinājumi ir – sports un matemātika, kā arī klasesbiedrene Lienīte. Vēlākos gados iestājās Siguldas sporta skolā, sākumā gribējis iet uz kamaniņu sportu, bet ātri vien sapratis, ka savu talantu liks lietā citur – orientēšanās sportā. Ātri vien kļuva par grupiņas galveno vilcējspēku, un tik pat ātri par vienu no vadošajiem 1990.gadā dzimušajiem orientieristiem Latvijā. Jaunībā ir licis ne reizi vien trūkties brāļiem Kivleniekiem, Diženajam Didzim, Blumbim, Bričonokam, kā arī tika apsmieti gan Lietuvieši, gan Igauņi. Lūzumu savā izaugsmē piedzīvoja Baltic Junior cup laikā, kas togad risinājās Polijā, lūzuma iemesls nav zināms, bet ir ienākusi informācija, ka pie vainas bijusi kāda Poliete, kas Andri izsmēlusi gan fiziski, gan garīgi. Tālāk sekoja melnie gadi, kad Andris vairāk bija manāms pie fizikas formulām nekā iekarojot Siguldas kalnus. Tolaik jau Kāsis izteicās, ka diezvai Cāns būs vērā ņemams spēks brieduma gados, bet jau tolaik es kratīju galvu un apzinājos, ka ar Cānu būs jārēķinās. Kad visas fizikas grāmatas tika apskatītas un izrēķinātas un kad vienā treniņā izdevās apsmiet kādu Latvijas elitas skrējēju, Meridiāna līderim radās apjausma, ka sevi ir pataupījis īstam laikam un tā pamazām Andris atgriezās vecajās sliedēs – fizikas konsultācijas nomainīja treniņi, tikšanās ar kaimiņu meičām tikai nomainīta pret savu skilu pieslīpēšanas, tika sākts iet uz tālākajiem veikaliem. Cāns jau bija nodomājis iekļūt Latvijas 10niekā jau pagājuso gad, bet tika noslimots viss marts, kā arī studijās nācās palīdzēt saviem kursa biedriem, īpaši Knosim. Andris studē RTU, kur starpbrīžos ir vietējo meiteņu redzeslokā. Jau pagājušogad skrējēji meridiānā saprata kurš ir viņu līderis un kas ir jāuzklausa vairāk kā jārunā viņa virzienā. Tā pienāca vēsturiskais 2011.gads. Pirmā sezonas daļa aizvadīta pašvaki un jau gandrīz Siguldietis pazaudēja pavedienu, bet īstā laikā uz apvārkšņa parādījās tēvs un pateica īstos vārdus, kā arī iedeva izbraukt ar Wolkswagen Passat un tas palīdzēja. Jau kāpas laikā kad pētīju splitus, acīs iekrita Cāna daži pirmie laiki, bet nodomāju, ka haļava. Bet tad nāca Latvijas čempis, protams, tajā laikā pa tādu Cānu nedomāju un koncentrējos savam startam, 3niekā netiku ne Es, ne „motors” Cāns, bet izdevība iegūt medaļu mums bija līdzvērtīga, ja man to varēja norakstīt uz slikto formu, tad Cāna plānus izjauca atstātais mednieku slazds pret kuru tika atsista kāja un medaļa jau pārgāja Sarkaņu lielskunga kontā. Stafetē Fizikas guru medaļu ieguva, bet viņš uzskatīja, ka bronza nav medaļa un devās mājās ar nolaistu galvu, kā arī atcerējās, ka tuvojas maģiskais 17.septembris, kuru viņš bija gaidījis kopš dzimšanas. Sīkumos nezinu kā viņam tur izgāja, bet droši varu apgalvot, ka zvaigznes bija pareizā stāvoklī un Andris „motors” Cāns ieguva otro vietu Cēsu rudenī, bet ar to jau stāsts un sezona nebeidzas, Andris kals dzelzi kamēr tas karsts un nākamā vīzija skaidra – medaļa vai nu nakts čempī vai arī maratonā, bet paliek aktuāls jautājums – Vai no tā necietīs viņa zināšanas fizikā, mēs labi zinām kā izgāja Purinatoram. Vispirms Orientēšanās tika nomainīta pret Fiziku un tad Fizika pret kaislīgu vīna baudīšanu.
Nobeigumā jāturpina savs priecīgais vēstījums, jo mums mazajai valstij un mazajai Orientēšanās sabiedrībai šāds kungs – smaidulis un meistars vienā personā, ir īsts ieguvums. Latvijā uz divu cilvēku pirkstiem var saskaitīt normālus Larvijas līmeņa skrējējus, tostarp Zviedrijā mūsu 10 skrējēju līmenī tādu ir ap 200. Ir jāpienāk tādam līmenim, kad pat mūsu pirmā vijole nebūs droša par savu iekļūšanu sastāvā uz Baltijas čempi. Pēdējo gadu laikā, izņēmot šogadu, tā ir bijusi vairāk kā gribētāju un pēdējo aktīvo skrējēju sūtīšana pārstāvēt savu valsti, tālu nebija, lai arī Aldis savos pieredzes bagātos gados tiktu izsaukts uz izlasi. Baltijas čempim ir jākļūst par goda lietu katrā orientēšanās saimē. Domāju, ka pēc šodienas arī Bernāna kungs ir atzīmējis četru burtu uzvārdu savā blociņā. Andri, lai tev šis starts kalpo par labu atspērienu un motivatoru turpmākām gaitām. Malacis!

Kādā stāvoklī šķiedra?

2011-09-14T14:17:00.003+02:00

Ir pagājis neilgs laiks pēc Mežmalas MTB triumfa, ir pārdomātas daudzas lietas, ir uzklausīti apsveikumi un arī dažu garā švaku cilvēku nicinājumi. Kā arī esmu piedalījies Valmieras čempī.
Valmieras čempī nolēmu piedalīties ne tikai, lai atkal varētu ievērtēt Cāna pasakaino veikumu dzīvē, satiktu Latvijas cīpu cīpas vai vnk pabūtu kopā ar Latvijas orientēšanās dieviem (Karļiku, Aldi, Cānu u.c), bet gan, lai labāk sagatavotos Pasaules kausam, iegūtu pēdējos secinājumus par šķiedras stāvokli. Kopumā jāsecina, ka Valmieras čempis man izdevās, Laķim īsti nē un Cāna puikam nu galīgi nē, bet par viņiem nedaudz zemāk. Pirmā dienā jau pirms starta nolēmu, ka nekādus ātruma rekordus nestādīšu, dzīvniekus nebaidīšu, bet veikšu stabilu vidējo dienu, tas arī izdevās, pēc finiša likās, ka Timo Silds mani samals par apmēram 3 minūtēm, jo distancē jūtos gurdens, gluži kā veco vīru skrējienā pa pludmali. Kļūdās atstāju 45 sekundes, kā arī 45 sekundes janoraksta uz nepareiziem variantiem. Par pārsteigumu man, Valmieras mēram un Zaļo un Zemnieku savienībai, Timo man zaudēja minūti un pirmo dienu izdevās uzvarēt, kas jau iezīmēja taktiku garajā. Nekādu optimismu garā neieviesa, bet kā teiktu vīrs ķirssarkanā golfā – „Bez cīņas garām netiksi”, tad tas arī iezīmēja nākamās dienas taktiku. Sūdus jau sataisīju uz pirmajiem 2 kp, kur mani apdzina gan Igauņu vonderkings, gan pieredzes bagātais ozona motors Ivars Žagars, ātri sadabūju rokās iepriekš minētos, izdevās atrauties no ozona otrā numura, bet tad sāku just Timo pārrākumu ātrumā,kas lika man labi pasvīst, lai spētu noturēties vienā veselumā. Pie 40 min. Sixtena vecākais dēls aizskrēja prom, jo pret kalnu man sāka durt sānā, un man galīgi nebija pa prātam mocīt ne sevi, ne šķiedru, ne savu formu pirms nozīmīga starta Čehijā. Beigas veicu palēninājumā, baudot mālainās nogāzes ar savu augumu. Jāsecina, ka uz vidējo ātrums ir diezgan formā, bet uz garo gan varētu sākties problēmas. Pāsākums bija labi noorganizēts, varētu teikt, ka tas bija sāvādāks nekā citi, tam bija sava rozīnīte, savs skatījums kā jāorganizē mači Latvijā.
Kā tad gāja maniem favorītiem, nākotnes cerībām? Cāns pēc mūsu kopīgās sarunas atzina, ka esot taupījies, ko varēja novērot arī drēbju izvēlē, kur savas laimes bikšeles nemanīju uzvilktas, kā arī atlklāja, ka nedaudz pieklibojot darba ētika. Cāna mērķis ir noturēt šobrīdējo formu un garīgo lidojumu, ko ik palaikam uzspodrina pie budistiem. Viņš tēmē Cēsu rudens virzienā, kur sava kluba ārēs cer atgriezt sevī zvēru ne tikai finišā, bet arī visas distances garumā, un, liks Latvijas kausa līderim Andžam saprast, ka meridiāna līdera klātbūtnē skriet ar dzelteno krekliņu ir tik pat stulbi kā Alda golfu nosaukt tikai par mikļa vājumu, tam ir dvēsele.
Beilij eye nav gluži attaisnojis Tamāras veiktās izmaiņas apavu izvēlē, bet viņa galvenie starti – nēģu sprints un Ziemeļu 2dienas sen jau kā aizvadīti, tā kā viņš joprojām čāpo gan pa Carnikavu, gan pa Rīgu bez īpaša drebuļa un bijības un reizēm pat Induļa dāvātās kedās.
91.gada viens no spilgtākajiem pēdu atstājējiem Latvijas mežos Vīksne pirmo dienu galīgi iesāka vārīgi un lika man padomāt, ka ir bijušas problēmas ar vēderu, bet otrās dienas starts vienaldzīgu neatstāja nevienu, pat kaimiņu no pretējās mājas.
V-18 grupā bez pārsteigumiem – Ļuba savos mežos spīdēja gluži kā pirmklasnieks savu vecāku priekšā. Liepa bija staltākais puika Alda golfa tuvumā, bet par to jau ginesa rekordu grāmatā neiekļūsi. Spirido Edgars, tautā saukts par cieto un Mēru lielskungu, bija tuvu tam, lai Ļubinskis tā nesmaidītu, bet šur tur noraustījās, kas arī nedeva pozitīvu noskaņojumu un vietu zem saules, bet nekas gan pienāks arī tavs laiks, kad mazpazīstami cilvēki skries tavā virzienā un ceļš līdz veikalam liksies uz pusi īsāks jeb kļūsi tik labs cik vēlies.
Jā, Cēsu rudens ies secen, bet 7dien būšu manāms Smiltenes pusē, kur Aldis iegrābs kārtējo miljonu. Esat visi laipni aicināti uz „8.cbr” kausu izcīņu, kur šaubos vai būs kausi, bet balvas būs labas, to Es jums garantēju. Aldis tāpat kā Vilnis prot sarīkot mačus. Tiekamies 7dien.

Latvijas čempis zem Cāna zīmes

2011-09-07T14:07:00.002+02:00

Nu Latvijas čempis ir aizvadīts un es varu uz to atskatīties no sava redzējuma. Kā jau Latvijas čempis,tas ir aizvadīts ar daudziem pārteigumiem – Laķa zelts, Alda atteikšanās iziet uz starta līnijas, favorīta Lielā nestartēšana, Cāna tikai bronza stafetē, Alda smukais krekliņš apbalvošanā.
Sākšu ar vidējo distanci, šai distancei biju gatavojies un jutu, ka trijniekam jābūt kā minimumam, jo Aldis pēdējā brīdī atsauca savu dalību, Lielais ar jau sācis taupīties nākamgada Horvātijas 5dienām, Sirmais notraumējies, Šacis nav īsti formā pēc Induļa cikla iziešanas. Bet kā jau allaž šogad, netrāpīju īsti formā (Biju pa daudz atpūties), un biju gaužām lēns, kā arī distances vidū man sāka sāpēt sāni un kustēšanās uz priekšu pārgāja invalīda līmenī. Brāļi Sildi mums uzkūra īstu pirtiņu un nopēra mūs kā dēlus, nu īstenībā diezgan bēdīgi, kā viņi mūs nomazgāja. Bet Laķa zelts laikam bija dienas notikums nr. 1, par kuru bija iespējams dzirdēt pat Daugavpilī, iespējams, pēc šī notikuma Edgars „Ausekļa brīnumbērns” Laķis būs ticis tuvāk Zeltiņas sirdij, kas jau nedaudz ir iekvēlināta no Tamuža puses. Kas vēl, Andris „motors” Cāns neko īsti neparādīja, kas saistīts ar to, ka viņs atsita kāju pret mednieku izliktām lamatām, kas ievērojami samazināja Meridiāna līdera un simbola ātrumu.
Stafete. Jāsāk ar to, ka naktī praktiski negulēju, bet murgoju – gan par vidējo, gan par stafeti – kā Cāns izrauj uzvaru mums no rokām. Bet no rīta jau sajutu, ka šodien būs lielā diena. Uz sacensību vietu braucu kopā ar mammu, brāli un viņa sievu, vēlāk pievienojās arī otrs bračka ar savu ģimeni. Tie arī kļuva par maniem galvenajiem faniem, kas deva man papildus motivāciju, atbalstu parādīt sevi no labākās puses. Pirms stafetes zināju, ka sudrabs būs kā iztikas minimums mums, jo Kūms šobrīd būdams stabils pirmā etapa kings Latvijā nav diez ko labs, kad viņam pašām jākurina temps un jāuzņemās tēva loma pirmā etapa priekšā, viņš labāk jūtās kā sekotājs un virziena čekotājs, ko arī pierādīja Tiomilā. Pirmais etaps gluži neatanesa pozitīvas vēsmas ne Lapsas sirdij, ne arī manai, jo distancē devos ar vairāk kā 3 min. deficītu. Tas mani iedvesmoja. Sāku ātri, uzņemto tempu spēju noturēt līdz skatītājpunktam, tajā zināju, ka esmu jau pirmais, atlika veikt stabili/labi veikt pēdējo daļu, kas man izdevās akurāti. Pēc skatītāk punkta zaudēju kādas 20 sekundes uz ātruma, kuras beigās atsitu ar uzviju, jo emocijas mani nesa uz priekšu un ar kārtīgu bļāvienu uzvaras grožus nodevu jau Jubeļa rokās, kas mūsu uzvaru droši iznēsāja un aizsāka Mežmalas MTB ēru Latvijā. Es biju priecīgs, jo sen nebiju labi noskrējis, spēju skriet ātri un bez kļūdām - kļūdās man 10 sekundes, kā arī Latvijas čempiona tituls iegūts par spīti visiem maniem skauģiem un cilvēkiem kuriem mans dzīves tvēriens nesaista. Uzstādīts tika arī Labākais laiks visos etapos, kas īpaši man iet pie sirds, pēc splitiem var redzēt, ka uz kāju biju labāks par visiem, arī Bērci.
Protams, liels pārsteigums bija par to, ka Dvīņu torņi Dandeni pat par spīti sliktajiem laikiem, izdarīja visu, lai Timiķis dotos jau pēc drošas sudraba medaļas pēdējā etapā – viņi izmarķēja distanci Timiķim, novāca kokus, aizsūtīja mājās visus sēņotajus, lai nemaisās. Ceru, ka šī medaļa iedvesmos viņus trenēties un atgriezties lielajā sportā, tādā veidā paceļot savu un Viļņa vārdu Latvijas orientēšanās sabiedrībā. Jums, bērni, ir jāsaprot, ka Volejbols nav viss jūsu dzīvē, jūs varat daudz arī izdarīt mežā.
Cāns. Laikam šim vārds ir kļuvis par top vārdu pēdējā laikā. Jā, viņš ir sportists, kas ar savu darbību piesaista daudzu cilvēku, beibju, fanu un sazin vēl kādu cilvēku uzmanību, ir grūti pat vienkārši aiziet uz veikalu baltmaizi nopirkt – fani ir visur. Cāns otrā etapā iznesa lielu darba apjomu, ko diemžēl Meridiāna pēdējais etaps ātri vien izniekoja un izbaudīja Cāna dusmu skatienu un vārdu krājumu finišā, bet nu nekas ,Siguldas meistar, bronza paliek bronza. Liekas, ka pēdējo divu nedēļu laikā Andris „motors” Cāns ir pielicis ievērojami, laikam ir atkodis kur Siguldā var EPO iepirkt vai arī normāli saēdies šogad lielās dzērvenes. Lai nu kā, cerams, ka tendence saglabāsies un nākamgad jau spēs atrādīt sevi beibēm Baltijas čempī, tādā veidā atkal liekot spunguļus Lielajam ceļā uz Baltijas čempi. Cāna stabilitāte un mežoņa raksturs mūsu mazās valts izlasei būtu īsts ieguvums un atspēriens līmeņa paaugstināšanā.
Publisks fui jāizsaka Zigmāram, kurš ar savu neticami slikto veikumu liedza Ausekļa brīnumbērnam un Daņuham iegūt medaļu pat bez mūsu orientēšanās virtuoza klātbūtnes komandā.
Nākamais galvenais starts Čehijā, Pasaules kausā, arī tur kaut kam ir jābūt!

Augusts

2011-08-30T14:38:00.001+02:00

Varbūt daļai no maniem lasītājiem liekas, ka esmu nozudis vai pat pametis lielo sportu, bet tajai daļai, kas aktīvi piedalās sacensībās noteikti situācija izskatās savādāka. Kā iemesls manai nolaidībai bija vairāk uz emociju trūkumu norakstāms un arī uz to, ka daudz laika veltīju karšu analīzei un lai izprastu pie kā jāpiestrādā, lai iekļūtu pasaules elitē. Augusts kopumā bija raibs, dīvains, iespaidīgs, bet noteikti tas bija ļoti vērtīgs manai izaugsmei.
Augusta sākumā piedalījos Viļņa rīkotajos orientēšanās svētkos – Malienas kausos, kur tikai neveiksme pirmajā dienā (varētu teikt arī – Lapsa mani nepasauca) liedza pabojāt nervus pašam Timo Sildam. Forma arī pēc O-ringena bija iemigusi un uz noguruma fona. Bet kopumā Vilnis bija sarīkojis patīkamus svētkus, iepircis kvalitatīvu ūdeni, bija noorganizējis saldējumu, kas ātri beidzās, bija izraudzījies Gaujienas otro numuru par punktu licēju, kas ļāva ieraudzīt sen neredzēto 95.gada Super Seatu. Kā arī bija slēdzis vienošanos ar pašu kungu augšā un tādā veidā ieguvis patīkamu laiku Malienas kausu laikā. Distances arī bija lieliskas jo lieliskas, liekas, ka orientēšanās virtuozs Vilnis bija pāris naktis negulējis, lai tik distanču veikšana sniegtu mums baudu.
Vēlāk, sazin kurā datumā, piedalījos piedzīvojuma mačā Cesvainē, biju vienā tīmā ar armijas cilvēku Artjomu ( Armijā viņa iesauka ir Zaldāts) un diviem Sāriem. Bez lieka stresa un bez želeju lietošanas samalām pārējās komandas gluži kā Lapsa visus līdz skatītāj punktam klubu stafetēs. Un rezonā ieguvām iespēju aizbraukt uz Londonu. Londonā apskatījām kā tur melnajiem iet, kas tiek piedāvāts maķī, noskaidrojām kapēc ķīnieši tā smaida, sapratām, ka meitenes tur nav pārāk smukas, iepazinām klubu dzīvi. Un tikām arī piekrāpti, jo abi brāļi gribēja nobaudīt vietējo piedāvājumu un mums teica, ka būs pieejams vienā klubiņā, bet izrādījās, ka figu un nācās iepazīt brāļu bēdīgo sejas pusi. Tā jau Londona ir forša pilsēta, tik visi cilvēki baigi steidzas, gluži kā pēdējā momentā uz tualeti. Bet pie pozitīvā aspekta jāmin tas, ka Londonas parkos atsķirībā no Latvijas nav piemīnēts līdz bezsamaņai un pa zālīti var skriet kaut vai skatoties debesīs.
Klubu stafetes tika gaidītas un kā vēl, mēs pat paši izveidojām savu totalizatoru, bet tas tā, jo tika ieraudzīti interesanti fakti klubu pieteikumā, proti, Visvarenais Siguldas kalnu dievu dievs Andris „motors” Cāns dēļ izlīdzinātās spēku metodes tika iekļauts pašvakā tīmā, bet tas neliedza pirmo distances daļu turēties kopā ar pašu Lapsu un tik pieļautās kļūdas liedza vakarās pacelt glāzi uz viņa veselību. Meridiāna motors galu galā tāpat atstāja bez biksēm lielāko daļu švakumu un iznāca 8.vietā pirmajā etapā. Mums pašiem gāja pieticīgi, ieguvām 3.vietu! Bija daži feili un tā, bet tas šobrīd nav svarīgi, mērķis ir un paliek Latvijas čempis. Klubu stafetes sniedza arī pārsteigumu pretējā dzimuma līnijā. Abi ar Artjomu nospriedām, ka E.S koeficents ir uzkāpis līdz aktuālam līmenim, cerams, ka šī kundze no lielā sporta nepazudīs un turpinās nākamās gaitas jau mūsu klubā.

Tad jau tiekamies Latvijas čempī, novēlu, lai jums visiem Latvijas čempja laikā ir labākā forma, kas ļautu iegūt pozitīvas emocijas skatoties rezultātus.

Viss, kas jums jāzin par Rolandu Blumbeku

2011-07-31T17:51:00.003+02:00

Oringens ir aizvadīts un jūtos daudz labāk kā pēc iepriekšējiem Oringeniem. Pirmās divas dienas atrados nožēlojamā formā,gluži kā visu sezonu, bet tad sākot ar trešo dienu sajutu sevī sesto ātrumu un labu fīlingu tieši uz garo distanci. Apvidus no orientešanās ziņas nebija gluži alūksnes vai grundzāles, tapēc isti neizdevās noskriet nevienu labu dienu, bet esmu apnēmības pilns atgriezties swe un kādu gadu palēkāt par šiem akmeņiem un atkost visas apslēptās fīčas. Garāk neizplūdīšu, jo ir daudz jo. Bet nometne izdevās.
Uz oringenu devos kopā ar Latgales lielāko orientēšanās virtuozu – Rolandu Blumbeku, kurš nu pat tikai ir atgriezies no atelpas brīža. Visu savu dzīvi pavadīdams Lašos (ciems) un dzīvodams blakus Ievai Avotiņai ir spējis izcīnīt ne vienu vien uzvaru Latvijas kausā, visvairāk pretiniekus atstāja aiz sētas 2009 sezonā – tika iznīcināti tādi pazīstami bijušie un esošie grandi kā – Artja, Dāvis Sārs, Laveiķis, Dišlers, liekas, ka arī Jubinātors ir dabūjis zem astes kaula un pie tam Malienas kausā. Manam kaimiņam un labam čomam Jānim Kūmam izdevās izbēgt no pēriena pateicoties, tam, ka ir gadu vecāks. Šobrīd Blumbis nav savā apdāvinātākā formā, bet kā teiktu jebkurš ķīniešu zinātnieks – ir vērojams progress pat ar sliktām brillēm. Oringens Rolim bija ar daudz lielāku vertību, ja es ziemā ieliku pamatīgu un tambasovam finišā neaizsniedzamu bāzi, tad Rolis vēl atradās traumas varā un tikai tagad sāk pa īstam apostīt gaisu un uztaustīt savu orientešanās stīgu, ikdienā Rolis ir LMT rallija komadas preses pārstāvis, RTU students un pārliecināts Jēkabpilietis tai pus Daugavas.
Pie stiprākajām pusēm jāmin Kūmam līdzīgais uzvarētāja gars, Šacim līdzīgais uzvarētāja smaids, Tamužam līdzīgais analīzes stils, Karlam Magonim līdzīga bikšu žāvešanas tehnoloģija, bezbailība, meža zvēru pazīšana, ir pieeja meža zvēru taku kartēm visā Latvijā, prot pareizi izmantot piedāvotos dzirdināšanas resursus sacensībās, kā arī ir ļoti labs slapjās trasēs. Pie trūkumiem varētu uzrakstīt: gluži kā mūsu Raivo, arī Lašu simbolu piemeklē traumas, nepatika izmantot emitus, niecīgais kontakts ar mūsu orientēšanās dievu Aldi, reizēm Rolis par vēlu sasveicinās ar orientēšanās svētku rīkotāju un mecanātu Vilni „Cunami” Veļķeri. Pie mīnusiem jāmin tas, ka ikdienā nerespektē ne Lapsu, ne Šaci un kur nu vēl Opeli.

Mellenes jau esat nolasījuši un vasaru izbaudījuši, kā pēc gan to nepagarināt ar LIELISKIEM orientēšanās svētkiem Malienas kausa vārdā, tiekamies jau sestdien un atceramies, ka Vilnis ir foršs!

Bukmeikeri lēš...

2011-07-28T17:17:00.000+02:00

Tātad Latvijas čempis tuvojas ievērojamiem soļiem un arī vietējie Latvijas orientēšanās sporta fanāti, bukmeikeri nebūt neguļ un nelasa tikai mellenes, viņi piestrādā betway un citos totalizatoros par izredzēm attiecībā uz Latvijas čempi. Šī dārgā un tikai caur ērkšķiem aizsniedzamā informācija ir nonākusi manā datorā un es to nododu plašākai publikai. Tiek norādīts kuri ir reālākie uzvaras pretendenti, neadekvāti zems koefivents Lielajam un Šacim.
Tātad koeficenti, Uz vidējo distanci attiecībā uz uzvarētāju, V21E:

Pirmā vijole – 1.9
Lauri - 2
Otrā vijole – 2.3
Timo – 2.5
Dzīvā_leģenda - *
Kalvītis – 4
Sarkaņu lielskungs – 4
Andža – 6
Maratonists – 8
Atelis (2. Nr gaujienā) - 10
Šacis – 10
Lapsa – 10
Tolya – 10
Blumbis - 15
Artja – 20
D.Sārs - 34
Ziginīnī - 50
Aldis - 50
Lielais – 100
Pārējie – 100

Tātad tas nozīmē, ja jūs uzliktu 100 ls uz Mūsu Aldēnu, jūs iegūtu 500 Ls, * - informācija pagaidām ir nepieejama sakarā ar sportista stāvokli orientēšanās sabiedrībā un tā neprognozējamo formu.
Nelieli paskaidrojumi:
Pirmā vijole – ir labs, bet ilgi nav rādījis asaru un izbrīnas vērtu rezultātu, bet tik un tā pieredze un izcilā jušana šo sportistu ierindo kā galveno pretendentu uz uzvaru.

Lauri – šogad sevi beibēm un savai ģimenei ir atradījis ne vienu vien reizi.

Otrā vijole – sniegums ir labs, ir uzķēris domu, ko izpauda kāpā, sāk just savu ātrumu
mežā, kas ļauj būt topa augšā.

Timo – ir Timo, bīstams kā van Dammes sitiens ar kāju pa žokli, iespējams koeficenta uzlabojums sakarā ar Brazīlijas neseno veikumu.

Dzīvē leģenda – Būdams vietējais pacans, un ātrs uz vidējo distanci, tiek uzskatīts par bīstamu un neprognozējamo. Šogad īsti nav izšāvis un noteikti būs labi sagatavojies.

Kalvītis – Ja dzira nebūs cieņā, tas šis kungs, būs topā un varbūt pat uz augstākā pakāpiena.
Sarkaņu lielskungs – Ir pielicis, bet trūkst pārliecības vai pēc tāda sezonas sākuma spēs iepriecināt visus 44 Sarkaņu iedzīvotājus.

Andža – Raivo klusē.

Maratonists – Grūti būs Rencim šajā distancē iesvīst, bet pie 40 minūšu iesildīšanās, varbūt, spēs apšaubīt bukmeikeru prognozes.

Atelis – Būdams pagarš un uz Tu ar volejbolu, vienmēr ir bijis bukmeikeru redzeslokā gan vasarā, gan ziemā.

Šacis – Būdams Induļa pakļautībā ir spējis savu smaidu pārvēst darbos un ir uzvarējis pāris kāpas koptreniņus kas ļauj domāt, ka beidzot ir kļuvis par pirmo numuru ģimenē.

Lapsa – Ir spējis atkopties pēc stipro skrējiena, ir labi skrējis 10milā, ir spējis rādīt ceļu Timiķim. Pie laba reisa 3nieks nebūtu nekas vairāk par - Malacis, tas nav nekas.

Aldis – Savā karjeras laikā ir savācis pilnu māju ar medaļām, diplomiem, vēstulēm no pielūdzējām, bet tā arī nav pieredzējis čempi savās mājās. Mājās būtu teikts maigi – savā pagalmā. Ir uzskatāms par bīstamu, pat pirmajai vijolei.

Lielais – Būdams švaks, parādīja, ka ir stiprs. Bet Vidējā netiek uzskatīta par viņa Jāņu nakts papardes ziedu. Pienāks laiks un arī Lielais spēs iegūt ātrumu priekš 3nieka.

Par pārejiem info ir ļoti niecīgai vai nav atbilstoša reglamentam.

Šobrīd bukmeikari strādā pie stafešu koeficentu ieguves, bet varu atklāt, ka Auseklis tiek uzskatīts gan par favorītu, gan par iespējamo lielāko pārsteigumu.

Last Things

2011-07-19T15:22:00.002+02:00

Ir pienācis laiks kaut ko uzrakstīt arī man, par Kāpu 82vos teikumos neizplūdīšu, bet gan jau būs sakāms arī kkas „trīsdienu” statusā, bet galvenā raksta būtība būs veltīta Lielajam Kristapam un viņa snieguma analīzei un iespējamajām nākotnes ievirzēm, prognozēm. Lielais atgriežas un nu jau, lai apskrietu pašu Krūmu.
Tātad kāpa, tā man nebūtu tik svarīga bijusi, ja vien tā nenotiktu manos melleņu laukos, vietā kur es mēdzu pasvīst. Pirmā diena pārvilka strīpu kopvērtējumam, jo pārķēru etapu, satiku cilvēkus, kuru ietemē es nespēju nokoncentrēties un nogāju malā. Sprints arī neatnesa vajadzīgos un gaidītos augļus, jo pēc skriešanas otrās dienas apvidū un tādā karstumā, kalnos man pietrūka asuma, ātruma un rozīne ņēma virsroku. Lai gan bija patīkami mocīties pie tādas publikas, kad visu distanci par tevi kāds bļauj, fano un kad skriešana notiek manā un Alda jaunības takās. Apkaunojums nekur nepaliek, tas tiek izauklēts treniņos, lai turpmāk ierobežotu šadu gadījumu un pataupītu jel pēdējos matiņus uz mana iedvesmotāja galvas.
7dien iznāca uzskriet Siguldas pusē, A2 stafetēs, Artjomam sanāca feils un mēs palikām bez rezultāta, bez feila būtu otrais pleķis, un tas viss bez mūsu kluba sejas piedalīšanās, jo viņam neliels kreņķis ar gudrības zobu. Bet pirmajā etapā neviens cits kā šī gada lielākais atklājums Lielais Kristaps, Lapsa šādu godu manā skatījumā ieguva pagājušā sezonā ar saviem veiktajiem vispasaules brīnumiem, iznāca pirmais (Neskaitot Artjomu), viņš ieguva ne tikai ekstra putras šķīvi, bet arī labu ceļa maizi Horvātijai. Lielais jau reāli sāk raudzīties nākamā gada Baltijas čempionāta virzienā, bet vai viņš nav sabojājis savas attiecības ar izlases treneri? Viņa solis pēdējos 150 m bija kā izsalkuša kenijieša skrējiens pēc mīlējamas antilopes, vai es spētu ar viņu finišā cīnīties? To tik vārdos spēj izteikt misters Dynamīts (Aldis). Tik spilgtu atgriešanos pēc vājuma brīža negaidīja pat viņa iedvesmotājs un nama tēvs Gunis, bet man tas neizraisīja ne grama pārsteiguma, jo Lielais ir izsalcis pēc uzvārām, pēc sevis pierādīšanas, sava neilona atrādīšanas un cer nākamgad sevi pierādīt lielākos ātrumos un apskriet pašu Krūmu. Šobrīd Lielais ir Horvātijā un jau skrienot modeli viņš radīja bailes 64% dalībnieku, bet ne Aldim, kurš lēnām sāk iemīlēties šī jaunekļa spējās un talantos. Tikai nespēju saprast kapēc Aronas līderis un brāļu Bērziņu ceļa rādītājs un visu vecmeistaru acu raugs neskrien elitu? Tas ir balvu dēļ, čiksu dēļ, vēlme vairāk izbaudīt vietējo aliņu, vai nav pārliecības par savu ātrumu...uzskatu, ka Lielajam bija jāskrien elite, jo tā ir viņa īstā vieta un jāņem vērā fakts, ka Lielais ir kopā ar manu līderi un iedvesmotāju Aldi, tātad jāsāk domāt vai Horvātijā ir tik daudz alus, lai padarītu šo ceļojumu tīkamu.
Žēl, ka Lielais nepārstāv citu klubu, jo tad komanda būtu gluži vai zvaigžņota un meičas vairāk nāktu mūsu virzienā nevis Cāna un Orientēšanās sporta sekss simbola Valtera „itālieša” Āboliņa virzienā.
Lielais, uz priekšu,tik neskrien ar to veco neilonu, tajā tak svīst kā ulmaņlaika kažokā un tas ierobežo tavu ātrumu. Nākamais starts man O – ringens, divas nedēļas esmu pagatavojies, nedaudz paekspermentējis, skatīsimies kas nu sanācis. Ā un esmu izdzēsts no draugiem.lv, tātad meitenes vēstules jāsūta man uz telefonu vai manu hercogisti 

Sestdien, pēc 18.00...

2011-06-30T13:50:00.001+02:00

Laiks tiešām iet ātri, vēl nesen mācījos pamatskolā - bieži kāvos, bastoju, lai varētu ātrāk iet skriet, sūtīju zīmītes pretējā dzimuma pārstāvēm, biju Mārēna labā roka. Vēl spilgtā atmiņā ir ik soļa darbības vidusskolā – ballītes, rēkšana, angļu valodas bastošana, lieliskie klasesbiedri, lieliskie treniņu apstākļi, Sendija trenēšana, bet nu jau esmu beidzis Latvijas Universitāti. Un neprasiet man ko es darīšu tālāk!!! Jo šis jautājums ir tik pat biežs kā odu uzbrukums ikdienā.
Protams, trenēšanās ir un paliks pirmajā vietā, joprojām esmu dusmīgs uz sevi, ka netiku uz Pasaules čempi. Iemesli ir dažādi, bet joprojām esmu pie uzskata, ka izlases treneris paņēma nepareizos stiprā dzimuma pārstāvjus, bet prieks, ka samazināja meiteņu daudzumu līdz trijām. Bet nekas pierādīšu sav varēju Pasaules kausa posmā, iespējams arī Oringenā.
Tātad kāpa tuvojas, forma ir kā liels nezināmais, tomēr tā nav sliktāka kāda bija pirms tam, bet vai tā ir tik ievēroja kā Lapsas forma? Laikam nē, jo Lapsa pēc jukolas savu vētību ir pacēlis Dižklubu līmenī. Kāds mērķis Kāpai? Ciparu izteiksmē tas būtu 6nieks kopvērtējumā un uzvara sprintā, bet ir arī mazie uzdevumi: 1) Samalt kūmu tā, lai viņš vairs nezin uz kuru pusi ir Gaujiena 2) Parādīt izlases trenerim, ka viņa izvēle ir bijusi maldīga 3) Neļaut Aldim katru dienu dzert alu 4) Alda vīnogu sulu atšķaidīt ar Daridu 5) Smuki izskatīties apbalvošanā.
Sveicu visus pēdējā laika varoņus un Dižgarus – mazo Zērni ar sava talanta atrādīšanu zviedru beibēm, Sandru ar bronzas lietu sprintā, Kūmu ar Timiķa muguras pētīšanu Zemīšu mačos, Sarkaņu lielskungu ar atsacīšanos aizstāvēt savu Sprinta karaļa titulu, Aldi ar ievērojamo alus trekterēšanu Takās. Joprojām Formas meklējumos, gaidot gada izšaušanu un baudot šo sporta veidu...un esat visi mīļi aicināti mani atbalstīt un vērot manas šķiedras darbību SPRINTĀ, SESTDIEN, es sākšu pretiniekus baidīt plskst. 18.08.

Jukola jeb Kūms labo iespēto

2011-06-20T12:44:00.003+02:00

Arī es būdams ne gluži kartupeļu lasītājs vai ogotājs, pabiju jukolā, pirms jukolas uz neko diži augstu nepretendējām, jo allaž kāds norok visu un burtiski sabojā man garastāvokli. Raivo ielikšana pirmajā etapā sagādāja šaubas ne tikai man, lapsam, Kļaviņam, bet arī visiem viņa konkurentiem, jo nesenās ķibele ar kājām un kilometru atarība vēl pa 100 % nav pagājusi nebūtībā., bet tomēr Raivo iepriecināja visas savas cīpas, Folki, un sazin vēl ko un veica etapu pieklājīgi, protams, ne līdz galam atslīpēti, bet tomēr par sniegumu kāda konča viņam pienākas. Es veicu 4.etapu, stafeti viens no dvīņubrāķiem man atdeva 33. vietā, uz pirmo kp bija pamatīgs bars – 10 „konkurenti”, sanāca startēt kopā ar melnās nāves komandu un viņu izpildītāju 4,etapā – Krūmu, salīdzinājām numurus un noskaidrojām, ka līdz 12. kp distabce sakrita, tā arī veicām to kopā, uzticēju Krūmam būt par vadoni, feili bija, bet ar ātrumu bija ok, īpaši biju apmierināts ar ātrumu skrienot pa ceļu, kas droši nebija tik ievērojams, kā mūsu tautas lepnuma Kūma ātrums līdz tv punktam, kur viņš atrādās priekš viņa zemaja 5.vietā, bet kapāt spēju. 13, 14 kp paņemu kā pēc Lielā paraugskolas, bet tad uz 15 kp paņēmu pieņēmu nepareizu lēmumu un atstāju ap 1min, kas liedza būt starp 10 labākajiem savā etapā un parādīt ilggadējām Latvijas izlases spīdeklim Krūmam kā vajadzētu skriet uz pēdējo kp un finišā, bet jāatzīst, ka Jelgavnieks asumu nav zaudējis un tik drīz nezaudēs. Komandu pacēlu līdz 24.vietai. Etapā 16.vieta. Īsti neesmu apmierināts ar savu veikumu, Aldis arī piesolīja pabojāt manu zobu izkārtojumu, bet tāda ir dzīve, no kļūdām jāmācās. Beigās iegūtā 15.vieta lika man atplaukt smaidā un sagaidīt Jerkeru gluži kā savu sievas tēvu. Pārsteidz Kļaviņa neforma visās dzīves izpausmēs un ieriecināja Zigmāra veikums pirmajā etapā, kur tikai atšņorējušās kurpes liedza piesmiet mūsu grundu, izlases vistuvāko rezervistu Kūmu.

Jāsaka Paldies saviem komandas biedriem, un šis ir tikai sākums orandžo ērai.....

Lielais zaudē līdera kreklu, bet ne dūšu

2011-06-06T18:37:00.002+02:00

Pēdējās dienas bija spilgtas un raibas kā vectēva gailis (ne jau Zigmārs), bet ne tādas kā es to vēlejos un kā uz tām gatavojos. LČ man, šķiedrai, Lielajam un pārejiem iesākās ar Sprintu, kur pat bez īpāšas zīlēšanas un jebkuram bērnudārzniekam bija skaidrs, ka varu un cīnīšos tikai par zeltu. Distance mani pārsteidza ar savu intresantumu, gluži kā Lielā nepaņemšana uz Baltiijas čempi vai Gaujienas otrā numura nefinišēšana „garajā” distancē. Otrā vieta tomēr ir zināma bedrīte manā pašapziņā, bet zaudēt Jubelim gan nav kauns un vēl pie viņa mūža formas tas ir kā lietus saulainā dienā. Nezinu cik enrike salasīja kļūdās, bet viņš pats finišā izkliedza – „Es vsp nekļūdījos!”, tad man, par brīnumu Aldim un man, kļūdās salasās 25 sek, kas ir padaudz. Bet iegūtās pozitīvas emocijas satiekot Tamužu, Lielo un citus grandus atsver pat zemenes ar putukrējumu. Ar ātrumu varu būt apmierināts, bet zinu, ka ir daudz pie kā strādāt, jo atsevišķās daļā distances nemaz tā arī neieliku sestajā atrumā, iepriecina ātrums tuvojoties finišam, kur bija kaudze pirmo laiku.
Garā. Gatavojoties arī šajai distancei biju cerējis ieraudzīt medaļu savā kaklā arī šajā distancē, bet sākot skriet uz pirmo kp, sapratu, ka tas laikam nebūs iespējams, sajustu otrās pakāpes rozīni savās kājās, bet kad bija jāskrien pa puvru, tad nevarēju saprast, kas es invalīds vai arī vnk divus gadus neesmu trenējies un tā arī spēlītes bija beigušās, pēc h skriešanas paņemu želeju un situācija uzlabojās un spēju ātrumu palielināt. Kopumā kauns pat mammai un Cānam. Liels pārsteigums bija Visu laiku otrā labākā Gaujienas volejbola virtuoza atsacīšanās finišēt un Lupiķa Aināra zemā vieta. Ā un Lielais laikam kritīs nost no troņa, bet tas droši tik uz kādu sprīdi.

Labas dienas...

2011-06-01T11:32:00.003+02:00

Neesmu nekur izgaisis, tik pēc Baltijas čempionāta, kur izdevās iepriecināt savu šķiedru un paskriet kopā un finišā izlikt Baltkrievu tanku - Tambasovu, esmu iegājis nedaudz pagrīdē. Tagad visas domas un maņas veltītas Latvijas čempionātam. Esat visi mīļi un nemīļi aicināti 6dien uz Cēsīm, kur, iespējams, norisināsies pēdājās desmitgades labākais sprints Latvju zemē. Es pārvietošos sarkanā formas tērpā un varat man uzbļaut ar!

Tiekamies Cēsīs :)

Jauns līderis Latvijas kausā

2011-05-21T21:54:00.001+02:00

Ir pienācis laiks uzrakstīt par šogada lielāko pārsteigumu, ja tāds pagājušogad bija Gaujienas orientēšanās virtuozs un tās neapšaubāmais pirmais numurs, tad šogad lielākais atlājums ir Ok „Aronas” līderis lielais Kristaps, kurš nupat Rīgas čempī burtiski bija par mata tiesu, lai izliktu pašu Krūmu, kura vārds pat komentāru neprasa plašajā Krievzemē. Un visas kā saldias ēdiens ir tas, ka viņš ir kļuvis par Latvijas Kausa līderi un nu pa mežu pārvietosies ar dzelteno Līdera krekliņu un atraisīs viņa ceļu uz mazo meiteņu sirdīm. Izaugsme tiešām ir iespaidīga – nesen vēl bija knapi Aldžas līmenī, bet nu jau bija burtiski gatavs skriet Baltijas čempī. Ja izaugsmei būs šāda tendence, tas iespējams jau drīz Arona būs jāpamet un jādodas uz kādu grandu klubu, iespējams mans sensejs Aldža jau par viņu ir kādu sekundi iedomājies.
Tagad paliek aktuāls jautājums – kurš ir stiprāks Laķis vai Lielais? Itkā Laķis garāks, bet Lielais agresīvāks un ar dzelteno krekliņu. Lielais vairāk uz kompasu tendēts, kamēr Laķis uz leģendām. Visā visumā novēlu veiksmi iekarojot top 6nieku un tad arī atgriezties vecajās sliedēs.

Sešdesmit otrā pļauka, šoreiz lielāka

2011-05-17T20:46:00.002+02:00

Rīgas čempis gluži nebija gaidītāks kā salavecis vai katrs jaunais playboy žurnāls, bet tas bija samerā svarīgs starts man. Komandas biedri izdarīja labu darbu pirms atdeva iespēju doties distancē man, 20 sek aiz, divmetrinieka un Zeltiņas favorīta, Jankas. Uz pirmo kp, skrienu ātri, bet ne olimpiski un atstarpe +/- tā pati, proti špļāviena. Pamanu, ka pirmais kp galīgi ne tāds ka Zeltiņas iespējamajam izredzētajam. Skrienot uz 2.kp joprojām nevienu smuku cīpu nemanu,knapi pamanu iespadīgo auguma īpašnieku, bet šim atkal tuvāks/vieglāks farsts, nu neko vēroju dabu un dodos tālāk. Visu ceļu uz 3.kp janku ne redzu, ne saožu. Tik šķērsojot trešo augstāko kalnu tajā kartē, pamalē ieraugu ausekļa spīdekli, 4,5 kp ok, tālāk skrienot uz 6kp nevienu zirga atlieku uz ceļa nemanu, bet tas laikam nav galvenais, atceros, ka es tak sacenēs esmu, pamanu, ka Jankam atkal farsts, izskatās tālāks, ne gluži kā debesis, bet nu ir. Uz 7.kp skrienot joprojām iedomājos – kur meitenes, un vai aldža spētu mani pieveikt 1km skriešanā atpakaļgaitā. Nu vot, Tev bija, piskrienot pie bebru baseiniem, ieraugu bebrs vēl vienu bebru ražo, neko nesaprotu ne no viņa, ne kartes, dabā izskatījās savādāk, un ieraugu ievērojamu augumu, paņemu kp un aizskrienu Smiltenes virzienā, jūtu sūdi ir, tā arī bija, jutos sliktāk kā Alda nopērts pēc zaudēšanas Laveiķim Alūksnes kāpā 97.gadā. Bet tālēs zilājās joprojām manu ausekļa formu. Bet tad vietējo stirnu ceļu karte mani pievīla, viss zaudēts – bļāvieni no mammas, nikns acu skatiens no Alda, izsmiekli no Jubinātora un netieku pie randiņa ar Zeltiņu. Beigās izrādās skrienot ne ar īsto atdevi un koncentrešanas līmeni, spēju atslābināties un veikt dažus labus etapus, bet tas jau Smilteni lielāku un Aldi garāku nepadara. Jubis joprojām mani iepriecina ar savu pārvietošanās ātrumu, ir uztaustījis īstās stīgas vai arī ticis pie kārtīgiem nakts treniņiem.
Kas tālak? Baltijas čempis, kur zvaigznes, iespējams, būs sastājušās pa Smiltenes modei. A ja nē, vēl paliek uzticēšanās saviem spēkiem un tikai saviem...un Alda 62. Baušļa izpildīšana varētu saraudināt ne tikai Lietuvas vai Baltijas čempiņus.

Divi starti -Divas uzvaras

2011-05-10T13:26:00.000+02:00

Atgriežoties no 10milas, kājas bija smagas, gluži kā nākošā rītā pēc trakas deju sesijas ar pasmagu sievieti. Daugavas kausi bija svarīgs mačs ne tikai man, tam kungam augšā, bet arī pārējiem biedriem mežmalu formā. Nelielu satraukumu radīja Žurkas kunga cerību radīšana pārējām komandām pirmajā etapā, bet Sarkaņu gigants izdarīja vairāk kā es un Aldža bijām naktī nosapņojuši un atdeva man drošu pārsvaru trešajā etapā. Izskatās, ka mans čoms un konkurents vienā personā atgūst 18 grupas spožumu, kad es svīdu vien no tā, ka ieraudzīju Jubi starta protokolā un bija reizes kad es pat nevēlējos ar viņu sveicināties, jo pat pie izcila reisa nebija teikts ka Jubi sarūgtināšu. Jā, tie tik bija laiki – uzvaras, slava, meitenes, brīnos kā mēs nevinnējām EYOC stafetes. Jubinātora formas kāpums mani iepriecina, pat ļoti, un ar nepacietību gaidu 7dienas stafetes. Tā kā Jubis skatītāju punktā atradās tikai dažas sekundes priekšā Tamāras spīdeklim un acuraugam un Saldus Atim, tad īsi nezināju ar kādu pārsvaru devos distancē, pirmo kp nobakstu un vēl viena sieviete pēc manas neatbildēšanas uz kuru kp skrienu, sāk uz manis bļaut – Kuru kp meklē, kuru kp meklē? Pasmaidu, paņemu kp un skienu tālāk, tad minūtes kļūda uz 5.kp jau lika nedaudz satraukties un pavilkt bikses augstāk, bet izcili daudz kļūdas no 7 – 10 kp jau lika mam domāt vai vispār esmu pareizā sporta veidā. Bet kad pēc skatītāju kp apmeklēšanas dzirdēju, ka konkurenti atpaliek divu minūšu robežās, tad šaubas un stress tika atstāts zem eglītes un atlika tikai finišēt! Kļūdās 3 ar pus minūtes manī rada šaubas pirms nozīmīgajiem un svarīgajiem startiem, bet bez cīņas neviens netiks garām, jāsecina, ka kaut kas tomēr ir ierūsējis manī mehānismā un tā arī šogad vēl neesmu izšāvis, bet viss uz to iet! Pagaidām iemesls manai buksēšanai ir Šefa gudrību ignorēšana, bet Aldis ir un paliek mana mūza, kaut vai es vairs neleju sviedrus zem viņa dižkluba.
Otrā uzvara tika izcīnīta skrējienā „Rankas apļi”, galvenokārt braucu, lai iemēģinātu jauno apģērbu un aizvadītu labu treniņu. Jāpiezīmē, ka 5dien biju aizvadījus intervālus un smagu dienu kopumā, un 6dien uz starta līnijas nostājos nesvaigs. Bija jāskrien 10 km distance, bet garmins uzrādīja citus datus – 11,24 km. Pirmos 3km iesāku lēnu, jo negribēju baigi traucēt nogurdināto šķiedru, bet manu redzesloku aizsedza vien čālīts, kas bija 10 sek priekšā, mazā kāpumā ieraudzīju, ka čalītis nav tik spēcīgs pret kalnu, paskrēju garām un sāku kurināt tempu un biju jau izdomājis, ka apmēram 1 km garā kāpumā kurināšu tempu un izbeigšu spēlītes. Tā arī notika pret kalnu atrāvos tik tālu, ka vairs nedzirdēju konkurenta elpošanu un beigās finišēju 49" priekšā. Uzrādītais rezultāts bija par 20" labāks kā pirms gada, kad kapāju ar lielāku iedvesmu un mērķi. Jāpiemin, ka pirms gada biju formā, jo biju novinējis Latvijas čempi un palicis otrais garajā, tas tik liecina par to, ka vilciens iet pa pareizajām sliedēm un mēs ar Šefu smaidam arvien plašāk.
Nākamais starts Rīgas čempis stafetēs! Ā un aiz neko darīt, parēķināju, ja mans elks un sāncensis vienā personā (Lapsa) būtu 10milā pārstāvējis orandžos, tad mēs jau būtu 15niekā, Lapsa, kāpēc Tu jaunībā nepadomāji un nepaliku Rehns bk?

Zviedrija

2011-05-04T06:40:00.001+02:00

Tā nu sanāca, ka visai ilgu laiku neesmu licis par sevi minēt, bet nu tāda ir dzīve. Apsolos tik ilgi nekad neklusēt.
Visu aizvadītu nedēļu un vēl bišķi pavadīju potīšu izmezģīšanas dzimtenē, zemē kurā es vēl īsti nemāku un nevaru izmantot savu potenciālu. Uz zviedriju aizbraucu jau 21.martā, lai spētu labāk sagatavoties 10milai. Tad tika uziets savas slavas pazemojošs raksts Lapsas blogā, kas iedragāja manu miegu turpmākās dažas sekundes un nespēju normāli ieēst, bet nu jāuzteic lapsas augstā pilotāža manā ģenerālistē – salika mani pagarinātā sprintā par vairāk kā minūti un tas notika man skrienot pie 170 pulsa. Neesmu statistiķis, bet kūms uzlabo savu veikumu līdz ar katrām sacensībām un līdz ar 10milu uzlaboju savu veiksmes procentu pirmajos etapos lielajās stafetēs, nu tas ir tuvu 10%. Zviedrijā iesildījos ar stingtomtina stafetēm, startēju otrajā komandā, jo komandas galvenās smadzenes nebija lietas kursā par manas šķiedras varējumu, jo Portugālē biju vairāk kā pašvaks. Tā kā komandas biedri neizdarīja labu darbu pirmajos etapos, tad es īpāši neiespringu un arī jutos kā invalīds rudens formā un ar savu formu biju vairāk kā dusmīgs. Tālāk starts elitserienā baltas debesis nesolīja. Pirmajā startā bija garā distance pa visai sūdainu apvidu ( kalni, zaļais, akmeņi), bet jutos ekselenti...sākumā vilku uz kādi 80%, bet sīku kļūdu mākts. Uz pusdistanci noķēra mani pa 2min otrās vietas ieguvējs, droši turēju tempu un skrēju kopā kādas 10min līdz garajā etapā skrienot no kalna pamežģiju kāju un varētu teikt, ka tajā vietā jau sacensības bija beigušās. Tālāk nepareizi veikts garais etaps un kļūdas un pēc tam skrienot no akmeņaina kalna kājiņa cieta vēl vienu reizi un šoreiz sanāca pat parādīt savu krievu valodas krājumu, jo sāpes bija slimnīcas cienīgas. Beigās sanāca zaudēt uz 17 min un iegūt neadekvāti daudz punktus iof rangā.
Vidēju distanci uztvēru nopietnāk un noskaņojos attiecīgi un šoreiz kāja tika noteipota daudz labāk, kas ļāva noripināt no kalna tuvu manam īstajām tempam. Jau 72 reizi šogad savu pieri sarausu distances sākumā un jau uz pirmo kp. Turpināju kapāt tālāk, jo kļūda bija minūtes robežās, bet tālāk vēl feili uz 5 min un nācās tempu noemest, lai galīgi nesasmīdinātu sevis nīdējus un kūma fanus, beigas jau bija zolīdi aizvadītas, bet neapmirināja, ka nedabūju ātrāko finišu, bet tas dēļ penšiem, kas neļāva iegūt inerci. Nu tā elitseriens nebija balts kā visbaltākais sniegs, bet zināju, ka 10milā točna tik sūdīga nebūs.
Dienas pirms 10milas pavadījām stokholmas tuvumā un skrienot treniņus, manuprāt, ļoti sliktās kartēs un laiks bija dievišķīgs – sauļojos brīvajā laikā. Tātad 10mila – iesāku ātri un patumsā, 30 sek kļūda uz 3kp ātrumu nemazināja, bet joprojām daudz zaudēju uz dovnhilu – piesardzība par kāju lika samazināt ātrumu, distances vidusdaļa kartes neizprašana un arī nedaudz nekoreklti uzzīmētā vieta noveda pie vairāk kā minūtes kļūdas...turpināju kapāt un spiezt no sevis ārā visu, bet beigās pienskābes nostrādāja un lieka minūte arī beigās tika atstāta un visam pa vidu miršana pēdējā kilometrā – tā izlicies nebiju kopš 2009. gada rudens sezonas. Kopumā 14.vieta etapā nav slikta, bet veikums bija šausmīgs tāpat, bet kopumā ļoti patika karte un distance likās samērā vienkārša priekš zviedru apvidiem.
3dien Daugavas kauss, bet nākamie svarīgie starti – Baltijas čempis, Latvijas čempis, Kāpa. Joprojām formas meklējumos.

Jauns klubs - Jaunas uzvaras

2011-04-21T11:00:00.000+02:00

Ir jau kāds laiks pagājis un arī Aldis ir apradis ar domu, ka viņam vairs klubā nebūs konkurences un viņš būs vienīgā zvaigzne un vienīgā cerība visos mačos.
Tā nu sanāca, ka Aldis negribēja dalīties ar saviem miljoniem ne ar mani, ne arī iepirkt kādus sportistus priekš konkurējošākas stafetes, iecere bija nopirkt Lapsu un arī kādu lētu/talantīgu vidusmēra poli, bet Aldis būdams visu kapātāju kapātājs pats grib uzņemties līdera lomu komandā, piķi atstādams rozīnēs un vīnogu sulā. Izskatās, ka šogad Azimuta godu pirmajā tīmā aizstāvēs kopā ar Gulbi un cieto un kā pats izklāstīja kluba preses konferencē pirms sezonas, kad tika atrādīti jaunie formas tērpi, iegādātie rozīņu kalni, jaunais kluba sauklis – Aldis var, skaļi nosaukts mērķis - top - 6 Latvijas čempī stafetē, niknuma parādīšana katrā solī, sava kluba vārda nešana Latvijā. Es nevēlējos turpināt sadarbību, jo Aldis bija uztraucies par manu puvi uz kājām un šaubījās par manu sagatavotību, kā arī atteicās piešķirt man vēlamo finasējumu, un es arī šogad vēlos Zeltu Latvijas čempī stafetē un negribēju skriet vienā tīma ar Grundzāles Gulbju Gulbēnu un Mēru lielskungu, jo zinu, ka arī šogad viņi nav izkāpuši no neformas un turpinās tikai rībināt Azimuta sienas.
Tā nu nāca piedāvājams no Mežmalas/Madonas novads, aizgāju pie zīlnieces un tā apstiprināja manu aizdomu, ka tāds solis jau bija ierakstīts zvaigznēs un lieta aizgāja. Vēl jau nometni Holivudā nesola, bet salīdzinot ar Azimuta piedāvāto ir ok, un beidzot iegūšu attiecīga līmeņa komandas biedrus, kuri neattaisnojas ar neaiziešu uz treniņu, tapēc, ka ārā auksti vai apavi slapji vai arī vispār neesot apavi ar ko skriet. Es un Jubinātors vienā tīma ir jauns līderu duelis Latvijas orientēšanās sabiedrībā, kas tuvāko 30 gadu laikā iespējams apsteigs pašu Kārļa Magona un Šefa dueli. Vēl bez Sarkaņu acu rauga tīmā ir brāļi Sāri, kuri šogad izskatās labi pat no mana acu leņķa, īpāši pārsteidz Dāvis, bet ceru, ka viņš vēl visu nav izšāvis. Vēl ir Artjoms, kurš ja pieliks uz orientēšanās skilu, tad varātu dažu sezonu laikā būt par top -10 čali Latvijā un skriet lapsam garām pat neatskatoties un daudz biežāk iet skatīties savu ieņemto vietu. Nākošā atrādīšanās Būs Daugavas stafetes. Priecē arī tas, ka būs laba konkurenece uz trešo vietu pirmajā tīmā, kas sola augstāku rezultātu beigās un necerētu stipru Aldžas rokas spiedienu.
Būs jau labi, ir pienācis laiks rādīt rezultātus!

Pēc KP

2011-04-12T19:45:00.004+02:00

Ir pienācis laiks arī man kaut ko azrakstīt par man diezgan neveiksmīgo KP. 6diena iesakās ar visai patīkamo ceļu uz Skrundu, kur vienā busā atrados ar Orientēšanās sabiedrības leģendu un V-60 supermonstru, kurš savas spējas apliecināja arī šajā mačā! Tika parrunātas visādas lietas ap viņa gaidāmo partīju (60 gadi), piedāvāju viņam dažādākos dāvanu variantus – liekas, ka vissakarīgākais bija vieglas uzvedības sieviete, bet Šefs tik pasmaidīja un atteica, gluži kā tā būtu viņa ikdiena. Liekas, Mr, Olimpija 88, nemaz nazināja sākumā, ka es vairs neskrienu zem Azimuta superkluba, bet ar laiku informācija aizgāja arī līdz viņa paplikai galvai.
Labi, tuvāk pie sacensībām – vidējā dstance tika uztverta diezgan nopietni, pirms starta sanāca nedaudz misēklis ar iesildīšanās – tas nedaudz pietrūka, bet tas tā. Sākumā bija problēmas ar ielasīšanos un pirmos 2 kp veicu penša ātrumā. Visu distanci mani vajāja nevajadzīgas neuzmanības, sliktas koncentrēšanās kļūdas, kas reizēm nosita kapāšanas vēlmi. Ar rezultātu nebiju un neesmu apmierināts, ja būtu par minūti labāk, tad jau varētu iet ar daudz paceltāku galvu. Neticami likās Rūnija spliti distances beigu daļā, tur kaut kas tīrs nav..iespējams viņš uzdūrās kādam kuiļu baram un tad bēga ko viņs zviedru kājiņas spēja skriet...
Par sprintu, iesildoties jutos ok, bet kārtējo reizi šogad slikti iesāku, kaut kāda treģēdija šogad, divas kļūdas pa 10 sek. neļāva aizsūtīt baltkrievu viduvējības mājās. Tā kā arī šī distance man īpāši garīgo neuzlaboja, naktī bija grūti aizmigt, jo visu laiku domāju, kur tik mulķīgi es kļūdījos un arī blakus guļošais Ramanis krāca gluži kā liels vīrs, lai gan tikai tikko no autiņiem izkāpis ( viņam ir 14 gadi). Bet kā pozitīvais jāpiemin, ka Rūnijs dabūja pa pakaļu no manis, lai brauc uz swe un trenējas sprintā, nezinu ko viņš bija iedomājies...
Šobrīd cenšos trenēties vairak, bet kāja joprojām ir kā pusapēsts ābols, tā ka nedaudz notirpusi, joprojām uzmanu viņu gluži kā mikus savu Austrālijas bronzu.

Pirms KP

2011-04-07T08:15:00.002+02:00

Nedēļu pagājusi ļoti strauji, gluži kā labs stirnas skrējiens, ir daudz kas izdarīts skolā, bet pats galvenais – esmu ticis skaidrībā ar savām problēmām, proti nedēļas sākumā bija novērojams paaugstināts pulss un ne tik labas sajūtas skrienot, kas bija atstātās sekas no ādas probēmas ārstēšanas, proti no zāļu ievadīšanas vēnā.
Pa KP. Nejūtos olimpiski, bet būs jācīnās, jo beidzot ir jāparāda rezultāts, citādi ir radīts nedaudz nepareiz iespaids par sevi. Par mērķiem negribas runāt, jo vieta var būt plašā diapazonā, mikroskopisks mērķis būtu – būt labākajam no LV. Ir pieteikušies daudzi spēcīgi sportisti (Lapsa, Kārners, Sildi, Rūnijs, Mihalkins, šobrīdējais Latvijas līderis Jubis), kas tikai ir pozitīvs notikums, jo nav jau māksla uzvarēt bez jebkādas konkurences vai apskriet A grupas vispatiesākos grandus. Šonedēļ paņēmu vieglāku, lai tiktu galā ar problēmām – savest kārtībā organismu un tad ar nākamo nedēļu varētu sākt liet sviedrus daudz iespaidīgāk, itkā neesmu pānojis startēt pēc tam Igaunijā, bet būs jāskatās pēc KP rezultātiem. Pēc tam 21.aprīlī dodos uz swe, kur ir paredzēts start stafetēs, kā arī elitserienā un pēc tam gatavošanās tiomilai, arī zviedriem nekas nav parādīts, tā kā šobrīd esmu nelīdzsvara stāvoklī, bet noskaņojums manā nometnē ir visnotaļ pozitīvs.

Bija nožēlojami, bet īpaši nepārdzīvoju...

2011-04-04T12:36:00.004+02:00

Kā jau jūs nojaušat runa ir par Ziemeļu divdienu otro dienu, kur piedalījos arī es, lai to izmantotu kā labu treniņu pirms kurzemes pavasara, pirms atriebības Runessonam. Jāatzīst, ka baigi noskaņojies nebiju, jo neuzskatīju šīs sacnsības par kko nozīmīgu un neuzskatīju, ka man kkas jāparāda, bet kuram tad negribas uzvarēt, uzvarēt Mārtiņu, samizot visus, kas stājas man pretī un vnk labi noskriet. Īsi par distanci: Zemais koncentrešanās līmenis parādījās jau uz 2kp, kad diezgan pamatīgi novirzījies no etapa līdera Lapsas ceļa un nepareizi arī nolasīju karti, kas atnesa pirmās vilšanās un pirmās 20 – 30 sek. Tālāk jau nedaudz spiedu, bet tomēr ātrums gluži nebija kā Sirmajam, kas mani neapmierina. Noroku 5kp 30 sek, bet vistizlākajā manierē un nu panesās manas kājas un uz 6 kp skrienot pielieku – itkā kontrolēju situāciju, bet kartes neizprašana noveda pie apjukuma un vēl kkāds pāķis skrien līdzi un kliedz – kuru kp meklē? Es uzsaucu – tak izēd d***u mī*** Viņam paveicās, ka netrāpījās man pa rokai...un tā atstāju vairāk kā 2min uz iespējams vieglāko kp mūžā, ko Aldis paņemtu ar acīm ciet un visdziļākajā tumsā. Tālāk ātrums nebija no labākajiem, bet no 6kp līdz 11 kp distanci veicu samērā tīri (20 sek kļūdās) un šajā starplaikā rezultāti šādi: 1)M.S – 10.28 2) Ģenerālis – 10.46 3) A.J – 11.06 4) A.T – 11.08 5) K.M – 11.14 6) Z.G – 11.14. utt Un jāņem fakts, ka mūsu diženums Sirmais bija traumēts un viņš vilka kopā ar Lapsu un Āboliņu, pēc paša Varēnā varenuma teiktā Lapsa bija tas, kas gandrīz pusdistanci lika Sirmajam skriet nedaudz bez elpas un tuvu maksimumam, bet Mārtiņš pat ar vienu kāju skrienot ir mūsu visu lepnums. Cerams, ka tevi izmasēs kartīgi un Tu atkal spēsi mūs visus iepriecināt ar savu ātrumu! Runājot tālāk – pēc 11kp ātri vien zaudēju ritmu – kļūdas uz 12, 15,16,18. Nezinu, labi, ka neesmu vairāk Azimutā, jo Aldis man to lielo pakaļu labi nozilinātu. Kopumā bez kļūdam tika paņemti 8 kp no 18 kp :D Galvenie secinājumi pēc vakardienas 1) Jubis ir kā Jānis Miņins – dara maz, bet lecās ar lielajiem un uzvar! 2) Sirmais joprojām ir pussoli priekšā, pagaidām..3) Lapsa kā jau Lapsa – būs labi. Par manu veikumu – 4) Tu neesi Pauliņš 5) Vairāk koncentrēties 6) Pēdējā piesasite 7) izejas virziens 8) neiedziļināties kartes korektumā distances laikā 9) Sķiedru vērt vaļā kad esmu iejuties distancē.

Super Jubi, ja tevi nepazītu, tad čupāci jau nu nopirktu vislabāko. Tikai neapreibsti, jo par Latvijas čempja zeltu jāpacīnās. Ceru, ka, Rūnij, jau sāc nedaudz bikšeles raustīt?
Mans celsh seit: http://izskreju.mezu.lv/cgi-bin/reitti.cgi?act=map&id=84&kieli=

Pagaidām uz augšu!

2011-03-30T20:00:00.002+02:00

Jap, sen neesmu neko rakstījis, paziņojis par savu stāvokli, formu. Jāsāk ar to, ka šonedēļ atkal trenējos normāli, nekā pagājušo nedēļ, kad skrēju tikai 6 h, bet tas bija cienījams laiks,lai saprastu nesaprastās lietas, pabūtu ģimenes lokā, apostīt gaisu savā izlolotajā lepnumā, visu ciemu ciemā – Grundzālē.
Ar veselību ir labāk, bet par 100 % neesmu uz kājām atpakaļ, tomēr plankumi vēl kkādi ir, šodien pēc trīs nedēļu pārtraukuma mans ķermenis atkal izjuta ūdeni, jā tādu laiku es nebiju mazgājies – uzreiz kļuvu vieglāks, nejau tik viegls kā Lapsa vai Raivo, bet sajūtas bija labas.
Kas vēl? Ā 2dien un 3dien pagodināju magnētu ar savu klātbūtni. Bija forši, jauki, acīm tīkami, galvai vēl tik. Ja 2dien pa sniega virsu varēju skriet akurāt kā Lapsa ziedu laikos, tad šodien jau grima un bija nepieciešams izmantot spēku un lielus apkārt variantus, lai gan karte bija smieklīgāka pat par Grundzāles karti, bet pie otrās reizes man patika.
Nākotnes plāni īpaši nav mainījušies – ZD otrā diena, KP, nometne swe, tiomila. Par tālākam lietām grūti spriest, dzīve ir dzīve un dažreiz tā izspēlē interesantas lietas, gluži kā neticamā Lapsas kļūda pēc tv punkta jukolā.

See ya!

NĒ spring cupam!!

2011-03-24T15:45:00.000+02:00

Tā nu dzīvē ir, ka ne jau būs kā Tu domā, bet gan kā tas cilvēks augšā būs lēmis. Nav noslēpums, ka manas likstas sākās tieši basketbola laukumā, kur izmežģīju potīti un tas notika 19.februārī, laiks ir pagājis liels un kopš tā laika neesmu trenējies, bet gan skrējis pa naža asmeni – it kā nevar, bet vajag. Kāja vairs ejot nesāp, bet šī ādas problēma ir daudz stulbāka un manu dzīvi bojājošāka, ka pat man ir manāmi daži sirmi mati. Viss jau gāja uz labo pusi, pagājušo nedēļu pat pamanījos noskriet virs 150 km, bet tad manuprāt izdzertā vīnogu sula ir atkal nosviedusi mani 2m bedrē, divas dienas atpakaļ izsitumi bija uz visas miesas un sajūtas vissliktakās, rozīne pat tikai staigājot. Jutos kā rudens formā. Tā es izlēmu, ka uz Spring cup nebraukšu – nav tolka sevi mocīt, plēst bikses, bojāt mammas nervus, attaisnoties par viduvējiem rezultātiem – es visu ziemu netrenējos, lai aizbrauktu un cīnītos par viduvēju vietu. Ir pēdējais laiks, lai savāktos, uzskatu, ka labāko formu varētu tagad sasniegt uz kāpu, pasaules čempi. Savu labāko ieroču arsenālu centīšos parādīt KP.
Jūsu dzīve turpinās, bet mana pagaidām stāv uz vietas vai arī lēnām grimst...Pārtrauksim svinēt Lapsas iespēto un turpmāk iespējamo un Aizlūgsim par manu ādas problēmu, jo šķiedra var ierūsēt!

Sezona jau gandrīz klāt!

2011-03-20T21:19:00.001+02:00

Visiem zināms, ka ar veselību pēdējā laikā nav bijis līmenī, kas arī ietekmējis rezultātus un treniņprocesu, bet tagad varu teikt, ka esmu atgriezies normālā ritmā. Esmu sācis skriet nedaudz ātrumus, kurus pakāpeniski sākšu skriet arvien vairāk. Šodien skrēju 20 min tempā, kura laikā 5 km veicu 18.29, kas bija veikti nepiespiežoties, domājot par soli. Portugāle izvērtās nedaudz savādāk kā es un mana mamma to bijām gaidījuši, bet tas tā, lai paliek kūma faniem par iemeslu iedzeršanai. Lapsa nostartēja līmenī un ne velti tika atzīts par pasākuma otru lielāko pārsteigumu, pirmo vietu izcīnīja Jubinātora varēšana neformas formā.
Kas tālāk? Pirmkārt Spring cup, kur gatavojos nopietni paliet sviedrus, sakost zobus atrādīt kaut ko klubam. Mērķis iegūt virs 1150 punktiem, lai gan garā distance nav mans dabas īstākais talants, bet ir jāmāk visas distances līmenī veikt, kā arī normāli atkal nokapāt stafeti. Par Ziemeļu divdienām nezinu, bet vidējo droši uzskriešu, lai pieslīpētu orientēšanās sajūtas un šķiedru uzrāvienos.
Bet nākamās nopietnās sacenes tiek gaidītas kā Kurzemes pavasaris. Kur mērķis visaugstākais, punktu izteiksmē virs 1200. Kapēc es te rakstu par puktiem? Tāpēc, ka es un mani sponsori ir izvirzījuši mērķi – top 100 Pasaules rangā šogad. Kurzemes pavasaris vienmēr bijuši kā mazie ziemassvētki – prieks ierasties uz šīm rīkotajām sacensībām, lai gan tās joprojām atpaliek no Viļņa rīkotajiem pasākumiem, kas tiek uzskatīti par visu pasākumu pasākumiem. Un vēl , protams, Kurzemes pavasarim garšu piesit sprints un iespējamā labāko lietuviešu ierašanās uz sacensībām, kas mani uzlādē kā visīstāko Vērsi.

Ārstēšanās uzsākta!

2011-03-15T20:25:00.002+02:00

Esmu atgriezos tēvzemē, izrādās šeit ir pat labāki skriešanas apstākļi kā biju izdomājies pirms tam un nav nemaz tik auksts. Tātad pēc ārsta apmeklēšanas Portugāle uzsāku ietot viņa zāles un smēri, bet pēc trīs dienu lietošanas sapratu, ka čalis nav īsts lietpratējs savā jomā un pārstāju tās lietot. Atbraucot mājās izsauco ātor palīdzību, jo pumpas darījamu savu darbu un bija pārņēmušas arī otru kāju! Atbrauca, apskatīja un aizveda uz stradiņu slimnīcu, bija samērā ilgi viss tā padarīšana jāgaida, bet laba ziņa, ka mani apkalpoja smukas studentes, kas padarīja špricēšanu man ļoti tīkamu! Viņi nevarēja uzsākt nekādu ārstēsanu un tā šodien aizgāju un Rīgas 1. slimnīcu un ārstēsana ir uzsākta! Katru dienu līdz piektdienai jāiet – liek pie sistēmas un apsien roku, kājas!
Nākamie mači Spring cup un tad kā saldais ēdiens Kurzemes Pavasaris, kas arī tiek atzīmēts kā nākamais šķiedras atrādītājs.

Vēl viens draudziņš uzradies!

2011-03-11T14:12:00.003+02:00

Nav noslēpums, ka ar formu neesmu apmierināts, visam pa vidu vēl sāpošā kāja, kas tika satraumēta atkal treniņā, bet ir viens bet, var teikt, ka šis iepriekš teiktais ir niecība salīdzinot ar to, ka esmu ieguvis atkal ādas INFEKCIJU. Pirmās pazīmes parādījās pirms trijām dienām, bet tagad pēdas daļa ir vnk uzpūtusies kā balons un izskatās kā pēckara gados. Vēl ir uz pieres pumpas un rokas pirkstiem – vnk ideāli! Kāpēc man tā veicas? Ā un pie ārsta samaksāju 40 eiro, jāpiemin, ka viņš angliski nerunāja un sanāca interesanta žestu apmaiņa, beigās sanāk, ka jādzer 3 dažādākas zāls, no kurām 1 ir arī antibiotikas! Domāju, ka ilgāk pa trim dienām viņas nedzeršu, jo nevaru atļauties netrenēties tik ilgi.
Kā jums iet, droši, ka labāk, ja ņem vērā, ka esmu Portugālē, bet nevaru paiet normāli, kur nu trenēties, atliek skatīties biatlonu!

Portugal O-meeting

2011-03-08T21:51:00.001+02:00

Uzsitīšu nelielu atskatu uz super neveiksmīgo Portugal O – meeting. Jāsaka, ka to biju gaidījis kā pirmo savas varenības izrādīšana, bet kā citi to redzēja tas beidzās ar visai lielu pļauku!
Pirmā diena. Motivācija nebija, zināju, ka neskriešu ātri, bet centīšos nekļūdīties ne pa gramu, bet īsto ritmu nespēju atrast visas distances garumā, jāpiemin, ka pirmajā dienā jutu, ka kāja nejūtās savā ādā – tā sāpēja un līdz ar to sanāca nedaudz mocīties, bet tas tā, ne jau tapēc es noskrēju sliktāk kā Aldis to būtu iespējis. Pirmā diena = sliktāk kā gaidīts, bet dzīve turpinās, nav iemesls to atcerēties. Un 19. sek ielikšana kūmam izskatās kā iesmests akmens manā lauciņā.
Otrā diena. Plānoju skriet ātrāk. Jāsaka, ka uzrāvos jau uz pirmo kp, tas arī ietekmēja turpmākās darbības, kas noveda pie saprašanas, ka neesmu vēl ieguvis savu orientēšanās ritmu, sajūtas pēc kurām mēdzu vadīties jeb kkas klammē manā motorā. Fiziski arī ne īpaši, bet to arī gaidīju. Pļauka no kūma kā saldias ēdiens.
Trešā diena. Galvenā diena, esmu motivēts, jutu, ka jābūt. Pirmos divus kp paņēmu uzmanīgi, sēnes ātrumā, jūtu, ka šķiedra arī mani neatbalsta jeb nevaru uzspiest, kad ieraugu kp. Tālāk uzroku 3,4 kp un, bet turpinu cīnīties, ir ok daži posmi, bet jūtu, ka ātrums ir zemāks kā 16. grupā kapājot un tad vnk atkal kļūdos gluži kā metot no groza apakšas. Tad turpināju ceļu līdz finišam. Pļauka no Jubeļa puses bija kā vissliktākais sapnis kāzu naktī.
Sprints. Cerēju normāli nokapāt, domāju, ka sprints taču jānokapā, bet to izdarīju sliktāk kā vidusmēra bomzis kenijietis varētu noskriet piecus km. Pēc sprinta apsveru domu kaut ko mainīt savā dzīvē, jo ziemā ieguldītais darbs izskatās kā vējā aizmests pieclatnieks. Nav plānots, ka šobrīd būšu ātrs, bet nu neesmu apmierināts ar savām darbībām, nezinu, kas būs tālāk, vēl nav par vēlu pārmsties uz citu fronti.
Ceturtā diena. Visā visumā veicu distanci labi, bet nepiespiedos ne pa matu, jo organisms nevēlējās, lai viņu moku. Sniegums kopuma vērtējams kā ķēmošanās ne cīnīšanās.
6dien un 7dien vel sacensības, centīšos atpūsties un WRE evnetu veikt sakarīgi, nevis kā švakumiņš.

Dzive turpinās jeb turpinās tā Portugālē!

2011-03-02T17:40:00.004+02:00

Var teikt, ka esmu atguvies pēc mikrotraumas,vismaz pa ceļu skriet netraucē, bet varbūt mežā būs savādāk, bet tam jau būs domāts teips, tā kā atliek atgūt veco ritmu un lēnām pārslēgties uz sezonas treniņiem, kas, protams, ir daudz atšķirīgi!
Lai gan iepriekšējā ritmā vēl neesmu iegājis, bet domāju, ka tas ir tikai laika jautājums. Rītdien jau aizbraucu uz Portugāli – patrenēties, pasauļoties, iegūt labus punktus pasaules rangā, kas arī tiek uzskatīts par galveno mērķi. Jāpiemin, ka divi Latvijas līmeņa superstāri jau aizbrauca šodien – Lapsa un Jukums Vācietis, cerams, ka brauciena laikā spēs sadalīt ietekmes sfēras un neizbojās dzīvi citiem lidojuma dalībnikiem. Interesanta cīņa būs vērojama trešās dienas startā, jo Mr. Sarkaņu lielskungs ķers pašu Gaujienas lielskungu. Vai jaunība uzveiks pieredzi? Vai meistarība pieveiks Lapsas instinktus? Vai Andra nosvērtība pieveiks Lapsas līdera dotības? Šādi un vēl daudzi citi jautājumi tiks risināti Portugālē! Tik sekotāju ievērībai jāpiemin, ka Andris kādu laiku nav palējis sviedrus un Lapsa to ir darījis ar Rozes uzcītību! Bet kā jau ierasts, Andris var izšaut uz līdzenas vietas, jo skils neierūsot pat pēc trisdesmit gadu sēdēšanas zemeņu laukā.
Labi, mazāk par grandiem! Es pēdējā laikā biju sācis slēpot, paspēju noslēpot nedēļas laikā noslēpot 10 stundas, temps pieauga bolta soļiem – no 7,5 min/km un zem 5min/km. Un jārēķina, ka slēpes ir senas pat Alda acu skatījumā un nemāku jau es arī slēpot ka Oļegs Maļuhins ziedu laikos, bet spēks ir un tad jau tikai uz spēka bāzes izbraucu!
Portugāle būs tāds mazs atskaites punkts uz paveikto, plānā ir pirmo dienu nemaukt – skriet treniņu, apostīt gaisu, saprast ko kartes zīmētāji saprot, ko vēl viņiem jāmācās! Otrajā dienā jau nedaudz ātrāk to visu darīt, bet nespiest no sevis ārā, proti, nedarbināt pensijā aizgājušo šķiedru! Trešajā dienā maukt uz pilno cik nu esmu gatavs, jo trešā diena ir WRE ! Ceturtā diena jāskatās pēc sajūtām, rozīnes stāvokļa!

Ok, gaidam pavasari, sabučojam savus mīļos un ejam skriet, JO SKRIET IR FORŠI!

Četras dienas bez skriešanas..

2011-02-23T18:20:00.002+02:00

Nekad neesmu bijis un nebūšu no tiem cilvēkiem, kas meklē un atrod attaisnojumus, lai varētu nedoties skriet. Skriešana mani tiešām aizrauju, bet pats galvenais ir tas, ja es to nedarīšu, tad atteikšos no saviem sapņiem un mērķiem, kā arī neturpināšu paaudžu paaudzēs iekoptās šefa gudrības.
Nelielas korekcijas ir ieveistas manā dzīves ritmā. Jo 6dienas spēlē neveiksmīgi piezemējos un sagriezu kāju, parasti ir bijis tā, ka nedaudz piekliboju un varu atkal doties cīņā, bet šoreiz viss liecināja par pretējo – asas sāpes un kāju nevarēja pielikt pie zemes. Lai gan izdevās piesmiet turnīra līderus pat ar manu nespēlēšanu pēdējās 15 min, nekādu gandarījumu nejūtu, jūtos kā no vilciena izmests un ar diviem kartupeļiem kabatā. Tā es ieguvu savdabīga veidojuma kāju, pirmajās divās dienās nespēju pat paiet, trešajā dienā ir nedaudz labāk, zinu, ka šis „pārtraukums” ir nācis neaicināts, bet neko darīt, jāskatās kā kāja atgūsies turpmāk, bet ir sajūtas, ka pirmos soļus uz zemes likšu caur slēpju zābakiem. Tā arī ir noticis, trešajā dienā uzkāpu uz slēpēm un jāatzīst, ka tādā stāvoklī kāja jūtas ka septītajās debesīs jeb normāli. Turpmākās divas dienas domāju paslēpot normāli, tik tas mans skils ir zemāks kā vidusmēra divpadsmit gadīgas Igauņu meitenītes skils.
Katru dienu vingroju, bet ar tādu dienas ritējumu spēšu Portugālē vien grandiem pienest ūdeni. Ja 4dien jau varētu paskriet, tad jau būtu cerīgi, bet tikai laiks spēs manas šaubas atrisināt un ļaut izdarīt pirmos secinājumus. Un jāatklāj, ka lieku uz kājas šņabja kompresi un liekas, ka labi palīdz. Ir atrasts šņabja īstais pielietojums. Nesaprotu kā cilvēki var iedzert tādu draņķi, man jau pa gabalu jūtot šņabja raksturīgo smaku, gribas iekarot ateju.

Turās, Portugāle nav aiz kalniem!

Intervija ar Mūsu Šefu!

2011-02-16T14:26:00.009+02:00

Izvēlies vienu no dotajiem un paskaidro kapēc!

Zemgus – Mikus, jo ir austrālijas bronza un ir īsāks
Branti – Niedrājs, jo vieglāk apskriet Karļiku
Malankovs – Strautnieks, jo lielāka mistika sagaidāma
Tīrs race – labs sekss, jo tās ir labākas sajūtas
Vecpuišu ballīte – Nometne Spānijā, jo skils jāatdzīvina
Dinamīts – Red bull, jo vairāk uzvelk
Lasis – Forele, jo nedaudz maigāka garša
Cepure – cimdi, jo galva ir jāsargā
2 min. kļūda sprintā – 10 min kļūda garajā, nožēlojami abos gadījumos
Drunka – Rudzītis, jo vieglāk pazemot
Biezpienkūka – rozīnes, jo lētāka manta
Nike – adidas, jo neesmu krievs
Kāpa – Malienas kauss, jo Vilnis prot sarīkot svētkus
Sprints – Garā, jo tikai skrienot virs stundas tik sāku iesvīst
Jubelis – Pauliņš, jo mans puika
Sasists kompass – saplēstas laimes bikšeles, jo kompasu var nopirkt
WOC – EOC, jo citi vairāk atpazīst
Kūms – A.Dandens, jo viņam ir seats
Krūtis – smuks dibens, jo patīk tādas apjomīgas
Igaunija – Lietuva, jo labākas kartes, labāka alus
Dopings – 1000 ls, jo gribu izjust zvēru sevī
Smuka krieviete – Bagāta nēģeriete, jo gribas māju Madagaskarā

Intervija

Čau, šef!
Sveiks Arčij!

Kā vispār šobrīd iet?

Nu tik pat sūdīgi kā tālajā 92.gadā, bet esmu atsācis kustēties, ir laiks sasniegt pēdējo piecu gadi labāko formu!

Kā treniņi?
Nedaudz paslēpoju, šad tad patīru jumtu garāžai, šad tad pavingrinu kājas pie teļļuku, nu tā pa desmit reizēm dienā!
Šogad esi iekāpis V-60 grupā, kāds mērķis?

Pazemot visus, kas ir tikuši tik tālu, atgūt finiša dotības, jo pēdējo desmit gadu laikā finišā lāgā neesmu spējis parādīt savas īstās spējas, kas reizēm noveda pie zaudēšanas Drunkam, kam šad tad paradās krunka!

Kā Tu raksturotu cīņas ar Kārli Magonu?

Meistars jau viņš ir liels, bet es arī neesmu ar pliku roku ņemams, ja labi patrenētos, tad vēl jaunākus onkuļus atstātu ar piemīztām biksēm pie rezultāta stenda! Domāju, ka statistika man ir labāka kā Karļikam.

Kādi bija/ir galvenie iemesli tavā pārākumā pār Karļiku?

Pirmkārt man ir labāks ņuhs, ja Kārlis tur izskrien perfekti, pa vidam vēl salamā kartes veidotāju, bet viņš zaudē laiku uz kartes lasīšanu, a es 2-3 reizes uzmetu aci kartei un man bilde kļūst skaidra un es tik kapāju.
Otrkārt man nav brilles, ja uznāk lietus, tad es jūtos kā labākaja formā, plecu līnija atplaukt, un lietū vispār manas kājas uzvedas kā trakā džaiva solī. Tikmēr maniem konkurentiem- Karļikam, Drunkam, Rudžam, Biezajam aizsvīst brilles un viņi jau ir zaudējuši neuzsākot cīņu.
Treškārt tā ir mana cīņa līdz pēdējam elpas vilcienam, ja Kārlim kkas nepatīk kartē un pārāk sasvīdušas bikses, viņš var pārtraukt cīņu un finišā burtiski izlamāt visus kā to dara Rimas Kurtinaitis. Jākapā līdz galam!

Kad bija tavas formas virsotne, protams, tagad jau arī neesi nebūt outsaiders?

Mana formas virsone bija 30 – 35 gadu vecumā, kad nopietni kapāju divas reizes dienā, bija tādi treniņi, ka nespēju atskriet mājās no vietējā klievīša meža. Savā laikā izdevās dažas ļoti labas sacensības, tik žēl, ka sanāca uzsākt savas gaitas šajā sporta veidā, nesanāca uzkapāt PSRS izlasē, lai gan tajā laikā bija daudz vairāk spēcīgu sportistu kā tagad, kur es uz roku pirkstiem varu saskaitīt īstos elites skrējējus!

Kā Tu domā, kurš bija Tavs mūža race?

Nu par mana mūža gonku jāuzskata GRAND PRIX 86. gadā, kad uzvarēju. Biju ļoti labā formā, biju ielozēts pēdējā minūtē, kas deva man labakas iespējas cīnīties un vairāk iesildīties. Tajā laikā bija ļoti daudz skrējēju, biju tadā formā, ka nebija lāgā laika skatīties kartē, skrēju no viena vagona uz otru un ātrums arvien pieauga, bija zaļš apvidus, tā ka viena no pēdējam minūtēm bija īsta dieva dāvana.

Divos vārdos raksturo Jāni, Jāni Kūmu!

Nu Gaujienas lielmeistars, puišels uz goda, Čehijā vienās daudzdienās normāli iekapājām. Bet, ja no skriešanas viedokļa jāvērtē, tad jau sen gribu redzēt viņu zem Azimuta zīmes, bet ir savi spīdekļi, kas jāapgadā ar pašu labāko.

Kad prognozē Lapsas debiju WOC vai EOC?

Itkā kreklos nav manīts, tā tu man pats lielīji viņu, bet līdz 2014. gadam tam vajadzētu notikt, bet kas par stulbu jautājumu vispār, es neesmu gaišreģis un pašam jākoncentrējas uz savu spēju parādīšanu.

Un ko Tu varētu teikt par mani?

Stiprs puika, bet, lai kļūtu par vīru, vēl ir jāpieliek! Atsevišķās sacensībās esi mani iepriecinājis līdz dziļākajiem sirds dziļumiem! Bet ar tādu progresu katru gadu, uz olimpisko gadu tevi sagaidu kā lielāko terminatoru Latvijas orientieristu vidū.

Nosauc savus fiziskos rādītājus pirms trīsdemit gadiem!

Pievilkos virs 20 reizēm, spiedu ap 90 kg (svēru 62-63), dienā spēju būt kopā ar 4-5 meičām, 5km stadionā 15:50, kross 3km 9:10. Savulaik bija arī labs uzrāviens, sotaku kapāju zem 11, 5 sek. Ar kaušanos neaizrāvos, bet, ja vajadzēja, tad varēju likt raudāt pat divmetriniekiem!

Tibetā esi bijis?

Laikam nē, bet visu jau nevar atcerēties. Gribētu aizbraukt un paskatīties kā tie bārdainie tur cīnās par savu neatkarību.

Ir kāda kļūda ko esi pieļāvis jaunībā?

Nebūs.

Kas būtu desmit galvenās lietas, kas būtu jāzin mazam bērnam uzsākot orientēšanās gaitas?

1) Tas nav šovs, bet dzīve,
2) Jācīnās līdz galam, arī tad, ja karte ir sūdu sūds,
3) Nelekties ar mani, agri vai vēlu, ka likšu pa padusi,
4) Mežā dāmām zūd vājā dzimuma statuss,
5) Neklepot pret vēju,
6) Neēst tomātus un gurķus pirms skriešanas,
7) Azimuts nav vnk klubs, tas ir superklubs,
8) Vislabāk karti lasa Kārlis un Latvijas pirmā vijole,
9) Arī skudrām sāp,
10) Un pats, pats galvenais, skrien ar sirdi un tad sajutīsi labu sajūtu pie labi aizvadītas sacīkstes, pat babuļa sāks raudāt!

Kas nosaka tavu kaisli uz rozīnēm?

Ļoti laba manta, dod man vajadzīgo enerģiju, acu giašumu un nežēlīgu spēku. Rozīnes jau esmu iecienījis kopš maniem ziedu laikiem.

Pēdējais jautājums – ko sagaidi no nākošā gada sezonas? Kad varēsi teikt, ka sezona
ir izdevusies?

1) Sagaidu savu konkurentu palielināšanos un viņu spēju pieaugumu, lai man būtu vispār vajadzības uzvilkt savu laimes krekliņu.
2) Sagaidu savu jauno talantu noardīšanos ik mačā, lai mūsu superkluba vārds izskan pāri Latvijas robežām.
3) Sagaidu savu labāko formu pēdējo 5 gadu laikā.
4) 3Nieku klubu stafetēs.
5) Kā arī vismaz desmit medaļas Latvijas čempionātos.

Paldies par interviju!

Lai spēks ar jums!

Jaunie talanti

2011-02-06T21:38:00.001+02:00

Skrienot sacensībās un konkurējot ar citiem maniem konkurentiem, sanāk reizēm pievērst uzmanību jaunajiem talantiem un reizēm pasekoju līdzi viņu rezultatiem un veikumam, gadu laikā ir izveidojies savs priekšstats un redzējums attiecībā uz viņiem. Šajā rakstā pieminēšu lielākos Latvijas talantus un ar ko tad viņi izceļas un ir tik īpaši manā skatījumā.
Talants nr. 1..Raivo, kurš gan cits. Šobrīd sasniedzis jau junioru vecuma pēdējo gadu, šis vecums ir īstais, lai apjustu savu vietu un pierādīt sevi arī veču klātbūtnē. Savā vecumā izceļas ar savu kenijieša augumu, dzivniekveidīgajām trenēšanās metododēm, vienaudžu varējuma apsmiešanu, savu lielu izturību un ir viens no labākajiem garajā distancē pasaulē starp junioriem. Viņa lielākais trumpis ir viņa maniakālās spējas izskriet līdzi jebkuram un jebkādā apvidū, ko viņš uzskatāmi pierādīja jukolā. Jāmin, ka kļuvis arī daudz stabilāks orientierists, diskvalifācijas viņš ir nomainījis jau pret uzvarām elitā, apsmejot mūsu pašu lepnumu un acu raugu Lapsu Valmieras čempī ( Kūmam bija neliela mikrotrauma). Manā skatījumā 2-3 gadu laikā var kļūt par pieaugušās izlases līderi – galveno motoru, galveno iemeslu kapēc blondīnes nāks skatīties orientēšanās sportu, cilvēku kurš var ievilkt stafeti uz zeltu man un mums tik svarīgajā pasaules čempī. Šiem rezultātiem ir nepieciešami kādi 5kg svarā, lai izslēgtu traumēšanās faktu un izbeigtu citu viņu konkurentu vieglu noelpu pēc kārtējas traumas.
Kas vēl? Tamužs, jā šo čali arī nevar nepieminēt, pēdējo gadu laikā kļuvis par lielu draugu Agnesei Zeltiņai, bet tā arī tuvāk par metru viņai nav ticis, lai gan daba un orientēšanās dievi nav devuši viņam tik labus gēnus kā Raivoonkulim, bet viņa attieksme un griba kko sasniegt ir vērā ņemams faktors. Lielākais pluss šim bez 5cm divmetriniekam ir orientēšanās prasmes ko viņš izkopj pārstāvot Orbītu Zviedrijā kopā ar beliju! Būs ļoti vērā ņemams spēks ja pieliks uz ātruma, ā un iepriekš minētajiem diviem grandiem nav aizraušanās ar stipro dziru, kas manā skatījumā ir svarīgs faktors, kas netraucēs viņu izaugsmē un neiekļūtu krievu meitiešu redzeslokā. Tamužs manas acis atvēra uzvarot O-ringen pēdējā dienā, kur izcila sadarbība pašam ar savu galvu ļāva apsmiet nebūt švakos dalībniekus A grupā. Jāmin, ka savā laikā Mikusam neizdevās uzvarēt nevienu dienu O-rinegnā šajā pašā grupā.
Belijs (Kārlis Baltacis) manā skatījumā ir Piejūras lielākais talants un šobrīd ir 2/3 lielākais talants mūsu tēvzemē. Ir ķļuvis par Carnikavas pirmo numuru un lielāko pielūgsmes objektu! Savus zvēra iznstinktus pilnībā izradīja EYOC paņemot medāli, kur lika raudāt pusei Krievijas izlases meiteņu un Eiropas junioru kausā Drēzdenē, kur otrā etapā tik tālu noārdījās, ka mums bija iespēja pat uzvarēt, bet kartes neizprašana vienā vietā mani samulsināja trešā etapā...Belijam ir arī iznīcinošs skatiens, kas tikai pierādās viņa ātruma spējās, kas pie olimpiskās formas ir tuvu Raivo līmenim, bet lielākais sūdu veidotājs ir nestabilitāte un daudzās kļūdas distancē. Bet uzskatu, ka 20niekā JWOC ir jāieskrien vai arī nespēšu skatīties viņa virzienā. Šo trīs vīru savienojums ir spējīgs paņemt medāli Polijā, ja varēšu tad noteikti došos uz JWOC un uzmundrināšu viņus un došu sentēvu padomus un Aldžu arī paķeršu līdzi, lai spētu izcelt normāli banketu, ja būs 6nieks.
Ir vēl pāris vīri, kas ir perspektīvi – Zērnis, Ļubinskis, Dišlers, Ķļaviņš, Sārs. Bet par viņa spējām spēšu paskatīties tikais šīs sezonas laikā, jo lielākā māksla savas spējas izrādīt 18 – 20 grupā, ne skrenot pa ceļiem un marķējumu.
Talants ne vienmēr ir izšķirošais ceļā uz augstiem mērķiem, bet ir ļoti nepieciešams, ja kādreiz vēlamies pasaules čempī dzirdēt Latvijas valsts himnu.

Esmu Liepājā

2011-01-25T20:25:00.001+02:00

Būdams brīvs no skolas un man nevisai tīkamās Rīgas, kopā ar Ogres lielskungu izlēmām, ka jādodas trenēties uz Liepāju, viņš vēl apgalvoja, ka sniegs esot pavisam maz jeb 5cm un arī to, ka Liepājā ir uzceits iespaidīgs Rimi, kam es tā līdz galam nenoticēju, bet bija vēlme paskatīties kādas meitenes dzīvo Liepājā, paspēt uz grāmatas "Sekss un Liepāja" prezentāciju, aizbraukt ciemos pie Ulda (Seska kunga – Liepājas mērs), bet protams gribējās arī atsvaidzīnāt kontaktu ar karti. Nometnē esmu kopā ar 91.gada Latvijas lielākajiem monstriem – Ar Raivo un Janku Tamužu. Bija doma, ka ieradīsies arī izlases kandidāts Lapsa, bet bija aizbraucis uz laukiem un tika ieputināts un netika laukā.
Pirmais treniņš manī raisīja sen aizmirstas sajūtas, proti orientēties ir tīk forši. Protams tā līdz galam neizdevās ierobežot kļūdu skaitu un apjomu, bet kas lielā mērā ir dēļ sniega, sērsnas, kas zināmā mērā ierobežojas skriešanu, bet pa līdzeno var nesties kā ziedu laikos. Jāmin, ka Raivo šādos sniega apstākļos īpaši neiegrimst un jūtas kā Aldis kapājot niedrāja kalnos , bet domāju, ka Lapsa ar saviem 56 kg šādā apvidū spētu satricināt lielāko daļu no pasaules stiprinieku pulka, jo viņš pārvietotos kā pūka pa sērsnu. Šodien rīta treniņā uzmaucām kartē 2h un pa ievērojamo sniegu un kalniem (kalnos slīdēju vietām uz leju un pāris reizes arī sasveicinājos ar zemi), beigās izdevās iegūt rozīni...kas vakara treniņā bija jau sen atkāpusies un izdevās uzskriet olimpiski.
Nedaudz par Raivo varētu pieminēt. Motivācija ir, trenējas daudz un, kas vēl ir svarīgi, Raivo ir sācis normāli ēst.
Dažos vārdos par basi...Bija nedēļas nogalē 3 spēles – divas ar zema līmeņa komandām un viena ar normāla līmeņa komandām. Pret zema līmeņa komandām salādēju iespaidīgi, priecīgs esmu par to, ka trulis (3p) nedaudz atvērās un burtiski visus apskrēju kā dēlus – ierādīju visiem savas neticamās šķiedras spējas. Bet trešo spēli mistiskā veida sanāca zaudēt (3. pagarinājumā). Jāmin, ka šoreiz visus fanu pārmetumus un trenera dusmas jāņem ir sevis jo sākot no ceturtās ceturtdaļās biju burtiski nolaidis rokas – neguvu nevienu punktu 20 minūtēs!!! Lai gan izdevās visus apspelēt kā to dara Lebrons vai Kobe, bet allaž grozs izspēlēja ar mani ļaunu joku, likās, ka kāds ir nobūris grozu – bumba allaž izgriezās ārā un es paliku arvien niknāks, beigās ja nemaldos aizliku garām vairāk kā 10 metienus. Publiski atvainojos saviem komandas biedriem, jo tiešām nospēlēju kā mazpazīstams korejietis eiropas basketbolā. Ja kāds cits no manas komandas būtu tā nospelējis, iespējams, es būtu pārvērties par pūķi, tāpēc jūtos pateicigs, ka Dvīņu torņi neiedzīvojās dusmās un tās neizlika uz mani! Es par dvīņu torņiem (brāļiem Dandeniem).
Turās mazie, sezona tuvojas un arī Es lēnām tai nogatavojos.

Kas jauns manā frontē?

2011-01-19T19:50:00.001+02:00

Šis tas ir mainījies manā frontē, vispār jaunais gads ir atnācis pavisam savādāks un daudz labāks kā mēs ar šķiedru to gaidījām.
Pirmkārt nupat beidzās sesija, izdevās samērā viegli visus eksāmenus nokārtot, nebija īpaši jāiespringst, ne tā kā viena mums te vairāk kā 6h dienā mācījās...bet tāda jau to ģeogrāfu sūtība ir – var trenēties kā profesionālis.
Ar treniņiem arī viss ir ok, nākamās divas nedēļas plānoju ļoti daudz skriet, jo būs laiks, noskaņojums un cerams arī atbilstošs segums, jo Rīga vnk šobrīd iespārda ar savām suņu kakām uz ceļiem, ja redzētu, ka kāds nesavāc savu spalvaino draugu atliekas – tad tiešām izmantotu savu neticamo rokas ātrumu. Grundzālē šāds skats noteikti nepaveras, bet šobrīd kūstot sniegam, būs diezgan grūti uzskriet pa ledu, sanāk, ka kājas slapjas jau 72 sekundē pēc skriešanas sākšanas un tas tikai nozīmē, ka vakardienas skŗejienā vairāk kā divas stundas skrēju ar slapjām kājām, bet tāda dzīve Latvijā šobrīd.
Ir vērojama uzticēšanās samazināšanās pārstāvot Grundzāli spēlējot basketbolu Smiltenes čempī, kas izskaidrojama ar vājo manu spēli un veiksmes trūkumi un tam visam pa vidu neuzticēšanas komandas līderim, kas drīz varētu novest komandu pie manis zaudēšanas. Kkā esmu pazaudējis savu spēli, proti, ja tā lieta neiet, tad es pieņemu sev netipiskus lēmumus un pavisam savādak domā, kas ietekmē manas firmas gājienus basketbola laukumā. Šonedēļ trīs spēles Alūksnes čempī, īstenībā esmu vairāk dusmīgs uz savu spēli kā motivēts, bet moška būs vairāk jāsāk domāt nevis kā atgūt spēli uzbrukuma smailē, bet gan kā uzlabot to aizsadzībā! Dzīvos redzēs, jo šobrīd šķiedra ir dusmīga, jo es neizmantoju viņas neticamās spējas ātrajos uzbrukumos...
Kopumā šobrīd visas domas veltītas treniņiem (kā 95 % iepriekš) un gaidot savu pirmo atrādīšanos Portugālē, tad arī izdarīšu pirmos secinājumus par to ko esmu izdarījis, kā esmu to izdarījis, un kas būtu nakotnē jāizdara, lai izpildītu šogada galveno mērķi un daudzus maziņos mērķus, viens no tiem 5km stadionā pa 15.30.

Turās mazie un ja jums ir vēlme dzirdēt kādu īpašu rakstu no manis, varat droši ieteikt! Varu rakstīt/ izteikt viedokli da pa jebko kaut vai par jūsu vecomammu!

Kāda dzīve Gaujienā?

2011-01-17T16:57:00.003+02:00

Šis raksts nebūs par Gaujienu kā ievērojamu ciemu, bet gan par to kā Gaujienā sadzīvo divi lielākie grandi – orientēšanās dievi Lapsa un Atelis. Dzīvojot tādā ciemā, kur katrs spēj saskaitīt kaimiņa apēstos kumosus, tad ir grūti sadalīt savas ietekmes sfēras.
Gaujiena tiešām nav nekāda Rīga un šos meistarus zina katrs vidusmēra iedzīvotājs un arī uz šīm cilvēkiem tiek virzītas galvenās nākotnes cerības un ieguldīts skanošais. Kā tad viņi sadzīvo? Nu ir grūti, to būtu grūti noliegt, slava trīsmāju ciemā uzliek uz pleciem smagu nastu. Jāmin, ka viņi atrodas vienā katlā jau no pašas bērnības – pamatskola, viduskola, augstskola, autoskola, Alda zinību skola. Šo gadu laikā viens otru ir iepazinuši magiskos apmēros – spētu noskaitīt abpusējās maģiskās lietiņas – pirmā mīlestība, meitenes, pirmā kefīra glāze, pirmā siksna, lielākā kļūda orientēšanās laukā. Šobrīd jau viņi neveic kopā treniņus, viņi uzzin caur paziņām uz kurieni katrs skries un izvēlās skriet katrs uz savu pusi un ja netīšām satiekas, tad tēlo, ka pieci lati zemē nokrituši. Viņi nesēž kopā arī auditorijā, kkas viņu dzīvē ir mainījies vai arī Lapsa joprojām ir apvainojies par neielikšanu pirmaja komandā un Volejbola dievs šo iespēju izmantoja veiksmīgāk kā mikus kodedas aizmuguri ķenguru zemē. Bet jāsecina kopš Gaujienas pirmais numurs izšķīrās no ābolu meitenes (viņa meitenei bija ābolu bizness), viņš ir kļuvis bīstami bīstams un neviens negrib sagaidīt to momentu kad Lapsa izšaus un sagādās lielākas galvas sāpes kā viņš spēj sagādāt jau tagad ( pazemo baltkrievu Kurzemē, pazemo Igauni Zviedrijā, samin visus kluba stafetēs, halliko pasmejas par itin visiem, ka nejēdz lasīt karti, pazemoja mani Rīgas kausos, visbeidzot sabradā Tūbeli skrienot treniņa apjomos, ā un veiksmīgais ceļš līdz tv punktam neatstāja nevienu viņa pensionāru bez dzeršanas un daudzas komandas nemaz neizgāja uz starta līnijas. Vot, lūk kā mums iet ar tiem Gaujienas grandiem.
Bet būtu grūti iedomāties Gaujienu bez tās lielajiem vīriem, viņi ne tikai paceļ trīsmāju ciema Gaujienas vārdu, bet visa Vilnēna lolojuma Ok Alūksnes godu...Savulaik pats pārstāvēju šo orientēšanās unikumu, bet ātri sapratu, ka nesadalīsim ietekmes sfēras, ne pieejamo meiteņu resursus...un sapratu, ka Azimutā būšu zvaigzne kaut vai pēc 40. gadu sasniegšanas...tā nu es attiecos no domas par alūksnes neilona piesvīdināšanu un turpināju nest Alda vārdu Eiropā...

Pauliņš vs Jubelis

2011-01-10T12:48:00.002+02:00

Jā, šie ir divi uzvārdi, kas jau no V-16 grupas aizņāma pirmās divas vietas uz pjedestāla vai bija labākie no 1989. gada skrējējiem. Šie divi uzvārdi ir kļuvuši par lielāko brendu Latvijas orientēšanās sabiedrībā. Bet galvenā uzmanība ir jāvērš uz viņu savstarpējām cīņām, kas jau vairāk kā septiņu gadu laikā ir bijušas daudz ievērojāmākas kā Alda cīņas ar pašu Karļiku, lai gan karļiks ir labāks, bet Alda zvēra instinkti vienmēr uzvar, kā mēs zinām, tad Aldis ir ļoti liels ANIMAL line piekritējs, viņa vardā arī šī produkcija nosaukta.
Tātad nedaudz iz vēsture, es uzpaldēju jau V-8 grupā, kur pirmās cīņas tika aizvadītas ar Carnikavas ekselentu, būdams vecākais gads gan V-8, gan V-10 grupā, es ar nekādu konkurenci nesastapos un mēs ar šķiedru droši gājām pāri visādiem jēfiņiem, veicot parakstus uz neiskātāmu meiteņu dažādākajām ķermeņa vietām, mēs to darījām gan distancē, gan cerību laukā (pie rezultātu dēļa), bet tad Cēsu rudenī tā kā no trešās planētas uzpeldēja Jona visslīpētākais dimants – Jubelis. Es paliku 3, bet Sarkaņu gigants un protams, labs mans čoms ieņēma 2. vietu, jāpiemin, ka uzvarēja jau sen aizmirstais Mr. Fizika jeb Purinatots. Jāatzīst, ka visu šo gadu laikā ir bijusi ļoti veselīga konkurence, jāsaka, ka bez viņa es būtu kā nepabeigta māja un viņš varētu teikt to pašu. Pēc tam līdz 16 grupai par Sarkaņu Animālu nevarēja dzirdēt tik spoži kā viņš sevi pieteica 2005. gada sezonā, kad mēs visus mīcījām kā plastalīnu, bet viņš mīcīja arī mani – Jons bija Jubi sagatavojis ekselenti, un es ķļvu arvien dusmīgāks un sāku lēnām attīstīt savu tagadējo un nākotnes ieroci – Šķiedru, jāmin, ka es viņam ieliku tikai vienā sprintā un tad tikai par špļāviena attālumu – vienu sekundi. Bet tad melns kaķis pārskrēja pār ceļu un Jubinātors lauza kāju un atdeva popkornu man, nespēdams izmantot viņa prombūtni Latvijas čempionāta, es tomēr sāku visus pazemot turpmākajās sacensībās, atgriežoties Jubinātoram no pirmstermiņa pensijas, viņš vairs nebija tik jaudīgs kā sezonas sākumā, bet tas bija izskaidrojamāks kā Lapsas veikums līdz Tv punktam jukolā. Šo laiku tā pa īstam tik sāku novērtēt tagad, un saprotu, ka savā laikā neesam izmantojuši mums dotās iespējas uzziedēt kā lotosa ziedam, kas galvenokārt bija siastīts ar manu individuālismu un Stafeša cilvēka statusa neapliecināšanu, bet tagad stafetes ir mans otrais galvenais enerģijas avots, iemesls kapēc citi svīst.
Tā mēs esam bijuši visu vecuma izlašu līderi – jauniešu, junioru. Ar mūsu jaudu izcīnītas daudzas uzvaras un esam vieni no lielākajiem 1989. gada grandiem pasaulē, es uzskatu, ka labākie, žēl, ka manai mammai nebija dubultais metiens, tad ar dubulto šķiedru mums jau būtu jwoc zelts. Mūsu dominance bija par pamatu daudziem notikumiem: Ivars Ziemelis sāka pīpēt, Zemgus pievērsās vieglatlētikai, Krēsliņš vispār netrenējās, jo zināja, ka nav variantu. Aldis beidzot sāka mani uzskatīt par pilnvērtīgu viņa gudrību turpinātāju, Karļiks beidzot sāka vizināt ar savu busiņu. Jons uzņēma laikus tikai mums, jo uz pārējiem nebija tolks tērēt tinti. Krītiņš sūtīja šaci, lai uzprasa mūsu rezultātus. Ieraugot mūsu uzvārdus starta protokolā, daudzi vienkārši sāka sapņot par trešās vietas iegūšanu vai jau sāka iet mājās.
Parametri: Pauliņš Augums: 191 cm, Svars: 81 kg,Šķiedra: nenormāla
Jubelis Augums: 186 cm, Svars: 79 kg, Šķiedra: kaut kāda ir
Ātrums: Esmus lābāks, īpaši uz cietā pamata, mežā vairs neeesmu daudz labāks
Orientēšanās skils: Nedaudz labāks jubim, īpāši Zviedrijā
Stabilitāte: Ir jubinātora viena no iesaukām, tātad stabilāks viņš
Agresivitāte, nekaunība: Esmu labāks, mežā nerespektēju pat vissīkāko vāveri, kur nu kādu grandu.
Izsekošanas tieksme: līdzīga, bet joprojām smieklīga, ja salīdzina ar Lapsas varējumu
Uzvarētāja gars: Līdzīgs abiem grandiem, bet atkal par labu Lapsai, sevišķi kad uzvara nāk mājās.
Orientēšanās dievi: Man tādu īpaši nav, jo tāpat jūtos labi, bet neaizgriežu galvu, ja dzirdu kko no Alda, Karļika, Vilnēna, Mārena. Jubim tādi ir vairāki: Drunka, Rudza, Ķūrēns, Pahomovs, Šadrins, Kokanka, Tambasovs.
Būtu man laiks, tad varētu uzskaitīt kurš ir bijis veiksmīgaks –cik reizes es esmu Jubi pārmācījis, cik reizes viņš mani. Ar šo rakstu gribēju tik atgādināt kāda dominace ir Latvijas orientēšanas vēsturē un likt mūsu elites vecākajiem grandiem savilkt bikšeles ciešāk un trenēties vairāk.

Ražīgs mēnesis

2011-01-04T22:36:00.001+02:00

Jā, decembra mēnesis iekļāvās manu plānu robežās, sanāca labi patrenēties, apmeklēt Gaujienas pirmo numuru, jāteic, ka lielu lomu nospēlēja arī profilsport produkcija un high5 dzērieni, kas ļāva trenēties lielā apjomā.
Nedaudz treniņu plānu pamainīja basketbols, līdz ar to bija vairāk stundas pavadītas treniņos un mazāk noskriets km, bet basketbols pilnveido, dažādo manus treniņus un ziemas vidū ir labi parādīt citiem savas šķiedras neticamās spējas. Uzrāviens paliek ar katru spēli labāks. Tātad šomēnes 64.36 h, noskrieti 633,3 km. Cipari itkā ir ievērojami, bet ja izdala uz diviem treniņiem dienā, tad jau nekas tik ievērojams kā Lapsas skrējiens līdz Tv punktam jukolā nesanāk vai arī Alda izstiepšanās par 2 cm tālajā 98.gada sezonā, kas saistāms ar biežo jūras augu ēšanu. 2010. gada kopējā statistika ir šāda: 523.53 h, 4990,9km. Ja pareizi atminos, tad no Minnas atpalieku, bet tā ritīgi esmu sācis trenēties tikai pēc novembra. Atceros no Eiropas čempja, kad Minna neievēroja rindu un ielīda tuļā, biju dusmīgs un kā vēl viņa būdamā galīgā pālī gribēja ar mani lauzties Pasaules čempja ballē, gribēju tik pateikt, ka Minna ir interesanta personība ne gluži kā Mikus, kas savāc bronzu, izpriecājas ar ķenguriem, uzskrien lidmašīnas stadionā un pazūs no apvārkšņa, par mums jau nemaz nepadomā, tā jau maza konkurence, nē bet Miķēlim jāiet politikā, vismaz jācer, ka tiks kaut kur un tad atmetīs kādu latu mums un Lapsai.
Pagājušā nedēļā līdz ar lielajiem svētkiem, man atbrīvojās laiks un skrēju arī rīta rosmes, proti no rīta, paēdu, pirmais treniņš un tad vakara pusē otrais treniņs. Šonedēļ jutos ļoti olimpiski un pat netīritie ceļi nespēja to sabojāt. Nepatīkami ir tas, ka sniegs ir tik biezs un jāskrien tik pa ceļiem un līdz ar to viss ir izskraidīts un zinu katru ceļa metru. Moška jāapmainās ar kādu uz mēnesi ar dzīvesvietām, tā vismaz būtu interesanti.
Tagad atlicis tikt galā ar pāris eksāmeniem universitātē un atkal varēšu pāris nedēļas nedomāt par neko citu kā treniņiem un Alda gudrību pilnveidošanu savā veidolā. Ā un ir doma izmēģināt savu gatavību 21. janvarī 3000m studentu čempī. Un zelts Latvijas čempī stafetēs izskatās arvien reālāks, kapēc tā? Par to uzzināsiet jau pēc 4 mēnešiem.

Cita dzīves daļa

2011-01-01T21:33:00.001+02:00

Šis raksts būs īpašs ar to, ka nebūs par manām skriešanas aktivitātēm, bet par dzīvi ārpus skriešanas, kas šobrīd ir manas dzīves galvenā sastāvdaļa.
Jāsāk ar to, ka jau trešo gadu esmu students, studēju ģeogrāfiju, mācības šajā semestrī bija tikai 3 dienas, kas ievērojami atviegloja manu dzīvi, bija arī nedēļas, kad neatradu sevī nekādu motivāciju un vajadzību doties uz fakultātāti, tagad vēl šajā semestrī ir palikuši eksāmeni, trīsi vai četri, vel nezinu...un viens kursa darbs. Ar skolu neesmu sajūsmā, bet priekš šķiedras attīstīšanas ir visnotaļ laba blakus nodarbe.
Vēl ārpus skriešanas, es uzspēlēju basi, īpaši patīk sevi izpaust ātrajos un pusātrajos ( kad izeju pret 2 vai 3 spēlētājiem) uzbrukumos. Jāatzīt, ka šogad mana komnda BK „Grundzāle” izskatās kā no jauna piedzimusi un mums ir vēlme pacīnīties par augstām vietām, ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijā.
Vēl man patīk labi paēst, bet sen jau ir pagājis tas laiks, kad ēdu visu un cik daudz lien, bet joprojām katru nedēļu apēdu vienu ekselences kastīti. Garšo vistas ēdieni, patīk ēst daudz salātus.
Daudz laika pavadu internetā, jo Rīgā nekā cita prātīga nedaru ( skriešana, skola, skriešana, gulēšana), tāpat daudz skatos TV, sevišķi patīk sporta pārraides (skeletons, bobslejs, basketbols). Kā arī daudz pētu kartes, analizēju kļūdas, citreiz brīnos kā es tā varēju kļūdītie, citreiz atceros savu nevarību distancē, citkārt atceros varenās cīņas ar lapsu, kā arī citu pazemošanu finišā, tā vien prasās atkal sezonu, tas dod man papildu motivāciju.
Nu īsumā ir viss, protams, šis tas palika nepateiksts, bet tas lai paliek kā rozīnīte.

Kristmass taim!

2010-12-26T18:16:00.004+02:00

Laiks ir paskrējies stirnas ātrumiem vai kā tautā saka – izspēlējis savas kārtis, nu pat beidzās sezona, nepatīkamā sasveicināšanās ar akmeņiem jeb lielākā sāpe šaipus Gaujas, un sāku tik gatavoties nākamajai sezonai un nu jau gada ticēšanas svētki klāt un runājot par trenēšanos, zināms darbs arī šaja joma ir ieguldīts un ar nepacietību, meistara cienīgu satraukumu gaidu Portugāli un nākamo sezonu. Protams, kko solīt un sazīmēt nākama gada tendences būtu stulbāk kā Aldi draftēt NBA, bet...jūtos ekselenti un daudz stiprāk kā jebkad un vēl ir uzkrāts zināms dusmu līmenis, pateicoties A vīrelim, švakulim – sauc ka gribi.
Šonedēļa ir atpūtas nedēļa un nedaudz atpūtinu šķiedru pirms nākamajām trim, lai spētu savas cerības uz tām attaisnot labāk kā daudzos politiķu solījumus pirms vēlēšanām.
4dien ar savu klātbūtni biju pagodinājis Gaujienu un tās lielāko spīdekli jeb pirmo numuru Lapsu. Skrējām garo (1.54) un jāatzīst, ka tik motivētu sen nebiju redzējis Gaujienas ātruma pavēlnieku, skrienot vienam mani apciemo garlaicības lielākie pavēlnieki, bet šoreiz par to nebija ne runas...kā var būt garlacīgi skrienot ar vienaudzi un vēl, jo mazāk, ja skrien ar Lapsu. Jāmin, ka daļu treniņa veicām lēno zemē – Igaunijā, kur tā īsti nevienu nemanījām, laikam igauņi meģināja atrast kanālu par kuru translē olimpiskās spēles, jo cik dzirdēju, tad viņu komanda nesen tik aizbraukusi uz Vankūveru, jo Vērpalū vēl esot slēpes smērējis. Bet skrienot pa vientuļo ceļu, sastapām vienu meiteni, no aizmugures likās tā neko, bet pēc sejas labāk nē. Kopumā Estos skrējām 30min. Jā padarīšana bija patīkama, jāmin, ka skriešanas temps arī bija ok, protams ne tik labs kā to veido nu jau Latvijas maratonistu maratonists Renchiks, tātad mēs pārvietojāmies ar 4.40 min/km, jāatzīst, ka jutos komfortabli un visu ceļu runājām par vīru lietām. Noteikti šādām padarīšanām jākļūst biežākām gluži kā neskaitāmiem pensionāru pasākumiem ziemassvētkus gaidot , ja, protams, Lapsa atradīsies Gaujienā un nebūs viņam kāds pasākums jāvada savā novadā, jo šodrīd iegūtā popularitāte ļauj strādāt uz sava izveidotā tēla un vārda.
Nu tad priecīgus svētkus un labāk vairāk skrienam kā stumjam iekšā kotletes, kāpostus, zirņus un citus ziemassvētku labumus. Un,protams, aizejam uz baznīcu, lai vieglāk ap sirdi un vairāk ticības cīņā ar mana gala grandiem (Lapsu, Ģenerāli, Aldžu, Ateli (ietur Kerča cienīgu pauzi un cer atgūt līdera statusu Gaujienā nākamajā sezonā), Cunami, iespējams Gulbi (ja atradīs skrienamās kurpes), Mārēnu finiša taisnē..)

Kārļa fenomens

2010-12-19T21:37:00.000+02:00

Šo čalīti, ievērojāmo orientēšanās veterānu, kartes lasīšanas dievu ievēroju jau skrienot desmit grupā, bet tā pa īstam nonācu kontaktā 16 grupā, kur mačojāmies gan horizontā, gan azimutā. Jāatzīst, ka dažreiz arī zaudēju viņam, bet ja atmiņa neviļ, tad lapsa zaudēja divtik vairāk.
Īsāk par viņu, īss mans raksturojums: Ar augumu apveltīts, kādreizējā iesauka Karls Melons (slavens NBA basketbolists), ļoti izcili lasa karti, nav īpaši tendēts uz skriešanas ātrumu, labs visos apvidos, īsts sava aroda fanāts.
Ar orientēšanās sportu sācis nodarboties vien pēc universitātes absolvēšanas, kas liedzis ir iegūt Karļikam slavu starptautiskā līmenī, augstākais punkts noteikti ir bronza pasaules veterānu čempī Austrijā, pirms 4 gadiem, jāmin, ka mūsu virtiozs pirms tam bija pabijis augstkalnos un entajās kvalifikācijās burtiski lidojis un nav spējis nolasīt karti, tātad viņa ātrums ir bijis akurāti kā Lapsas ātrums līdz TV punktam jukolā. Nonākot finālā Karļikam bija jau ierobežots ātrums, bet tas neliedza tehniski veiksmīgi izkost distanci un iegūt tiesības uzkārt sev bronzu kaklā. Smaids pārņēma viņa seju uz pailgu laiku.
Vēl karļiks ir ievērojams ar to, ka ir mūsu Aldžas vienaudzis un ne reizi vien licis viņam svīst ne pa jokam, kā nekā viena no alda iesaukām ir – iemesls kapēc Karļiks svīst, un viņu cīņas nereti tiek pārraidītas Eurosport tiešraidē. Abi šie kapātāji ir liekami vienā meistarības maisā – Aldis savos ziedu laikos ir vairāk bijis kapātājs, mīlējis zaļos apvidus, mīlējis vairāk sievietes, bet savukārt Karļikam, jo tehniskāks apvidus, jo runatīgāks viņš ir pēc distances, jāatzīmē, ka uz ātrumu Aldis uzskatāms nedaudz ātrāks.
Bet Karļika izcilajai kartes lasīšanai ir arī ēnas puses, jo reizēm kartes ir uzzīmētas nepareizi, tad kkas nojūk lasīšanā, saprašanā un tad vismierīgākais cilvēks Kārlis ir gatavs spert zemes gaisā, un siekalas veļas pār muti kā pēc kārtājās zaudētās reizes cilvēkam kapēc man tevi neuzvarēt. Atceros vēl šo baltdien kā reiz gadījās Ungārijā, kad nebija kkas ar karti, tik dusmīgu nebiju viņu nekad redzējis, likās, ka bija aizmirsis kā runāt, kļuva sarkans kā visgardākais tomāts, tajā laikā mēs vēl bijām devušies ceļā ar viņa maģisko Ford busiņu (kurā ir apstrādātas daudzas no pretējā dzimuma), kurš vairs nav starp dzīvajiem, bišku izpuva un tā.
Vārdu sakot, no šiem vecajiem grandiem mēs varam mācīties daudzas sīkas lietas, kas spētu izmainīt mūsu rezultātu kaut par spļāviena attālumu. Šis kartes lasīšanas virtiozs vēl ilgi paliks manā atmiņā.

Lapsa sabradā Tūbeli

2010-12-14T22:28:00.003+02:00

Kā jūs jau zinat, tad esmu liels Lapsas cienītājs un mēs esam ļoti labi čomi, tapēc būtu diezgan stulbi no manas puses, ja es šādā brīdī klusētu, tāpēc, es tā nedarīšu un uzrakstīšu kko ellīgi patiesu.
Kas ir noticis? Lapsa ir piesmējis Tūbeli. Kas tas Tūbelis?, tas čalis, kas nupat lēja sviedrus vienā trasē ar Rozi un lēja par 16 min ilgāk kā renchiks, kas viņam deva 2.42, kas ir ļoti labs rādītājs, bet ne labs priekš mūsu pirmā etapa virtuoza, kurš Kasēnu pazemoja 7dien Ozolniekos par 40sek!!! Un turklāt lasot viņā blogu un vērojot viņa darbības video, jancis to izdarīja treniņa apgriezienos, iespaidīgi! Kā to var redzēt? Pēc video, jo lapsa sēž astē Pakārklim – tātad viņš diktē tempu ne Latvijas slavenākā Lapsa, tas nozīmē, ka Lapsa pielāgojas uzdotam ātrumam, kapēc gan viņam bija censties, ja uzvara pār Tūbeli nāk mājās? Tajā vietā Lapsa vēsi finišēja un izvairījās un traumām ko var iegūt pakrītot uz ledus.
Lasot Lapsas bloga komentārus, ieraudzīju, ka pats Tūbelis atzīst, ka šoreiz kūms viņu paņēma kā dēlu. Ja jau Tūbelis maratonu noskrēja pa 2.42, ko varētu iespēt Gaujienas pirmais numurs, bail pat paliek domāt....kko starp 2.30 un 2.35 un tas ar minimālisma pieeju pret treniņiem, tālākās prognozes neizteikšu, tik Latvju tauta bīstaties Lapsas, Lapsa paliek karsts un bīstamāks ar katru dienu! Tā kā trenējamies vairāk, lai spētu izturēt Lapsas uzdotos apgriezienus.

Kluba maiņa

2010-12-12T17:39:00.003+02:00

Nu nav tā, ka es katru mirkli domāju par kluba maiņu, bet kādu sekundi dienā par to iedomājos, bet negribas jau pamest Aldi. Uz nākamo sezonu bija ideja, plāns taisīt klubu, ar atlasītiem skrējējiem, janajiem talantiem, bet šadas tādas lietas ir pamainījušās, esmu pazaudējis kontaktu ar galveno atbalstītāju, sponsoru, bet vēl ceru, ka šim klubam būs būt.
Kāpēc man nāk prātā šāda doma? Mans klubs reāli nevar cīnīties par medaļu Latvijas čempionātā (Aldis traumēts, Opelim veselības problēmas, Sendža pametis lielo sportu, Mārēns ir Mārēns, Gulbis vēl tikai lēnām iekustās/nevar atrast skriešanas botes, Spirido itkā ir uz skriešanu gribošs, bet allaž kkas notiek un veiksme aiziet uz cietiem plašumiem). Jā, klubam vēl ir Otārs, Otārs Putrālis, bet laiks jau nestāv uz vietas un tas spēj ienest mūsu dzīvēs izmaiņas, bet klubam vajadzētu vēl vienu, lai būtu kaut kādas cīņas pazīmes. Protams, ja šim pasākumam tiktu atvēlēti papildus līdzekļi (skanošais), tad pat vislielākie treniņu necienītāji paņemtu aisbugus un mēģinātu tikt ok „Azimuta” zvaigžņu komandā. Ja būtu kkāda nauda, tad mēs arī spētu iegādāties kādu pašmāju censoni vai pat uz stafetēm sarunāt brāļus Lysell, bet kkā par savu naudu man negribas to darīt.
Vēl pie negatīvā jāmin super niecīgi neesošais finansējums no sporta skolas, iepriekš kad bijām zem Valkas rajona BJSS, tad nebija problēmas, bija mums atvēlēta zināma summiņa uz sezonu un varējām tērēt kaut vai maksimas rozīnēs. Šobrīd vnk ir smieklīga situācija Smiltenes BJSS, nav mums nekādas summas uz sezonu, ja vajag kādu finansējumu, tad ir jālūdzās kā pēdējie ubagiem, vēl jāmin, ja sportisti tiek izlasē, tad sporta skola nesniedz nekādu finansējumu, nedod nekādas atlaides uz rozīņu iegādi, kā ir gadījumā ar kluba uzlecošo zvaigznīti - Vatīti.
Vēl joprojām prātā mīt doma par profesionāla orientēšanās/skriešanas kluba izveidi, kur ir runāts ar saviem lielākajiem čomiem – Jupiteru, Gaujienas otro numuru...bet jāskatās kā lapsa pieliks uz nākamo sezonu un vai mums būs pirmais etaps, kas spētu satricināt konkurentu sirsniņas, uzvarēt konkurentus vēl pirms skriešanas sākuma, kas neliktu villijam smieties.
Izskatās, ka vēl nākamgad pārstāvēšu ok „Azimuts”, jo nekādus piedāvājumus no pašmāju klubiem neesmu saņēmis, protams, ja kāds vilinošs piedāvājums izskanētu, tad man būtu jāapbēdina gan mūsu kluba simbols gan savs sīko fanu klubs, bet tiktu iepriecināts Gulbis, jo viņs automātiski būtu ne tikai kluba labākis putns, bet arī skrējējs. Tā kā jebkurš klubs/cilvēks var man izteikt piedāvājumus, apzinos Latvijas klubu situāciju, bet viss ir iespējams.
Kas attiecas uz manu zviedru klubu, tuvāko divu gadu laikā noteikti nemainīšu klubu, jo klubs kļūst ar katru gadu stiprāks, konkuretspējīgāks un mana loma tajā palielinās. Jāmin vēl, ka kolektīvs ir ļoti labs un viņi saprot manus jokus, izsaka jokus par mani, vnk sakot es jūtos savā ādā.

Savelkam kopā!

2010-12-09T20:17:00.001+02:00

Jā, ir pienācis laiks, nedaudz atskatīties uz iepriekšējo sezonu. Jāatzīst, ka man liekas, ka manī bija vērojams acīm tverams progress, bet ir viens bet...Sezonas sākumā uzņemto tempu neattaisnoju turpmākajās darbībās. Par iekļūšanu izlasē uz Eiropas čempi satraucos mazāk kā par iespējamo rozīņu izbeigšanos maxima veikalos, kur nu vēl pēc Kurzems pavasara 2.dienās,arī sava ātruma saprašanas vecrīgas sprintā (pusdistanci Mārtiņš ēda manus putekļus). Sagatavoties Eiropas čempim man liedza lauka prakses, kur fiziskais darbs dienā liedza saglabāt svaigumu, tik ieguvu rozīni, pat nesākot treniņus, bet uz sprinta kvalifikāciju, biju formā, slikti sāku, jo nebiju ilgi skrējis kartēs, bet pa kāpām man patika skriet, kopā kļūdās atstāju vairāk kā 1min!!! Bet fināls no manis bija atrāvies 2 sek attālumā, tajā dienā tiešām nāca raudiens. Pa vidu nepatīkami rezultāti studentu čempī, gatavojies biju labi, sevišķi uz sprintu, bet pavērās tikai stafetē, kur pie labāku pirmo etapu veikšanas, būtu spējis ar top komandām cīnīties - nekas Spānija, lai sagaida Latviju un mani finišā – spurtā pēc medaļas. Tālāk sekoja mans gada galvenais starts, kas arī izvērtās par gada murgu, daudz nekomentēšu, biju labi gatavojies, bet sanāca vien pirmos kucēnus noslīcināt, šī neveiksme man vēl tagad dod motivāciju treniņos, jo otreiz sevi kā vārguli dienas gaismā netaisos parādīt! Kā nekā arī Aldis par mani pasmējās un piemin šo neveiksmi, gluži kā es viņa neierašanos uz klubu stafetēm dēļ kārtējās uzdzīvošanas.
Tālāk sekos dažādas nominācijas!
Gada labākie rezultāti:
1) Zviedrijas čempionāts stafetēs, 10. vieta etapā, 50sek kļūdās
2) Latvijas čempionāts sprintā, 1.vieta, - 0,36 sek!!! 30 sek kļūdās
3) Latvijas čempionāts garās distance, 2.vieta 50 sek kļūdās
4) Suunto games 1.diena, 1.vieta 50 sek kļūdās
5) Kāpas sprints 1.vieta 20 sek kļūdās

Gada sliktākie rezultāti:
1) Pasaules čempionāts sprinta kval, gandrīz viena min līdz finālam
2) Eiropas čempionats garā, atstiepu kājas, nebiju gatavs, ļoti tālu no fināla
3) Cēsu rudens, joprojām nejūtos vainīgs, bet rezultāts tāpat švakuma cienīgs
4) Pasaules studentu čempionāts sprints, +2min, murgu murgs

Gada nepatīkamākie brīži:
1) 40 sek kļūda īsi pirms finiša EČ kvalifikacijā
2) Mata Troenga pazaudēšana Zviedrijas čempī, tā iespējas būtu aizvadījis mūža reisu.
3) Aptumšums galvā un ieskriešana farstā – Gristwoda pazaudēšana kā sekas
4) Smieklīgais atgadījums Lieldienu sprintā
5) Paskriešana garām kp un līdz ar to Sirmais atkal netika apskriets finišā, bija jāsaliek pirmā vijole finišē (0-3, bet 2 reizes no tām nepaveicās, tikai 1 reizi zaudēju tīri)

Gada forma:
1) Kāpas 2.diena, vienkārši lidoju, nejutu nogurumu distances sākumā
2) Zviedrijas čempionāts stafetē, juto ideāli, bija sajūta, ka skrienu treniņu, tapēc beigās arī vnk aizskrēju prom no pārējiem
3) Latvijas čempionāts garajā, pirmo daļu skrēju ar lielu rezervi, jutos fantastiski priekš garās distances
4) Suunto Games 1.diena, bija ok
5) Kurzems pavasaris 2.diena, ieguvu vienādu rezultātu ar mūsu nu jau maratona dievu (iepriekš pusmaratona dievs)
6) Latvijas čempis sprintā, jutos slikti, bet spēju sevi izspiest kā citronu.

Nobalso par Talantu (ne mani)....

2010-12-07T11:47:00.002+02:00

Jums ir eksluzīva iespēja nobalsot un palīdzēt Latvijas jaunajam talantam sasniegt augstus mērķus. Palīdzēsim!
Balso te.

50 pret 50

2010-12-05T22:31:00.003+02:00

Šī nedēļa pagāja ātri un samērā labi. Šis raksts būs par pozitīvu lietu un vienu gudrīti! Laikam jāsāk ar gudrīti jeb misteru A kungu, man pašam ir nojausma, kas tas tāds ir, bet, lai nu paliek...
Tātad A kungs..laikam šis mana bloga biedēklis, nelabvēlis, skabarga, klauns parādījās pasaules čempionāta laikā, ka viņš jūtoties īpašā statusā izteica man dažādākos viedokļus, ieteikumus, tjipa es nevarot izteikt savas domas un vēl savā blogā, jo neejot kopā ar viņa audzināšanas statūtiem. Šis orientēšanās sporta visīstākais amatieris, water boy (pārstāv OK „Ziemeļkurzemi”), jāsaka, ka man žēl lieliskos OKZ skrējējus, ka jāuzturās šī dīvaiņa kompānijā un jāuzklausa viņā murgojumi, viņš savu uzmanību jau izpelnījās pasaules studentu čempja laikā, kad mūsu rīcībā nonāca viņa sarakste ar vienu čempionāta dalībnieci. Ja gribat iegūt saraksti, tad sūtiet man pieprasījumu uz epastu: paulins_@tvnet.lv. Mani spiegi ir iesūtījuši informāciju par šo skabargu.... šis izcilais sportists (otrais desmits ziemas magnētā, piekāpjoties daudziem 90. gadu izcilniekiem) ir arī lielisks psihologs izlases dalībniekiem. Viņš iedziļinās izlases iekšējajās lietās dziļāk kā Aldis maksimas rozīņu klāstā. Piekāpies tādiem mūsdienu orientēšanās pasaulē zināmiem kapātājiem kā Bušs, Krieviņš, Druķis u.c. Jāmin, ka viņš ir stabili zem mana senseja, kurš ir divas reizes vecāks. Šis „sportists” aktīvi piedalās arī rogainingā, kur no pārdesmit startiem neko cienīgu nav parādījis, vien savu švakumu, laikam viņš pat ejot nejēdz kp atrast..tātad nav ne kājās, ne galvā ...
Viņš itkā sevi uzskata par lielisku pareģi, paredzot manu neiekļūšanu izlasē nekad, manu neiekļūšanu pasaules 70niekā, nu sanāk, ka jāliek aisbugi uz naglas un jāmet miers un visas Alda zināšanas un prasmes tiks palaistas vējā...ieteikums no seata draivera - ja nu gadījumā treneri nolems paņemt kādu izlasē, tad viņš iespējams uz Franciju nosūtīs visu savu Pasaules olimpiādes komandu, lai tie sagroza SI rezultātus...
Jau nākamgad sev par vienu no mērķiem esmu izvirzījis iekļūšanu top – 100 pasaules rangā un ne tikai, bet laiks rādīs kādā kondīcijā būšu, jo maksimumu jāspēj sasniegt uz augustu.
Bet lai jau šis amatieru amatieris, rogaininga dievs, 2007.gada magnēta labākais racējs sprēgā, tik sevi pataisa par pamulķīti un pierāda savas nezināšanas un uzvelk mani un domāju, ka vēl pāris manus konkurentus.
Priecīgā lieta, protams, ir tā, ka Aldis ieguva balvu par mūža ieguldījumu orientēšanās sportā, pats šim fanatastiskajam momentam sekoju līdzi klātienē, vakardienas orientēšanās ballē! Varēja redzēt, ka Aldis bija pārsteigts un priecīgs vienuviet...jā, šis moments bija to vērts arī man! Aldis mūs visus priecē jau 35.gadus un nedomā apstāties...un devis zināšanas daudziem cilvēkiem un attītījis orientēšanās sportu Smiltenes pusē...paliek pat bail, jo neredzu Azimuta turpinātāju un superkluba labāku attīstītāju. Aldis itkā nav mans treneris, bet ir sniedzis daudzus vērtīgus padomus un rādījis priekšzīmi orientēšanās pasaules visdažādākajos elementos, paldies, ka Tu mums esi!

Aukstums klāt!

2010-11-28T23:09:00.000+02:00

Sveika tauta!
Kā jau iepriekš minēju, tad šonedēļ atpūtos, ievilku elpu pirms trijām nākamajām nedēļām, kurās plānoju savākt ievērojamu apjomu, neskatoties uz atpūtas nedēļu, šonedēļ aizvadīju trīs garos treniņus (1.38, 2.01, 1.46), jāsaka, ka jutos labāk kā Lapsa jukolā skrienot līdz TV punktam. Nākamnedēļ mērķis savākt 15 h slodzi, gribu saskriet 12 h.., 3šās nedēļas laikā mērķis saskriet 14 h.....jāmin, ka temps ir audzis un pulss arī palicis ļoti acīm tīkams, šodien skrienot extra vieglu treniņu, 5min/ km man pulss bija zem 130....lai gan pirms tam man bija problēmas ar pulsu...
Jāmin, ka vēl neesmu iegādājies Garminu, ko noteikti tuvākā laikā paveikšu, gribas lielākus uzskates materiālus pēc treniņiem, lai labāk spētu sekot līdzi savam progresam un, lai spētu pietuvoties Lapsas līmenim atsevišķos orientēšanās sporta elementos ( 1. etaps, virziena piekoriģēšana, TV punktu apmeklēšana).
Ir sākusies arī mana basketbola sezona, kur pārstāvu zvaigņoto „Grundzāli”, pirmo spēli fantastiskā kārtā izdevās zaudēt. Lai gan ar savām spējām pirmā spēlē biju visnotaļ apmierināts, šķiedra bija karsta...priekš basketbola esmu labā formā, bet sezona vēl tikai sākusies, 6dien nākamā spēle, cerams, ka leģionāri ieradīsies, citādi pašvaki ies!
Sekojot līdzi Šefa gatavošanās mēģinājumam priekš Latvijas čempionāta stafetēm, esmu saskāries ar viņa nemanīšanu Smiltenes mežos, un uz zvaigņotā orientēšanās kluba „Azimuts” super monstruālo elites skrējēju treniņu neatnākšanu, bet varbūt viņš gatavojas individuāli, pēc sen sen pārbaudītām programmām un plāniem, iespējams, ka viņš atrodas kkur ārzemēs, par to nav informācijas, jo viņš nevienu par to nebrīdina, lai nesaceltu fanu demonstrācijas, masu grautiņus, kas bloķētu ielas, cilvēku dzīves, futbola spēles, vientuļo sieviešu randiņus ar citiem mazsvarīgākiem puišeļiem...viņš parasti mēdz ierasties citās valstīs zem saviem segvārdiem – Vitauts Niklāvs, Sasha Kombains, Vilks Pavecs, Aldius Kardināls, Litrards Nebūtība, Koks Kroks, Gregors Apakšbikse, Arnolds Mazākais, Stīvs Tarantuls..tapēc, lai nepiesaistītu žurnālistu uzmanību, kas atkal uzdotu jautājumus par maģisko uzvaru GRAND PRIX sacenēs, viņam jau apnīk žurnālistu uzdotie jautājumi – Vai Tu tiešām neskatījies kartē?, Vai tiešām nebija iespējams tev izskriet līdzi?, Kādas sievietes izmantoji pirms liktenīgās dienas?, Tiesa, ka atsildījies 2 stundas, jo aizdomājies?, Tiesa, ka skrienot mežā tev palīdzēja meža zvēri?. Kā vērtē pretinieku švakumu uz tava fona?, Cik tad dienas sēdēji uz korķa?, Vai uzskati Lapsu par savu pretinieku un kāda iespēja, ka tieši šis pirmā etapa superkings tiks nopirkts uz Latvijas čempionātu, un kurš skries pēdējo etapu – Tu vai ģenerālis? Tiesa, ka pirms jūsu mūža sacensībām, jūs esat uzspiedis 105kg no krūtīm, kas bija divas reizes vairāk kā jūsu svars 86. gada vasarā?
Joprojām ar domām par, ap Latvijas čempionātu stefetēs Smiltenē – Tur kaut kam ir jābūt! Es domāju zeltam...

Kas mani motivē?

2010-11-24T21:57:00.003+02:00

Iepriekš saņēmis interesantus jautājumus no lasītaja, protams, visnotaļ adekvātus jautājumus. Tad es varētu pastastīt, kapēc tad es īsti trenējos un kapēc tieši šajā sporta veidā un ne baletā.
Savus pirmos soļus orient sportā veicu pirmaja klasītē, būdams labs skrējējs, man orientēšanās iepatikās, gluži kā indijas rieksti šobrīd. Ir gājis dažādi jaunībā, ir bijuši labi rezutāti, kā arī dažas nīkulības izpausmes...jau bērnībā novēroju, ka esmu nestabils gluži kā degvielas cenas. Jāpiemin, ka bērnībā vēl trenējos modernajās dejās, protams, mammas piespiests, bet šis pasākums manī izraisīja stulbas sajūtas, jo man tas nepatika un ja kaut kas nepatīk, tad arī īsti tas nesanāk. Nožēloju, ka nepameģināju savas spējas hokejā vai kādā no cīņas veidiem...bet labi vien, ka nepamēģināju, tad es nezinātu, kas ir Aldis, lapsai arī būtu grūti bez mana pleca un vispār uzskaktu, ka orientēšānās sabiedrība būtu zaudētāja.
Tātad, kas mani motivē šobrīd? Ir vairāki iemesli, kapēc es skrienu un ne, piemēram, dziedu operā vai spēlēju šahu. 1) Šis sporta veids sagādā man neizsakāmu baudu, situācija, kad tu tuvojies finišam un esi aizvadījis tīru skrējienu, manī modina neizsakāmas emocijas un tad vēl finišs..jā, zvērs, kur Tu rodies. 2) Es vēlos kaut ko sasniegt šajā sporta veidā, par savu visvarīgāko mērķi runāt ir pāragri, neesmu sasniedzis vēl tādu līmeni, lai varētu sākt runāt par savu mūža mērķi...no sākuma jātiek galā ar Tambasovu un tad jāsāk domāt! 3) Nepatīk sēdēt mājās un neko nedarīt, labāk jūtos kustība...4) Vēl kā motivators jāmin, atriebība pāri darītājiem....Latvijas pirmā vijole nav apskrieta finišā, Kira mani apskrēja studentu čempī finiša, šādi visādi sīkumi tikai mani motivē trenēties vairāk. Bet šim visam apakšā ir doma trenēties un pēc pāris gadiem kļūt par profesionālu sportistu...šobrīd es dzīvoju uz vecāku līdzeļiem, bet ja es vēl spētu pāris soļus savu šķiedras līmeni pacelt, tad jau es spētu runāt ar iespējamajiem sponsoriem un zinu, ka arī ģimenes z/s man līdzekļus atvēlētu...bet vispirms rezultāti un tad jau varēšu domāt tālak....
Protams, neizpaliek arī mūsu smiltenes monstruālā mežoņa tradīciju turpināšana un gudrību iznēsāšana...kā punkts viņa veikumā lieliski iederētos zelts Latvijas čempionātā, ne veterānu sabiedrībā, bet gan grandu sabiedrībā – Kūma, Sirmā, Bertuka, Rozes utt...tapēc, laikam jāsāk Aldis motivēt, vilkt ārā no mājas...zelts ir tuvu, mums tik vajag trešo cīņu biedru un dvieļu pienesējus..

Neesmu pazudis

2010-11-22T17:05:00.009+02:00

Nekur neesmu pazudis - ne plasajos sibirijas plasumos, ne nieciigaajaas Vatikāna ielās, esmu joprojām sastopams savā hercogistē!
Pēdējā nedēļa pagāja daudz trenējoties un vēl visādās izdarībās un līdz ar to tika apkrāpts man blogs un lasītāji. Cerams, ka labošos un rakstīšu biežāk. 18. novembrī biju aizbraucis uzskriet treniņu uz Valmieras pusi, 2 h laikā bija pēc iespējas vairāk jāapmeklē kp, es visus apmeklēju 1.44...jutos ja ne olimpiski, tad stabili, japiezīmē, ka daudz arī kļūdījos, bet tāda ir dzīve...Visu cieņu vienam no Valmieras lielajiem grandiem, viņs man zaudēja mazāk kā 5min...laikam bija sakodis zobus un ja būtu skrējis manā variantā, gan jau būtu izvērtusies minimāla ciina - labi, ka neizveertās, jo skrēju treniņa apgriezienos.Šefs arī bija atbraucis ievingrināt kaulus ko viņš neesot darījis jau sen...nav viņam tā laika...Kādi plāni? Tagad atpūtas nedēļa un tad jau jāvāc apjoms ar vēl lielāku kaisli un jālej sviedri divas reizes vairāk kā līdz šim.

Daudz laimes Aldžam vārda dienā...stafete tuvojas, tā kā meklē laimes bikseles...

Vecākais brālis no dvīņu torņiem

2010-11-14T20:11:00.003+02:00

Runa neies tiešā nozīmē par torņiem, bet gan otru lielāko zvaigzni Gaujienā – Ati Dandenu. Visnotaļ patīkams cilvēks un labs draugs kopš 14 grupas.
Jā, varbūt šis orientierists nav pats atpazīstamākais, bet viņš noteikti ir viens no labākajiem kartes lasītājiem šaipus donavas. Visu karjeru ir atradies māsteru māstera ēnā, bet arī viņš ir veicis pāris izcilas un nemūžam neaizmirstamas sacensības, kurās māsteru māsteram ar virziena piekoriģēšanu vien bija par maz. Nerakstīšu par viņa plusiem un mīnusiem, jo plusu viennozīmīgi ir vairāk.
Es veikšu nelielu ieskatu viņa karjeras galvenajās sacensībās, kurās visa Latvijas sabiedrība mazgāja savas bikšeles biežāk kā iepriekš.
Kāpa 2008. Jā, šajās sacensībās Gaujienas otrais numurs atradās, iespējams, mūža formā un pasmējās par Gaujienas neapšaubāmo pirmo numuru. Viņš samala visus un sevišķi pēdējā dienā, kad Lapsa nespēja viņam izsekot līdzi (Lapsa otrajā dienā bija lietojis maģisko dziru) – Atis laikam skrēja atrāk kā čigāni triatlonā. Ar tādu skrējienu viņš būtu bijis labs pasaules junioru čempī, kur daži izlases dalībnieki kā es, austrālijas bronza bijām antiformā, īpaši atceros mikusa divus izlaistos kp stafetē, kam negadās? Vēl jāmin, ka čalim ir trīs zelti Latvijas čempionātos pēc kārtas, ko mēs ar cilvēku kapēcmantevineuzvarēt vēlamies manīt nākošgad Smiltenē. Mēs reāli tagad meklējam vēlvienu cilvēku, kas dalīs uzvaras priekus nakamgada stafetēs Smiltenē, iespējams tas būs Atis, bet lielākas bažas ir par Alda formu – vai viņš nepartrenēsies pa ziemu un vai viņš spēs kontrolēt savu ātrumu sev zināmā kartē!
Ā un paldies jāsaka Grundzāles stratēģim jeb mārēnam par vakardienas ilgi gaidīto video – bija forši!

Esmu Tartu

2010-11-11T18:21:00.003+02:00

Tā kā neviens cits īsti nevēlējās doties uz o – skolu dienām Igaunijā, tad es būdams brīvdomātājs gan piekritu, jo tā priekš manis būtu jauna pieredze un maciņš cerams ar tiktu papildināts ( cerams, jo nezinu cik aizies benzīnā, ēšanā).
Pēc pirmās dienas varu teikt, ka ir labāk kā domāju. Tartu ir samērā smuka pilsēta un, kas vēl jāmin, ARĪ Igaunijā dzīvo meitenes, kas spētu man galvu sagrozīt- visās kategorijās redzēju iespaidīgus eksmplārus (blondīnes, brunetes, mazās, misis pieredzīte). Pie mīnusiem jāmin aukstais laiks, bet jāsāk jau pierast mums ar šķiedru pie aukstuma, jo ziema nav aiz kalniem. Biju vakarā aizgājis uz Igauņu orientieristu treniņu Tartu hallē, visi bija manāmi pārsteigti ieraugot Ģenerāli, bet man jau tas drebuli neveidoja! No pazītamajiem bija ieradušies Jagup Trussalu(joprojām labākās formas meklējumos), mūžam jaunais Olle, bet izskatījās kā jauns cilvēks vecā rumpī, Krāsa kungs, vēl pāris mazāka izmēra Igaunijas dievulēni orientēšanās sportā.
Šī nedēļa man ir slodzes nedēļa un plānoju skriet daudz un ilgi, cerams, ka neviena man to neizbojās! Jāmin, ka lēnām jau būšu iegājis tajā apjomā un plānā, kas manu sirsniņu beidzot apmierinās!
Turās puikas, es par jums!

Par kopā finišēšanu

2010-11-05T14:10:00.002+02:00

Šis raksts būs attiecināms uz vienu neseno atgadījumu, bet netaisos nevienu nosodīt un tikai izteikt savu viedokli un kapēc tā nebūtu jārīkojas nākotnē!
Ja runā par manu pieredzi, tad šo nesportikso elementu izmantoju bieži kad biju maziņš, proti, bērnībā jau zināju par savas šķiedras maģisko spēku. Vienreiz skrienot Alūksnes apļos, bijām palikuši divi vien, lai gan par savu ātrumu nešaubījos, bet tas čalis man uzjautāja vai negribu finišēt kopā, tādā gadījumā abi būtu laimīgi! Nu es pakratīju galvu, bet biju jau izdomājis, ka pēdējos 300 m tāpat skriešu cik varu! Nu tā man sanāca čalīti apsmiet! Bet pats šādam sieviešu gājienam nekad neesmu uzprasījies.
Kapēc Visvarenais visums rīkojās kļūdaini? Pirmkārt viņš ar šo gājienu sabojāja savu manis celto reputāciju, nu maigo cilvēku acīs varbūt arī pacēla, bet tad japiedalās visādos praidos ar šādiem izgājieniem! Pēc šī gājiena vairs nekas nebūs kā agrāk! Jankam gan jau ir visādi argumenti – esmu tik labs cilvēks, ka nevarēju atstāt tolyu bez godalgas, bet ja situācija būtu otrāda, tad domāju, ka tāds jautājums nenāktu no RSP superzvaigznes puses un viņš tevi apēstu bez sāls, Janka ar kuru vietu domāji?
Un ja jau Tu nākotnē domā par sarkanbalto pārstāvēšānu. Tad Tu skrienot pirmo etapu arī kādam prasīsi vai negrib finišēt kopā, proti rociņās? Tak vilijs par tevi pasmietos tā, ka pat nespētu pat vairāk tālāk skriet, vienīgi tā varētu būt tava taktika. Janka, es tevi nenosodu, bet ja jau Tu nodarbojies ar to pašu sporta veidu, tad man grauž nedaudz. Labi, ka tā bija skriešana ne orientēsānās sacenes citādi Tu mūsu sporta veidu pārvērstu par kkādu moderno deju sacensībām vai smieklīgu šovu.
Otrkārt kapāšana palīdzētu tev, un ja Tu izkapātu RSP mežoni, tad vot tev būtu gandarījums, Tu pats ar šo praida cienīgu gājienu traucē sev attīstīties, jo Tu treniņā šadu situāciju nevari imitēt!
Es šādu situāciju neatbastu, jo te ir principā kā armijā, te nav vietas raudāšanai, vaidēšanai un pat runāšanai distancē! Šoreiz tāds kritiskāks raksts par Gaujienas visu meiteņu sapni, bet kritika ir jāuzklausa, lai nepaceltos gaisā!
P.S Esmu atsācis skriet, bet šobrīd kāja sāp diezgan un ilgāk par stundu nespēju būt darbībā, laikam būs jāaizvada kāds treniņš ar Cilvēku Kapēcmantevineuzvarēt ! Kopš nepareizās iešanas, man skrienot sāp ikrs un ikdienā arī, nu sūdīgi sanāk!

Nepatīkami...

2010-11-01T17:28:00.000+02:00

Tikko esmu atgriezies mājās no Zviedrijas, šoreiz sanāca tāds nepatīkams ceļojums, domas šobrīd tendētas uz to dienu, kad varēšu atsākt skriet, jo šobrīd pat iešana ir apgrūtināta, bet par visu pēc kārtas.
Nokļūšana un viss pārējais pirms mana starta noritēja ekselenti, vienīgi pirms skriešanas sūdīgi gulēju, gulta bija par mīkstu, par daudz rieksti tika apēsti, bet tas tā...
Pirms starta par saviem 12,3 km nebiju īpaši septītajās debesīs, bet arī īpaši neiespringu...jāpiemin, ka manas komandas nakts skrējējs bija parūpējies par zemo pozīcīju tālākajai cīņai, Raivo veica labu reisu un nodeva man distances grožus jeb karti! Nu īpaši neiespringu, skrēju ar domu nekļūdīties, kopumā izturība bija laba, tik ātrums tāds piezemētāks, kad jau jutu, ka biju iejuties distancē, sāku sevi vairāk spiezt un sāku jau ātrāk skriet, un tā vienā dovnhilā bišku par ātru skrēju, es pat neredzēju tur nekādus akmeņus, jo tie bija apsūnojušies un viens mirklis un es jau bļāvu pilnā rīklē, jo sāpes bija lielākās kādas man bijušas, es piecēlos un domāju, ka sūds vien ir, bet manas kustības bija ierobežotas un apskatījos kartē, kur jāiet uz finišu un tā es devos turp, kad biju apradis jau ar sāpēm, izdomāju, ka jāpaņem vismaz kp pa ceļam uz finišu un tā mani noķēra tie puņķotie čaļi, kurus jau pirms tam biju apsmējis un aizbēdzis un tā es ar vienu kāju skrienot tiku līdz finišam, vēl sanāca iekrist kkādā akacī, kur ar sāpošo kāju bija grūti izvilkties ārā, bet nu tas tā – jatrībai..finišā pat spēju paātrināties, bet pēc tam gan sākās grūtības.
Jāatzīst, ka man arī palaimējās, jo ja varēju lauzt kāju, gūžas kaulu, ceru, ka jau parīt spēšu skriet, kkā sēdēt malā nav manā stilā.

Šonedēļa

2010-10-28T21:07:00.004+02:00

Šonedēļa man tāda savādāka, jo visa nedēļa jāpavada Rīgā un mājās uz savu hercogisti nesanāks aizbraukt. Mājas sienas man tomēr mīļākas kā Rīgas drūzma, kkā gribas iziet ārā un normāli uzskriet pa pļavām, pa mežiem – satikt vecās iemītās taciņas, redzēt kā stirnas no manis bēg, izskriet ka ercenam cauri centrālajai ielai un, protams, uzmest pirkstu kombināciju imperatoram, kurš joprojām sēž uz pulvera mucas un netrenējas! Bet izejot Rīgā uz ielām - priekšā visādi krievi nepilsoņi, daudz mašīnu, visādas izplūdes gāzes, šoks pat mans pašam, jā, šo divu gadu laikā, Rīga nav man iepatikusies un ar neko ievērojamu un patīkamu neasociējas vēl šobaltdien.
Šī nedēļa man ir atpūtas nedēļa, tātad slodzīte tiek samazināta un ir brīvāks laiks, kas tiek aizpildīts ar kino apmeklēšanu, draugu apciemošanu. Šodien aizvadīju treniņu kopā ar Latvijas Superšķiedru, jāteic, ka bija interesanti un noderīgi aprunāties par jauno un aizraujošo, esmu nolēmis, ka līdz gada beigām iegādāšos Garminu, līdz šim skrēju ar polāru – dzīve spiež tā rīkoties, tā būs interesantāka gan man, gan cerams citiem. Jāpiezīmē, ka mūsu Mārtiņš ir ne mazāk motivēts uz nākamo sezonu kā es vai, nu jau lielmeistara statusu ieguvušais Lapsa!
Tātad priekšā smalandkavlen, smags mēnesis skolā, bet pirmajā vietā joprojām treniņi, lai spētu aizsniegties līdz tādam līmenim, ko jau redzu sapņos un attaisnotu Alda cerības it visā!

Kūms nevis uzzied, bet gan nostiprina savu statusu

2010-10-26T14:31:00.004+02:00

Lapsa jeb slavenākā Lapsa Latvijā ir atkal sevi pierādījis uz lielās skatuves un , kas pats galvenais, viņš nav gatavs apstāties un taisās kāpt augstāk pa karjeras kāpnēm.
Lieliskas sacensības no māsteru māstera tika aizvadītas Somijā, Halliko stafetēs. Pirmā etapā viņš izlīda no meža 3.vietā, zaudējiot vien uz niecīgās šķiedras rēķina finišā jeb špļāviena attāluma 7 sekundes, jāpiemin, ka pirmais iznāca Vili Niemi, čalis kurs manas bronzas eiropas cempii palika nieka 27.vietā!
Nav nekāds pārsteigums ko Janelis izdarīja, bet gan kā viņš to izdarīja, viņš ne tikai kontrolēja virzienu skrienot aizmugurē, bet arī manīja visas pretinieka kļūdas un BRĪVĪTĪ paņēma savus farstus. Viņš tik pasmējās par pārājiem un braši tuvojās finiša līnijai, būtu viņam mana šķiedra uz beigām, tad ieietu pihkaniskat kluba vēsturē kā visus laiku labākais ši kluba skrējējs!
Mūsu dižvarenais Lapsa ir nolēmis reāli pacīnīties par vietu izlasē, tas nav pārsteigums un ar labu reisu spētu celt optimismu dodoties otrajā etapā, uz ko tēmēju es nākamgad, bet ir viens bet, atlasēs nebūs jāskrien stafetes, atlases būs individuālās sacensības uz ko Jankam nav tik liels ķēriens kā mūsu dubultsudrabainajam Sirmajam!
Tāpēc Janka, mūs gaida sagatavošanās posms, kur nometnēs noteikti jādodas kopā un tad jau pat Jura tambasovs tik stalti neskries ne hubmanam pakaļ, ne tev!

Sekojam līdzi manam startam Zviedrijā!

Smalandkavlen

2010-10-25T09:43:00.001+02:00

Nav noslēpums, ka 6dien došos uz swe un 7dien skriešu smalandkavlen stafetēs pēdējo etapu otrajā komandā. Tikmēr Latvijas slavenākā lapsa izmēģinās kko jaunu savā dzīvē jeb iekaros stikla kalnu Siguldas kalnu maratonā.
Kapēc tikai otrajā komandā? Pēc spēka samēra varētu skriet pirmajā tīmā, bet nakts nav mana stiprā puse un uz pirkstiem varētu saskaitīt cik reizes esmu skrējis pa nakti, un dienas etapus veic Lietuvas izlases pirmie numuri – Vilijs, Gvilds un mūsu kluba lielākais spideklis, viens no labākajiem sprintā pasaulē – Jerkers Lysell. Protams, otrā komanda nav tik spēcīga kā pirmā, bet penši jau arī neesam un esam gatavi spļaut uguni. Pirmie 2 etapi ir tāda laimes spēle, jo viens čalis pirms mēneša bija traumēts, nezinu kāds skils viņam tagad, bet šaubos vai ir olimpisks, otrs atkal ir tāds interesants tipāžs, no kura neko nevar saprast – var izstāties un var noskriet labāk par mani. Jāmin, ka ceturto etapu veiks mūsu pašu terminators Raivo, Raivo Kivlenieks, lai gan man ir lielāks potenciāls uz īsāku gabalu kā garāku un Raivo tas tieši ir otrādi, bet mana iznīcināšanas spēja uz pēdējo kp un finišā, nosvēra kausus manā pusē un jāmin, ka Raivo vēl nav atkopies no traumas un vēl ir sava gara un tempa meklējumos un jau domās ir Polijas džeivokā, kur viņam vajadzētu uzziedēt kā krāšņam ziedam.
Uzdevumi un galvenais mērķis? Nu protams pierādīt sevi no labākās puses, pavērot cik lielā miegā ir mana šķiedra...jā, tik jācer, ka varēšu cīnīties par cienījamu vietu un ne ar penšiem aizmugurē. Nu teiksim, piemēram, pa 30nieku! ( kopā vairāk kā 100 komandas)
Kūms vs Rešķis. Tādu dueli jūs varēsiet vērot, ja aizbraksiet uz Siguldu! Grūti spriest kādā formā katrs šis LLU students ir, bet aprunājos ar 4BK apsargiem, un viņi apgalvoja, ka sen neesot manījuši Lapsu deju placī vai uz letes. Jā, varbūt viņš vēl nav atguvies no maratona mocībām, bet Janka ir cīnītājs un neticu, ka viņš būs gatavs noskatīties kā viņa treniņu partneris aizskrien garām viņam. Atis šajā duelī ir melnais zirdziņš, kurš ir fiziski vienmēr bijis labs un varātu paņemt Janka, dēļ lielākās muskuļu masas kā Lapsas, jo Lapsai var nepietikt spēka, bet pirmā etapa dotības viņam palīdzēs...
Es arī gribēju piedalīties šajā maratonā, bet izvēlējos labāk iegūt vērtīgu pieredzi zviedru apvidū un jo vairāk pārstāvēšu klubu, jo lielākas izredzes man būs tikt Jukolas zvaigžņu komandā un iesaistīties cīņā par 15nieku!

Kas ir lēnfilma?

2010-10-21T21:49:00.001+02:00

Lēnfilmai nav nekāda saistība ar filmām, bet tai notiekti ir saistība ar lēnumu, nevarīgumu. Principā lēnfilma ir rozīnes( par šo terminu lasīt iepriekšējos rakstos) produkts – lēnfilma ir rozīnes turpinājums.
Ar lēnfilmu jebkurš no mums ir sastapies, tas nav besis - lēnfilma ir totāls besis īsi sakot....to var novērot skatoties kā mūsu veterāni skrien/ nāk finišā...bāli un tad pusdienu nevar normali parunāt. Pie beša sajūtas jūs vēl spējat uzkapāt finišu – strauji izmantojot šķiedru, bet pie lēnfilmas tas nav iespējams –šķiedra sen jau ir aizgājusi atvaļinājumā, pēc iegūtās lēnfilmas, būtu vēlams turpmākās 2-3 dienas īpaši netrenēties, ļaut šķiedrai ieelpot gaisu un pagaidīt kad rozīne pazudīs no kājām.
Lēnfilma ir arī kā zīme no debesīm, kad organisms nav labi atpūties vai arī esat pārtrenējies, es ar lēnfilmu sastapos Baltijas čempī Kuldīgas pusē..jā, tā bija lēnfilma, kas sekoja pēc burtiksi lidošanas Kuldīgas sprintā..
Vecajiem māsteriem, es ietektu nekapaat katru azimutu, magneetu, tjipa sīkās sacenes, jo jūs jau arī esat tikai cilvēki, lai gan jums mājās stāv miljoniem medaļu, fanu vēstuļu...jums jāsāk domāt par savu motoru jau laikus. Un tad kad brīvdienās kādi lielāki mačai, tad varat skriet līdz pēdējie mati ceļas gaisā vai arī brilles svīst ciet!

Tiek aizvadīti Alda ienesīgākie mači

2010-10-19T14:56:00.000+02:00

Tika aizvadīti Alda ienesīgākie māči kopš tālā 86.gada Grand prix tūres, kas norisinājās niedrāja. Azimuta rudens maratons pēdējos gados ir kļuvis par vienu no visnīkulīgāk apmeklētiem pasākumiem Smiltenes pusē, bet šogad viss bija savādāk, laikam Aldis sācis iet uz baznīcu vai arī tā tam bija jānotiek. Šogad ARM norisinājās Palsmanes pusē – lankaskalnā, Kokankas triumfs un opeļa(Ilmārs Ķauķītis) 3.vieta ir divi augstvērtīgākie rezultāti. Karte tur ir kāda ir – liels purvs un nedaudz baltais mežs -visai viegli dabūt rozīni. Pēc neoficiālas informācija startēja 130 Alda distanču cienītāji, vienīgi es, būdams pakļāvies 50 latu vilinājumam, uz šo pasākumu neierados, protams, smuki tas nebija, bet Aldis arī mūs- visu klubu piečakarēja klubu stafetēs, šo faktu laikam neaizmirsīšu līdz pirmajam sniegam.
Visiem nav noslēpums, ka azimuts pēdējos gados vairs tādus miljonus Alda maciņā neienes, ziedu laiki bija 80.gadu vidus, 90.gadu sākums, kad rozīnes un vīnogu sula tika dzerta every day. Nu jā, bet mūsdienās viss ir mainīgs. Bet ARM Aldim atnesa patiešām lielu piķi, slavu un neskaitāmus fanu zvanus. Runāju ar Aldi, cik īsti viņš uzvārījās nav zināms, bet ziemai būs gana. Slava tika iegūta no skandināvu puses, jo tie nekad nebija redzējusi un skrējuši par tādu purvu (bijušās kūdru raktuves ulmaņlaikā), un tad tika veltīti Aldi labie vārdi, ko viņš arī ir pelnījis. Zvani tika saņamti no vecām brūtēm, Redaktores, Zviedriem, kuri ieteica vel rīkot sacensības šajā apvidū.
Nezinu vai rozīnes vēl maximā ir palikušas, bet Aldis kārtējo reizi ir izdarījās lielisku darbu. Ceru, ka viņa entuziasms nekur nepazudīs un es vēl pāris gadus varēšu sviedrus paliet azimutā un ar Aldi parunāt, kā bija viņa laikā, lai iegūtu pēdējo info, kā iegūt maksimālo no savas šķiedras. Tā kā jubileja nav aiz kalniem, tad manas domas arī kļūst arvien nopietnākas un ilgākas...

p.s 7dien skrēju Gulbenes apļus, rozīne atkal paveica savu darbu...skrēju 8km skrējienu, sāku ātru, pat ļoti ātri pirmos 2,7km noskrēju pa 8.10....bet jutos ok, jūtu, ka viss iet pareizā virzienā...tad pēdejā aplī mani viens piekēra un tad iestājas rozīne un vairs nebija soļa un sākās mocīšānās, galu galā 2.vieta, +0,10 sek, bet par olimpieti Paipalu( slēpotājs) pasmējos....gala rezultāts 25.32..

Pēdējie notikumi...

2010-10-16T12:41:00.000+02:00

Man jums, dārgie lasītāji, jāatvainojas, ka esmu pazudis gluži kā Sibīrijā, turpmāk solos ieeiet vacajos ritmos un jūs priecēt ar maniem rakstiem biežāk. Šonedēļa manā dzīve tāda interesanata un notiekti savādāka, es piedalos Lat –Est projektā, kuras ietvaros apmeklēju skolas- ne viens, bet es dažādākām meitenēm, un stāstu par orient sportu un taisu distancītes. Visai interesanta padarīšana, jo priekš manis tas ir kkas jauns, gluži kā kūma sniegums līdz TV punktam jukolā. Esmu bijis jau Vecpiebalgā, Gaujienā, satiku arī vienu vecu brūti, Apē. Vecpiebalgā mazie dabūja izbaudīt sniegu, slapdraņķi...man atsala šķiedra, kamēr es katram rādīju, kur jānotīra si- karte un kur jaliek startā...bet jā, arī šājā, kādreiz ļoti slevenā vietā mīt skaistas meitenes...Vislabākās atmiņas man saglabājušās no Gaujienas, kur mīt ļoti paklausīgi un uz orientēšanos ieinteresēti bērni, kas tikai manī radīja smaidu, gluži kā pēc kartējā uzvaretā finiša. Jāmin, ka Gaujienā mīt hiperaktīvs bērns, kurš gandrīz uzvarēja visus lielos būdams vēl tikai 6.klases skolnieks, es runāju par Reini...nezinu vai viņs ies patiesā Gaujienas supermena pēdās, bet dotības ir un es vinā saskatu savādākas funkcijas un varbūt pat lielākas dotības kā šobrīdējam Gaujienas galvenajam Orientēšanās virtiozam. Apē arī bija zolīdi...bet direktors tāds pajocīgs, jo negribēja bērnus laist ārā, viņa argumenti arī bija visai smieklīgi un nedzīrdēti, viņš baidījās, ka bērni iegūs slapjas kājas, nevarēs šķersot tik „pilnās” Apes ielas, jo satikme ir graujoša....un vēl visādus brīnumus man tur borēja, nu tiešām prasījas atvēzēties....patika, ka mazie bija ļoti ieinteresēti, jo tas priekš viņiem bija gluži kā vidusmēra ķinieša bumbas iespraušana grozā (slam dunk)...jāmin, ka man sanāca arī labs treniņš pie reizes...
Nākamnedēļ vēl jāpiedalās Smiltenē un Grundzālē...būs jauki atgriezties vecajā skolā un padalīties ar zināšanām sev tuviem orientieristiem...ceru, ka pēc gadiem mēs visu satricināsim stafetēs no gada uz gadu, jo jauni censoši te ir līmenī tāpat kā mana šķiedra kad tuvojos finišam, šīs lieliskās kombinācijas mums atnesīs ne vienu vien slavas mirkli...

Prieks skriet Kandavā...

2010-10-10T18:29:00.002+02:00

Pirms šīs sacensībās jutos nedaudz satraukts, jo nezināju ko vēl varu sagaidīt no manas šķiedras, jo intervālus sen neesmu skrējējis...
Jau braucot uz sacensību centru ievēroju, ka ieliņas ir šauras, gluži kā Itālijā, kurā pabučojos ar asfaltu un man vēl joprojām ir rēta no šī kritiena, šī aina manī tik modināja lielāka kaujas sparu. Pirms starta rīkojos kā parasti – iesildos, izstaipu savus galvenos cīnītājus – kājas, šķiedru...tad intervālu, sāku jau just, ka nav tā asuma, kas mani priecēja sezonas sākumā, bet kā sacītu viens pieredzējis orientierists – bez cīņas garām netiksi, nu tieši tā, bez cīņas mani neviens nepazemos. Sāku zolīdi, bet ne olimpiski, pirmos sešus kp veicu daudzmaz zolīdi, turpinājumā nedaudz novirzījos vietām no optimālā ceļa, bet distancē jutu, ka tāpat būs labi..jāpiemin, ka gandrīz paskrēju garām pirmspēdējam kp, labi, ka spēju sevi nokontrolēt un atgrizties uz pareizā ceļa, pretējā gadījumā manī mostos lamāšanās kāre, ko noteikti nebūtu pelnījuši dzirdēt lieliskie organizatori! Kopumā kļūdās 24 sek, kas noteikti ir daudz priekš sprinta, jo tehniskais izpildījums bija bēdīgs, bet neko citu jau šajā laika periodā no manis nevarēja sagaidīt – neesmu piestrādājis pie sprinta tehniskas.
Šis noteikti bija interesants un patīkams sprints, skrienot mani pārņema sajūtas, ka mēs ar šķiedru cīnamies kādā ārzemju mazpilsētā, jā tas bija patīkami, arī komentētāja teksti, lika man sakoncentrēties un tik tiešām pierādīt savi sprinta karaļa statusu.
Protams, 50 ls arī nenāca par skādi, kas arī bija mana brauciena galvenais iemesls, tikai neesmu priecīgs par konkurences līmeni, būtu Latvijas pirmā orientēšanās vijole ieradusies, tad būtu saspirngtāk un tad, iespējams, būtu rozīni beigās ieguvis, jo bija grūti sevi iztukšot šajā sprintā...bet paldies jāsaka, ka ieradās Latvijas labākie brāļi orientieristi....ja kas Raivo ir pastiepies, kas apgrūtinās nākotnē mūsu cerības cīnīties ar šo Latvju kenijieti, jo kā nekā solītis tagad garāks..bet tas tik cels līmeni mums visiem..
Gribētu, lai šādas naudas balvas būtu katrā sprintā/ orient sacenēs, tas tikai piesaistītu Latvju guļošos orientieristus un celtu mūsu līmeni....dzīvosim redzēsim...

Kas ir ROZĪNE?

2010-10-07T16:14:00.000+02:00

Tā , protams, ir sakaltusi vīnoga ko var nopirkt veikalā, tā ir arī mana vadoņa Alda galvenā pārtika sacensību laikā savienojumā ar vīnogu sulu, galvenokārt viņš rozīnes pērk Maximā, bet tas tā. Šoreiz iet runa par manu terminu „rozīne”.
Šis termins nozīmē augšējo muskuļu aiziešanu pensijā jeb to bezspēks skrienot, kad vnk augšējie muskuļi paliek cieti un kāju kustības augstums ir ierobežots. Pirmo reizi ar patiesu rozīni sastapos Bulgārijā, tieši skrienot pret kalnu, pirms tam nebiju sapratis, kā tā ir pilnīga rozīne, kas līdz tam manī iestājās tikai rudens sacensībās, vairāk bija skaidrojams ar sevis izsmelšanu sezonas sākumā un Šefa treniņplāna nerealizēšanu. Rozīni var iegūt katrs netrenēts cilvēks kad skrien vai arī kad notiek treniņš ar sievu, draudzeni, mīļāko...bet rozīni var iegūt arī labi trenēti cilvēki – sportisti. To iegūst gan jaunās uzlecošās zvaigznes kā Kūms (Malienas kauss 2.diena, Maratons tērvetē), gan dažādu gadu gājuma penši. Rozīnes līmeni visvieglāk sasniegt kad sportisti nav formā, kad iesaistās cīņā pēc vētrainas nakts 4BK, atgriezušies cīņā pēc slimošanas vai arī pie straujas laikapstākļu maiņas. Nevarētu teikt, ka es Bulgārijā nebiju formā, ko pierādīja pieklājīgais ātrums sprintā, bet kad mana šķiedra ar rozīni sastapās vidējās kvalifikācijā, nu vot tad gan rozīne ātri vien atnāca ciemos distancē, uzskatu, ka tajā brīdī rozīne bija ļoti lielos čomos ar karstumu un rozīne iezagās kājās necerēti ātri...
Rozīne var izraisīt domu aptumsošanos un ievest kļūdā, tapēc kad rozīne atnāk ciemos ir jākonencentrējas vairāk kā Lapsa to darīja pēc iespaidīgā sākuma jukolā, kad nevienam nemanot šķērsoja tv punktu 10.pozīcijā un pēc tam par maz paskatījās kartē, pēc šī gadījuma vēl joprojām pihkaniskat( viņa klubs) penši vēl nav attapušies un notiek svinības.
Ir jātrenējas daudz un dažādi, lai nenotiktu rozīnes iezagšanās, ja rozīne tevi pārņem finišā, tad tā ir normāla štelle, jo tad zini, ka esi atdevis distancē visus savus spēkus...
Tātad 6dien Sprints Kandavā, cerams, ka čigāni neizdomās uzspēlēt paslēpes ar kontrolpunktiem...7dien Garā...vēl saglabājušās patīkamas atmiņas no iepriekšējiem mačiem šajā kartē...kad būdams vēl nesen izkāpis no autiņiem(jauns gurķis) uzvarēju gan visus v-18 grupā, gan visus v-20 grupā...bija patīkami un kā vēl, mērķis nebūs skriet pa visiem 100%, bet gan nezaudēt liekas sekundes uz orientēšanos – visu izdarīt tehniski korekti un ar vislabāko sirdsapziņu...gluži kā suunto games pirmajā dienā, kad visi igauņu penši ilgi skatījās VE grupas rezultātus un nevarēja saprast, kas es tāds un ko es iedomājos...uz tikšanos Vīnogu audzēšanas galvaspilsētā...

Man nepatīk zaudēt...

2010-10-03T15:00:00.002+02:00

Šodien piedalījos Smiltenes apļos, laiks visnotaļ patīkams. Pirms starta redzēju, ka ir ieradušies brāļi Lingarti, zināju, ka viņi ir labi draugi ar ātrumu, bet tas īpaši drebuli manī neveidoja...Iesildījos, jutos normāli, gluži kā jauns zirgs, bet tam bija pamats, jo šī bija atpūtas nedēļa, kurā esmu saskrējis nieka 5 stundas. Sāku ar pāris sīko noslaucīšanau no mana ceļa, tad 2 čaļi aiznesās pa priekšu un attālinājās, izskatījās pēc kkādiem amatieriem vai zagļiem un domāju, ka viņi skrien vienu apli, bet izrādījās, ka viens no viņiem ir Lingarts, kamēr to biju sapratis, biju jau 10 sek aiz, un tā palielināju tempu , lai iesēstos astē, tā arī tuvāk netiku, nebija man šodien labas sajūtas, pēc 3,3 biju 13 sek aiz, pēc 6,6 km 20 sek, un pēc tam jau rozīne nāca ciemos pret kalnu, bet tas tā kad nolēmu pietuvoties, apmēram 2km pirms finiša sāka durt sānos, no sākuma nereaģēju, bet skrienot no kalna sāpes ir lielākas un ta nespēju izmantot savu masu no kalna un nometu tempu, nesāku arī pēdējo spurtu, jo nebija ne vajadzības, ne sāns to akceptēja....tā es finišēju, nezinu cik sek aiz, bet kkur ap 40 sek....laiku arī nezinu, bet pagājušā gada rezultāts tika uzlabots apmēram par 40 sek...ja būtu kkādu superbonusi par laiku, tad 20 sek vēl beigās būtu nometis, nesanāca tā īsti piektajā ātrumā ielikt!
Galvenie secinājumi:
1) Ja būtu viens aplis jāskrien, tad tas čalis būtu aizsūtīts mājās
2) Jo garāks gabals, jo šķiedru vairāk nav kur izmantot
3) Šodien īsti uzvarēt nebija pa spēkam, bet pie labākām sajūtām un skriešanas kopā no sākuma, tas nebūtu nekāds brīnums
4) pēc 2.apļa vajadzēja kko iedzert, iespējams ampulu paņemt, bet šādās sacensībās tas būtu visnotaļ smieklīgs gājiens..
5) Prāsījās atzīmēties skrienot, nebija kur izmantot savu starta uzrāvienu

Nākamnedēļ būšu manāms Kandavā un pie tam savā elementā –Sprintā...nu tad uz tikšanos!

Kūms uzzied Tērvetē

2010-10-03T14:59:00.001+02:00

Mans un mūsu visu labs draugs un iedvesmotājs Lapa izcīnijis bronzas medaļu Latvijas čempionātā maratonā un pie tam to izdarījis pieklājīgā konkurencē un manis prombūtnē. Jāpiemien, ka pēdējos, velns vien zin cik km, viņš burtiski gāja, jo sākās krampji un bija jāatsakās no zelta iegūšanas Tērvetē.
Man šis rezultāts neizraisīja ne kripatiņas pārsteiguma sajūtas, jo zinu uz ko viņš ir spējīgs un, ka tieši pēc tieciena pa krūšukurvi (Latvijas čempis stafetēs) ir kā piedzimis no jauna un, vēl kas nav mazsmarīgi, viņš ir ieguvis vēl man neredzētu cīņassparu, kas tā mazo kapātāju burtiski ceļ gaisā, viņam nevajag dzert RED BULL. Es ceru, ka šāds sezonas noslēgums un šī medaļa būs jauns motivācijas lādiņš un tiks ierobežotas izklaides (krekli) un palielināts treniņapjoms un treniņu kvalitāte un tad jau nākamsezon mēs ieraudzītu citu Lapsu un cīnoties nevis pa sešinieku, bet gan pa trijnieku (tas domāts pie pilnas Latvijas konkurences).
Par viņa nākotnes stihijām jākļūst garajai distancei un pirmajam etapam, kur viņam ir vislielākās cerības dēļ viņa vidusmēra kenijieša auguma, ja ir pirmais etaps, tad Latvija ne reizi vien ir ieguvusi medaļas vai cīnijusies par tām ( JWOC 2007 – izcils mikusa sākums, JWOC 2009 –izcils zemgusa sākums, pie labākas juba formas būtu medaļa, WOC 2008 – izcils Bertuka sākums....šo sarakstu varētu papildināt ar vēl un vēl sacensībām...tā kā mums Latvijā ir jāaudzina labi pirmā etapa speciālisti).
Ceru, ka gatavojoties nākamajai sezonai aizvadīsim kādus treniņus kopā un varbūt atkal mēģināsim ieņemt Portugāli, bet šoreiz mašīna gan būs jāīrē....

Šī nedēļa un vēl..

2010-10-01T16:58:00.001+02:00

Jāsāk ar to, ka šodien atgriezos no lauka prakses, proti, Latgales, kur man bija jānodarbojas ar Viļakas iedzīvotāju intervēšanu, fotografēšanu un vispār viņu viedokļa uzklausīšana, protams, šāds pasākums vērtējums kā lielākais bezsakara bezsakars, bet nu tas ir aiz kalniem un varu ieiet atpakaļ vecajās dzīves sliedēs.
Vispār par ko būs šis raksts? Nedaudz par manu aktivitāti un laba vēlējumi Latvijas slavenākai lapsai rītdienas baiļu faktorā...
Tātad par mani, šī nedēļa ir atpūtas nedēļa, skriets tiek maz, līdz ar to garīgais man ir zems, jo kājas visu laiku prasās pēc skriešanas un tā...bet ir nedaudz jāatpūšas, jāievelk elpa, jāsaprot kas ir kas...
Šī nedēļa manā izpildījumā ir tīrākā pastaiga zemeņu laukā, tāpēc jāpievēršas lapsai nedaudz, tā, lai es spētu viņu sapurināt viņa cīņai pašam ar sevi...Jāsāk ar to, ka Lapsa ir gatavojies un manas cerības ir pamatotākas kā Indiāņu izdzīvošana uz pasaules. Nezinu vai šie mači viņam ir dikti nozīmīgi, bet ja jau pieteicies, tad nu jāsvīst vien būs un kā vēl....
Īss apskats uz viņa veikumu pēdējā laikā: trieciens pa krūškurvi Latvijas čempī, iespaidīgais starts Nike Rīga Run, bet beigās gandrīz atstiepa kātus( bet potenciāls ir!!!), bet Saldais ēdiens tika izgatavots Somijā, proti lielisks starts kvalifikācijā, kas lika man priecāties kā bērnam. Bet ir ieguldīts lielisks darbs pēdējā laikā, kas liek man veltīt uzmanību tieši šim cilvēkam un tieši šajā izdzīvošanas priekšvakarā!
Nu neesmu jau viņam nekāds tēvs un nevaru viņam uzstādīt ultimātus un mācīt kā savu dēlu, bet janka ir jāvelk līderu barā un tad jau orient dievi tev sūtīs izdevības, kuras tu noteikti apgreidosi un medaļa būs, bet kamēr esi distancē NEDOMĀ VISĀDAS STULBAS DOMAS un tikai koncentrējies tīram reisam, iesaku neraustīt lieki tempu, labāk vairāk ņemt ceļu variantus, lai ietaupītu spēkus...nu katrā ziņā, veci, es par tevi...

Ko tālāk?

2010-09-28T20:11:00.001+03:00

Tā kā lēnām atgūstot no tā šoka, ko man radīja kūma neielikšana stafetē un sāku raudzīties uz dzīvi pozitīvāk, jā, šī ir sen aizmirsta dziesma, bet pret Janeli tiešām apgājās nelietīgi un grūti aizmirst un pārdzīvot kko tādu, nu labi tālāk būs kkas vairāk par mani un manām idejām šajā drūmajā un neizteiksmīgajā laikā...
Ko tālāk? Ir pāris uzdevumi: Sprints Talsos, gaidu, ka sabrauks kāds un sastādīs man konkurenci, citādi fanu ielenkumā finišēšu bez cienīga finiša.Un vēl Smalankavlen oktobra beigās, šis jāmin kā galvenais mērķis/uzdevums.
Jāpiemin, ka 7dien uzskriešu smiltennes apļos, pagājušogad noskrēju 9,9 km pa 40.52, protams rezultāts nav augstvērtīgs un rada pamatīgu smaidu Renāra ripinātāja sejā, bet man ir tikai viens pretarguments –Sprints, puika! Doma skriet kā treniņu un uzlabot rezultātu, bet ja uz starta līnijas būs kāds asvalta dievs, tad jau man ar būs jāskrien nopietni, bet to jau redzēs...
Jūs droši vien nesaprotat kapēc es nevēlos skriet maratonu, vnk mīnusi ir vairāk šim pasākumam nekā plusu. Es šo lietu varu salīdzināt ar Krievu daiļslidotāju, kas nespēlē kokeju ne KHL ne citās līgās. Kādi būtu mīnusi šim pasākumam? 1) Ja es piedalītos, tad stipri tiktu apgrūtinātas Lapsas cerības ieraudzīt medaļu savā kaklā 2) Neesmu gatavs sevi tik ilgi mocīt un līdz ar to tiktu izsists nedēļu no normālas trenēšanās 3) Apzinos, ka īsti nevaru cīnīties par zeltu, kas līdz ar to neveicina motivāciju ne manī, ne manā šķiedrā 4) Jāpiemin arī laikapstākļi, kas palielina iespējamību kko nevēlamu noraut, bet ja mazi bērni lasa šos iemeslus, tad lūdzu neietekmēties no manis, jo nerādu jums labu piemēru, jo ir jācīnās pie jebkādas sagatavotības un pie jebkādas distances. Ja nebūtu šajā nedēļā Smiltenes apļi, tad es noteikti maratonu izmantotu kā treniņu, bet es izvēlējos labāk paskriet sev pazīstamās ielās un pasmaidīt sev pazīstamām meitenēm, tāda ir dzīve!
Laiciņš gan tāds auksts kļuvis, nezinu kā jums, bet skriet šādā laikā man patīk, bet ne uzturēties ārā un kur nu vēl šādā laikā doties uz skolu, bet nekas arī es ilgi nevarēju aprast ap sevis apčakarēšanu Cēsu rudenī un savu šķiedras iesnaušanos izšķirošā brīdī cīņā ar Heinmanu, bet nu viss ir ok..

Trileris ar nelaimīgām beigām jeb Suunto games manā izpildījumā!!!

2010-09-26T22:16:00.005+03:00

Pirmās dienas kilometrāža sagādāja man galvas sāpes un domāju, ka uz ātruma nebūšu konkurētspējīgs ar pasaules juniru čempionu timiķi un pārējiem censoņiem, tāpēc neligi pirms starta izlēmu, ka skriešu ļoti stabili, vienmērīgi un nekļūdīšos, kopumā ar domu neiztērēt lieku spēkus un taupīties otrajai dienai. Tā arī izdarīju, kļūdās 40 sek un viens nepareizs variants! Pirmo dienu izdevās uzvarēt, par ko man arī bija liels prieks, jo tomēr 14 km nav mana distance un izdevās pietaupiit loti daudz spēka, jo finišā jutos ideaali, jo uzmaucu tikai finisu!

2.diena.
Taktika: Skriet ātri, lai mani nenoķer( timiķis un heinmans starteeja apmēram 1 min aiz manis), bet ja noķer skriet kopā un noēst finišā! Nevienu no variantiem īsti neizmantoju. Sāku normāli, pa ceļu uzkapāju, bet kļūdījos uz 3kp un 4kp. Un tālāk sekoja etaps apmēram 3km garumā pa ceļu! Skatos, kas tad te, timiķis! Biju noķerts! Ko tālāk? Konsultējos ar šķiedru, ieguvu pozitīvu atbildi! Un tā pa ceļu aizbēgu no timiķa un arī heinmana, talumā arī viņš bija redzams. Vērtēju, ka biju aizbēdzis apmēram par 40-50sek...Ieskrienot mežā jutu, ka pa mežu skrienot jutos noguris! Un tā sakļūdījos uz vienu kp pa 30sek un Silds bija klāt, bet kur heinmans? Skatos, te pat vien bija, 30 sek aiz mums, plāns viens izskriet uz ceļa un kurināt tempu un kurināt timiķi...tā arī notika, likās ka jau aizbēguši, jo es skrēju pa priekšu un kurināju tempu, bet kur bijis kur nē, Igauņu garākais orientierists bija klāt, šoks man, lamu vārdi gan savā, gan heinmana virzienā...tālāk jau jutu, ka tik svaigs nejūtos. Tā 3kp no beigām, paņēmu kp apmēram 5sek aiz heinmana un tālāk abi alabi noripoja no kalna un pa ceļu kapāja kā 200m pa stadionu, ko es? Es palaidu un domāju, ka apēdīšu tāpat, bet biju palaidis pa daudz...Iemesls? Čaļi pa zaļo skrien tiešām labi, bet man kājās ķerāsun visādi sūdi sitās pret šķiedru! Nu tā centimetru zaglis Heinmans jau bija neredzams, bet timiķi vēl redzēju, nu tā paņēmu pirmspēdējo kp pirms vecākā brāļa Silda, čalis vēl kko spirinājās, bet ieliku 100 m piektajā ātrumā un šaubas par 2.vietu izgaisa un tā es ietipināju finišā! Balvas šoreiz Igaunijā tiešām labas, ieguvu dažādākās craft drēbes un vēl enerģijas dzērienus, bet tas, protams šajā sporta veidā nav galvenais, bet vecākiem kkas jāparāda!
Galvenie secinājumi:
1) Ir normāla karte, ir rezultāts( Jūs saprotat kura dārziņā tiek iemests akmens)
2) Ja maksimāli sakoncentrējos, tad spēju nekļūdīties.
3) Kopā skrienot pārāk maz sev uzticos.
4) Neizmantoju visu savu potenciālu skrienot pa apvidu, varēja ļoti labi novērot attiecībā pret vecāko Sildu!
5) Igauņi baidās no mana finiša
6) Kalni, kalni, kalni...joprojām zaudēju šajā elemntā!
7) Šī ir noteikti labākā Heinmana mūža forma, bet ar Rudens bija jāapskrien šis centimetru zaglis!( augums virs 2m)
8) Ļoti labi, ka spēju arī garajā distancē cīnīties, bet Sprints tomēr mans aicinājums, bet pēc 30 gadiem varbūt padomāšu par garo distanci kādu sekundi ilgāk.

Žēl, ka maratons iet secen, jo domāju, ka pa medāli pacīnītos ar jebkuru! Laikam Talsu pauguraine būs mans punkts uz i šosezon...bet varbūt arī, turās puikas, lietojam vitamīnus, lai neslimotu!

Karte no pirmās dienas.

Skumīgi ap sirdi.

2010-09-23T15:10:00.000+03:00

Vakar tika aizvadīts pēdējais azimuts, protams, jūtos bēdīgi un esmu iegājis sērošanas režīmā, jo orientēšanās sezona gandrīz ir beigusies, nopietni kačāt šķiedru esmu beidzi jau kopš Trondheimas laikiem, bet tagad pa treniņam dienā aizvadu, tā lai nezaudētu asumu un varētu drīz sākt gatavoties otrajam cēlienam pasaules elitē. Pēdējais azimuts bija īpašs arī ar to, ka bija jāskrien man samērā mīlētā un zināmā kartē, bet atklājās daudz jaunas vietiņas, kur es ar šķiedru vēl nebiju pabijis un arī jāierēķina, tas, ka avenāji arī pastiepušies un krūmi uzbrukuši baltajam mežam un tas, protams, maina situāciju un kartes kvalitāti, bet karte tik slikta kā Cēsu rudenī jau nebija! Distancē jutos normāli, jo ja zināšanas pa karti ir tik augstā līmenī, tad ātrums arī ir tuvu maksimālajam dotajā formā un pie dotās vēlēšanās skriet ātri! Var jau just, ka mūsu šefs arī ir skumīgs līdz ar azimuta sezonas beigšanos, vēl jau Azimuta rudens maratons, bet, iespējams, ka būs jāapbēdina Aldis ar savu neesamību, jo labāk tomēr uzskriešu sprintu, ja protams tiks panākta vienošanās ar manu šķiedru par dalību tajā. Latvijas čempī maratonā gan nestartēšu, jo ir daudz jo.
Vēl jāpiemin viena ekstra patīkama lieta, proti, Azimuta jaunā spīdekle Vatīte nākamgad pārstāvēs izlase Itālijā, kas raisa arī manī prieku, kā nekā Vatīte( Anete Čama, S-14) ir mana kaimiņiene un viņa sen to ir pēlnījusi!Tik nevaru viņu pierunāt pa ziemu nedaudz pakustēties, lai būtu labāk sagatavota Itālijai. Gaidu to brīdi, ka kāds varēs ar mani kopā trenēties Grundzālē, līdz ar to tiktu ierobežota garlaicības sajūta garajā treniņā (2h), palielināts asums un kvalitāte intervālos. Jaunā paaudze Grundzālē aug tiešām iespaidīga un ceru, ka tusiņi un citas nodarbes neņems virsroku pār orientēšanās sportu, bet es vēl nezinu kas būs mana prioritāte un kāds skils man būs pēc pieciem un desmit gadiem! Protams, mazie Arvīdi arī vajadzīgi, kas turpinātu manu domu un arī paceltu manu vārdu augstākos līmeņos!

Rudens ir patīkamākais laiks priekš skriešanas, izmantojam to...

Suunto games. Pirms.

2010-09-21T20:33:00.005+03:00

Nezinu ar ko, lai sāku...sākshu ar to, ka riit uzskriesu peedeejo azimutu, cerams, ka Aldis punkts pats liks un neuzticēs sho pienākumu kadam punku tapam...Doma dažus etapus veikt liimenii, lai piesliipeetu orienteesanaas speejas pie augsta tempa. Tātad ko es vēlos no Suunto games un kapēc es skrienu. Mērķis ir uzvara, reāli divi pretinieki var apsaubiit manas skiedras vareeniibu - timikis un garaa igaunu pākste -Heinmans, protams, var jau arii paareejie izsaut, bet ne jau divas dienas, iedziisana ceru starteet kaa pirmais vai arii kopaa ar timiki, bet ne aiz, jo nez vai man izdotos so Pasaules junioru cempionu nokert...un tad jau atkariibaa no manaam vai vina speejaam, bet ja lieta tiks atlikta liidz finisam, tad buusu laimiigs un finiseesu ar smaidu!
6dienas galvenie uzdevumi:
1) Virziens
2) Pareizs izejas virzies no punkta
3) Ja viegli vai labi ieeju kartee, tad sakt loti atri!
4) koncentrēties visu laiku
Ceru, ka mana forma ir pietiekami laba, lai divas dienas speetu noskriet garaas distances, ceru, ka liis lietus vai buus krusa...aukstums man vienmeer naak par labu!

Turās!

Kartes zīmētājs dzer darba laikā!

2010-09-20T12:34:00.005+03:00

Tātad 6dien skrēju Cēsu rudenii( dažās vietās vnk stāvēju un briiniijos), pirms starta ipasi nenoskanojos, bet kad sāku skriet, tad viss bija ok. Cēsu apvidus man ir paticis jau kops Alda ziedu laikiem. Sis apvidus arii bija loti patiikams, jo bija jabuut labai fiziskajai sagatavotiibai, daudz jaoncentreejas, bet ir viens bet, proti karte kopumā bija baigais s**s. Jau skrienot uz 2kp, sapratu, ka čalis ar krāsām nav draugos, neizpratu viņā baltaas un zalaas kraasas pielietojumu, bet tam nepieveersu uzmaniibu, jo taa jau daudz kur ir bijis, veel dabaa nemaniiju stigu, bet tas tā - lielaakie briinumi jau tikai saakaas. Temps bija viduveejs, jo biju stipri parliecinaats par savu uzavru un fokuseejos tik uz orienteesanos un neizpildiiju savus krona elementus kā ģenerāļa skriesana no kalna, generaalis kaa buldozers skrien caur zalo! Pēc tam sekoja kp tiesi pretii ielokam netaalu no virsotnes, atklaataa mezaa( kartee taa bija ziimeets), aizskreeju un ieloku bet kp nemaniiju, biju sokaa, jo skreeju akuraati virzienaa un nekur citur kp nevareeja buut, peec 1min lamaasanaas, beigaas kp bija kaadus 50m no istaaas vietas. Tas ju lika man palielinaat tempu, bet gandriiz uz katru kp neemu tizlus variantus - lociiju kaut kur apkaart, bet vajadzeeja skriet taisni. Pa vidam tur daudz kluudiijos, nezinu kaa citiem bija ar virzienu sajaa tizlajaa kartee, bet vietaam tocna kaut kas nestimmeja, peec tam Aldis man atklaaja info, ka sii ir vecā kisileva karte, tad atceroties vina veikumus smiltenes pusee, kur esmu skreejis, tad sapratu, ka arii tas Čubaks darba laikā dzer un nepilda savus pienaakumus kaa naakas. Bet vislielāko niknumu manii izsauca viena cita vieta- proti kp atradaas ielokaa starp plavu un izcirtumu ar izteiktu kontuuru, kp kartee attelots baltajaa mezaa, bet dabaa aizmaucot( uz so kp izmantoju visu savu vareniibu), pirmais soks- nekaa balta tur nav, eju zemaak, nu nav nekaa, tik visur koki - izcirtums ir, plava augsaa arii, aizeju uz plavas, bet nu jaabuut, noleemu izstaaties un gaaju jau maajaas, bet redzeeju, ka viens calis izcirtumaa kaut ko daru, ieeju smuki no plavas pa tacinu izcirtumaa un prieksaa kp, vot tajaa briidi jutos taa apcakareets kaa vel nekad muuza! Nezinu kas punktus lika, bet ja tas sliekas galva buutu pirms tam iemarkeejis punktus mezaa, tad vins saprastu, ka tur nevar likt kp un buutu to ielicis citaa vietaa, bet taa kaa laikam vinam sieva diezgan gribosa, tad jau neatlika citam laika, lai tak cilveeki briinaas, naudinu jau taapat iesuuksi naasiis - lupata! Tālāk jau finisēju, bet nakamais kp jau arii nebija labaaks...paldies par lielāko app**ienu! Balva jau arii izcila- maala medala par 5,5 ls, neesmu nabags, bet miljonaars arii neesmu.
Nākamie mači Suunto games! Esmu uzvilkts!

Mazie branti..

2010-09-16T16:35:00.000+03:00

Vakar no rīta atgriezos savā rezidencē, uzskēju treniņu – tā lēnām, tik atmodināju šķiedru, jo zināju, ka vakarpusē uzskiešu pimspēdējo azimutu, azimuts jau kopš astoņu gadu vecuma manī modina labas sajūtas, protams, tas gelvenokārt ir dēļ Alda uzvedības, viņa savādāko skatījumu uz dzīvi. Tā nu kad bija pienācis laiks, tad sāku skriet uz sacensību centru, pilināju nedaudz lietutiņš, vējš arī bija satrakojis nedaudz vairāk kā parasti manā hercogistē. Iesildījos, iepazinos ar leģendām, kas šajā murgainajā „kartē” ir sevišķi nozīmīgi, šoreiz orient dievus nepielūdzu, jo nevarēju tērēt viņu labvēlīgu uz kkāda nieka azimutu, arī tāpēc, ka šo karti esmu iepazinis kā visdziļāko jūras dziļvagu un zinu, ka jāskrien kā 12 grupā – virziens un attālums. Tā nu distanci veicu, protams, nekoncentrējos olimpiski un līdz ar to 2min kļūdās salasās, bet ar formu esmu apmierināts, jo ja vajag tad varu piespiest un cīnīties ne tikai ar Latvijas slavenāko Lapsu, bet ar visiem pārējiem nezvēriem. Jāpiemin, ka mūsu Grundzāles lielākais fanāts Mārēns bija uzplānojie tiešām skarīgu distanci un sanāca patīkamāks treniņš kā skrienot kādu no Aļņa kārtām, kur Lapsulēns itkā esot dieva statusā!Tātad 6dien Cēsu rudens. Būs labs treniņš pirms Suunto games, kur divas dienas pēc kārtas būs jāskrien garā distance, uzdevums kā parasti – sākt ātri un agresīvi un samalt tos „lēnos” kaimiņus, kuri vēl pat nav izbraukuši uz Vankūveras olimpiskajām spēlēm!
Galvenie uzdevumi 6dienai!
1) Kalnus visus uzskriet
2) Iesākt prātīgi un tempu pieaudzēt līdz ar noskarietajiem km
3) Iedomāties, ka Kūms skrien, tas mani motivētu cīnīties
4) Uzvarēt etapu uz pēdējo kp ar ievērojamu atrāvienu

Sezona sen jau ir iztecējusi, bet joprojām sevi uzturu formā, lai varētu sākt trenēties tā nopietni. Šobrīd pēc sajūtām jūtos normāli vai vat teikt labi, šī ir mana labākā rudens forma mūžā. 6dienas Cēsu rudens būs labs izaicinājums manai rozīnei un šķiedrai, cerams, ka šķiedru neiebojāšu, tagad šķiedra ies nedaudz atvaļinājumā, jo tagad spiedīšu vairāk uz bāzīti un fiziskās sagatavotības vingrinājumiem, spēka treniņiem. Bet ceru, ka ar pēdējo divu nedēļu treniņiem savu rozīnes slieksni esmu pacēlis līdz stundai( tulkojumā no ģenērāļa valodas – spēju skriet stundu ģenerāļa cienīgā tempā).

Tiekamies Cēsu rudenī! Cerams, ka laiks mūs palutinās ar patīkamu rudenīgu laiku!

p.s Kūms šodedēļ cīnīsies Somijas čempī - sekojam līdzi, atbalstam, domājam labas domas, pielūdzam orientēšanās dievus...

Ķenguru mednieks

2010-09-13T18:41:00.012+03:00

Ir pagājis tik ilgs laiks kops es neesmu redzējis so fantastisko kapātāju,alsvjo orby visu laiku titulētāko skrējēju, ķenguru pavēlnieku. Esmu dzirdējis dažādākās baumas par viņa darbiem un nedarbiem, tas mani iisti neinteresē, jo galvenais ko vēlos sobriid visvairaak, pat vairāk kā uzvareet ar Aldi Latvijas čempi, lai sis alsvjo orby visu pensionāru dievs Miķelis atgriežas lielājā sportā un turpina mūs priecēt gan mežiņā, gan ārpus tā! Es ticu, ka tavi muuza reisi nav aizvadiiti un tu speesi veel daudzas meitenes aizvest liidz ekstāzei ar savu reizeem praatam netveramo noardiisanos mežinaa. Kops tava neaizmirstamaa reisa jwocā, Latvijā 13.jūlijs kļuvis par neatnemamu sveetku dienu, kad laudis satiekas un velreiz noskataas kaa juus to izdariijat un kaa tu apeedi pasu Kodedu finisa, Kodeda veel tagad murgo kā tu vinam paskrien garaam pasos peedeejos distances milimetros. Bet alsvjo orby cilvēku sirdiis tu vispaar paliksi uz muuzu, galvenokart peec veiksmiigaa jukolas saakuma, tas bija kkas labāk kā Lapsas atraadiisanās tv punktā, bet abos gadiijuumos skatoties live tiesraidi likaas, ka neesmu kartiigii pamodies vai ari man smaagi reegojaas, pat komenteetaajs aizrijaas ieraugot alsvjo orby tik augstu rezultaatos, kur nu veel izrunaat juusu kluba vaardu - tas bija par daudz vinjam.
Kopumā ko gribēju ar so rakstu pateikt - Miķeli man tevis pietrūkst un domaaju, ka ne tikai man, tu esi kkas vairaak par mazu viirinu! Sāc treneties, lai naakamgad vareetu atgriezties lielajaa sportaa un nedomaa par to ultralongu!
Bez tevis sis sports ir kā dailslidosana ar bēdiigaam beigaam!

Kūma prombūtne tiek izmantota!

2010-09-11T19:58:00.000+03:00

Piedalījos mazajā balvā, kas pie reizes bija arī Latvijas kausa posms, pirms tam domāju vai piedalīšos, sapratu, ka nevar Aldi pievilt un jāpiedalās, lai gan nebiju aizmirsis to, kā Aldis bija pievīlis visu komandu klubu stafetēs dēļ kkādas dzeršanas. Galvenie uzdevumi pirms starta: 1) nekļūdīties 2) neraustīt tempu 3) atriebties jubim par Gulbenes kausu :D( tas tāds vairāk principa jautājums) 4) nezaudēt kūmam vairāk kā 2mim. Distance nebija pārāk interesanta, bet bija samērā smaga sākumā (kalnaina), bet mežs kopumā tāds Rozes mežs vien bija. Žēl, ka nebija ieradusies Gaujienas 1. līmeņa zvaigzne, Gaujienas avīzes septembra vāka modelis. Viņš šajā distancē būtu bijis labs, jo kā zināms viņa divas stihijas ir 1.etaps un garā distance( vēlams pa baltu mežu). Garo distanci gluži neuzskatu par savu stihiju, vienīgi pavasarī ar šo garo murgu man nav problēmas. Kopumā ar 1.vietu esmu apmierināts, bet apzinos, ka paveicās ar kūma neierašanos. Esmu arī apmierināts, ka noķēru jukumu...jo sen nebiju ar šo vienaudzi kopā uzkapājis( cik nu uzkapājis, jo pēc jukuma noķeršanas vairs īsti nebija tolka mocīt šķiedru un tempu nometu!) Bet nu karte gan bija tāda paprasta priekš 21. gadsimta standartiem, tā der tik azimutam! Bija tāda sajūta, kā skrienot swe, ka viss tik aptuveni uzzīmēts – jā tjipa, te kalns, nē nu ir kalns, bet ir jāizzīmē precīzāk, jo tač ar pilnu muti arī neviens neskrien!
Prieks, ka azimuta jaunā uzlecošā zvaigzne, Slikšjānis uzvarēja...šī zvaigzne ir uzmirdzējusies kopš tālā 83.gada, kad sevi uz lielās skatuves pieteicu pats diženais diženums, cilvēks pasaki kapēc tevi neuzvarēt, azimuta pirmā ešalona zvaigzne vēl šo baltdien – Aldis!
Turās, nākošie mači būs Cēsu rudens!

Tiek neizmantota Lapsas pilnākā patrona

2010-09-06T19:53:00.000+02:00

Atbraucot no zviedrijas mani bija pārņēmis liels saviļņojums, jo zināju, ka alūksne ir uzvarējusi stafetēs un pats arī labi biju noskrējis zviedrijā, sajūtas bija līdzīgas kā pēc pirmā seksa. Bet tad es apskatījos rezultātus un ieraudzīju fantastiski nepatīkamu lietu, proti, ka Lapsa nebija piedalījies uzvaras kaldināšanā. Nesaprotu kā tā var izrīkoties ar stabilāko pirmā etapa skrējēju šaipus Dņepras. Draugi, pavērojiet viņa pirmā etapa statistiku pēdējo piecu gadu laikā un jums aizrausies elpa gluži kā lecot ar gumiju. Arī viņa pēdējie starti šogad stafetēs liecināja, ka viņš stabili ir pelnījis vietu zem saules proti komandā – izcils saakums jukolā, studentu čempī, maģisks skrējiens klubu stafetēs, viss liecināja, ka viņš ir uz vīļna un gatavs jauniem augstumiem par ko viņš nemaz nešaubījās un tagad kāds to visu sabojāja, jāpiemin, ka man garastāvoklis pēc tādas izrīkošanās ir uz nulles, es nevienu nenosodu un nevienam neko nepārmetu, bet nu Janeli tā nevajag apčakarēt, vēl jāpiemin, tas, ka viņš šīm stafetēm gatavojās divu garu mēnešu garumā un kulminācija tiktu sasniegta tieši Latvijas čempī! Jā, viņš neiznāca labi skrienot otrajā komandā, bet tas ir tāpat kā obergu ielikt Polijas izlasē pēdējā etapā un viņš arī neiznāks labi, jo vnk viņam nepatiktu skriet zem kkādas Polijas komandas, tāpat ar kūmu- viņš mežā skrien ar domu, ka kāds viņa veiksmīgo skrējienu turpinās jaunos plašumos! Jūtu tev līdzi mazuli, bet nekas nākamgad uztaisīsim savu komandu un tad mēs visiem parādīsim, ka ar Lapsu un Ģenerāli joki mazāki kā ar tomu un džeriju!

Kāds var sarunāt Lapsam psihalogu?

Bija labi, bet ne ideaali...

2010-09-06T16:06:00.002+02:00

Kamēr Latvijas labākie censoņi ciiniijas Latvijas cempionaataa, es izmeeginaaju speekus zviedru mezos. D finaals gluzi neiznaaca kaa plaanots...bija doma nekluudiities un taapat papeetiit apvidu, bet sanaaca paaris vietaas taa normaali pastaigaat un taapat neiebraucu dazaas vietaas, kur tik tizli saziimeets...bet kopumaa bija loti gruuti pierast atkal pie taa, ka jaskataas kur kaaju likt un veel jaorienteejas. Tas taa jau distancee sapratu, ka visu liksu uz stafeti. Japiemin, ka mans kluba biedrs izciiniija 7.vietu finaalaa, kas verteejams kaa labaaks rezultaats kaa kuuma ardiisanaas liidz tv punktam jukolaa.
Tatad tuvaak par stafeti. Nebijaam pieskaitiiti pie trisdesmit favoritkomandaam un liidz ar to pie gps netikaam. Koncentreejos startam un nemaz neuztraucos, jo tas ir manaa stilaa, jo nav jau pasaules cempis vai horizonts. Zinaaju, ka buusu labs pirms starta un domaaju taktiku kaa skriet, sapratu, jo drosak jo labaak. Pirmo etapu veica Jespers, iznaakdams 10.vietaa, biju nedaudz cereejis uz labaaku starta poziiciju, jo calis pirmajaa etapaa zviedrijaa ir gluzi kaa kuums Latvijaa. Aiz manis uzreiz skreeja 5 citas komandas, saaku mieriigi, lai kaads paskrietu garaam, nejuutos komfortabli,lai vieniitii skrietu, un panesaas man garaam mats troengs, taa nu kopaa maucaam uz 1kp, izskreeju caur vina farstu, man bija veel kaadi 500 m jaskrien, panemu 1kp, peec tam kluudiijos kaadas 10 sek uz otro un vairs neredzeeju troengu, divas minuutes nolamaajos un turpinaaju skriet taalaak ar veel kadiem 4 caliem, no kalna temps bija labs, bet pret kalnu cali vilkaas kaa vecs moskvics - pagaaju garaam, bet noraku kaadas 15 sek punktu un nacaas ar pensionaaru baru skriet taalaak, jo bija kp klintiis, nejutos dross par savu orienteesanos un tad peec tam veel bija viena laba izdeviiba aizbeegt, bet negribaaju viens skriet...tuvojoties beigaaam saaku kurinaat tempu un palikaam tikai 2vataa..skrienot uz peedeejo kp vnk aizskreeju prom un nodevu stafeti 10.vietaa, bet tikai 1min peec 6.vietas...sajuuutas bija labas, jo biju noskrejis kaut cik normaali un veel zviedrijas cempii...kluudaas kaadas 50sek...bet skreeju loti piezemeeti, loti labi jutos. Cereeju, ka uzkaapsu uz pjedestaala, jo peedeejo etapu veicu muusu superzvaigzne- Jerkers. Bet calis bija noguris peec videejaas finaala un beigaas 13.vieta...shit happens. Neko parmest jau vinjam nevareeja, bet ja buutu kaads cits vina vietaa, tad sii persona tiktu zemee iedziita! Biju loti uzvilkts, ka nesanaaca uzkapt uz pjedestaala, dusmiigaaks kaa Aldis peec sava karteeja dsk!
Sezona praktiski beigusies, bet veel jau kko uzskriesu! Driiz jau buus jaizdara secinaajumu par sezonu un jagatavojas nakamajai...uz kuru lieku lielaakas ceriibas kā saldeejuma esanu ziemaa!
Turaas puikas!

Sm videejaa jeb svakumins atgriezas

2010-09-03T20:41:00.002+02:00

Sodien aizvadiiju kvalifikaaciju videejai, pirms starta par neko nedomaaju un centos domaat bez drebula( sad tad taada tehnika ir atnesusi gada reisu), pat ipasi neatlavos blondiinu valdzinaajumam un galiigi ignoreeju zviedru pamelas, iesildoties jutu, ka pakapaat var, bet nav vairs taa viegluma un taads stiivs esmu, gluzi kaa Gulbis vai katrs sestais vidusmeera azerbaidzaanis ! Saaaku praatiigi, jo nevareeju pierast pie zviedru minimaalisma zimeesanaa, no taa pat acis saaka saapeet...bet tad vienaa vietaa tuvojoties kp ieraudziiju savu droso orientieri un gaju uz dullo punktaa un viss, saaku svaidiities kaa jauna meita! Nu ar to arii speeliites beidzas,saaku jau saprast savu nevariigumu, lai gan vilku olimpiski( taa sajuutas man teica), bet spliti uzraadija parolimpiskus rezultaatus, kas cienu neradiitu pat Lapsaa, kur nu veel manaa senseja sejaa..uz peedeejo kp pat nebija labaakais laiks, nu magiski, laikam dievi nebija ar mani vai arii Aldis bija izkaapis no gultas ar kreiso kaaju. Vieniigais mierinaajums, ka finiss stabili labaakais,laikam esmu noraavis bolta skiedru un latvijas pensionarkluba atruma izturiibu. Ir sajuutas, ka varu pamaukt, bet spliti uzraada apmeeram kaa pastaigu pa mezu ar seenu lasiisanu, siis lietas mani tik padara dusmiigaaku finisaa un pirms nakamaas sezonas buus labs energijas laadins, moz veel pa ziemu pastaigaasu uz kikboksa nodarbiibaam....nju zaudeeju obergam 8min un kvalificeejos D finaalam...kopaa ir 6 finaali - a,b,c,d,e,f. Nezinu vai tagad vispaar skriesu stafeti, jo muusu ne tik stiprais calis Lifs, atkal normaali izsaava un kvalificeejaas B finiilam, es tik ceru, ka sapraats nems visrsroku un vini mani tomeer ieliks stafetee, jo Stafete man ir asiniis kops pagaajusaas vasaras.
p.s Tambasovs tika finaalaa
Juutu, ka peedejais gada reiss tuvojas, es tevi asagaidisu ar uzvareetaaja skatienu un bolta cieniigu finisu!

Aldis pieviļ komandu!

2010-08-30T10:55:00.001+02:00

6dien piedalījos Gulbenes kausā, jutos fiziski gatavs, bet kad sāku skriet, tad jutu, ka nav svaiguma un īsti ar ātrumu neesmu apmierināts, bet skrienot distancē tapat likās, ka eju uz labu rez. Bet Roze mūs saplosīja kā nabagus. Kopumā aizvadīju tīrako sacīksti šogad – kļūdās kādas 3 sek + trīs reizes slikti atzīmējos. Bet sliktais aspekts, ka bija trīs slikti varianti, uz kuriem zaudēju ap 30 sek. Bet Roze šo distanci veica akurāti kā Aldis brieduma gados – ātri un bez drebuļa.
7dien piedalījos Klubu stafetēs. Liku cerības uz 6nieku pirms starta, bet komanda bez Alda ir kā neizdevies sapnis. Sākām pēc plāna – Toms līmenī, Gulbis līmenī, bet tālāk mazajiem atbildības nasta bija par lielu un viņi to neiznēsāja distancē. Jādod mazajiem stafešu pieredze, lai viņi spētu izaugt par tādiem orientēšanās gigantiem kā : Aldis, Fox( tikai un vienīgi pirmais etaps) utt. Es devos distancē lepnā vientulībā un nemaz necerēju kādu noķert, jo priekšā nestartēja penši. Distance patika, veicu distanci ļoti pavirši, vienu kp noraku ap 2min(nenokoriģēju virzienu) un tad jau pazuda apetīta sevi mocīt. 10. vietu uzskatu kā cieņas neizrādīšanu man, jo Azimuts taču ir viens no labākajiem klubiem Latvijā.
Šo 3dien lidoju uz swe, lai piedalītos pēdejajos nopietnajos startos šogad. Mēŗķis viens – parādīt savu potenciālu un nesēdēt astē, bet gan kurināt tempu jabkuram. Iekļūšana finālā swe čempī ir grūtaks uzdevums kā pasaules čempī, manas izredzes vērtējamas kā 1: 3. Ja būtu normāls rankings, tad jau izredzes būtu vairāk smaidu rosinošas, bet man pietrūst kārtu swe un nāksies startēt vienam no pirmajiem. Bet kopš bērnu dienām taku dzīšana nav gluži mans hobijs. Lieki piebilst, ka piedalīsies 250 purni. Bet vairāk koncentrējos stafetei, kur metu skatienu uz pirmo tīmu.
Cerams, Aldi, tu sen jau neguli!

Plāni mainās!

2010-08-26T15:58:00.001+02:00

Ir sanācis tā, ka neskriešu Latvijas čempionātā, bet gan centīšos sevi pierādīt Zviedrijas čempionātā. Apzinos, ka Latvijas čempionāts solās būt gana spraigs un aizraujošs, bet ir jāpalīdz klubam un jācenšas noskriet labi ne tikai stafetēs, bet arī vidējā - jāmēģina kārtīgi sakost zobus un lasīt karti kā nekad. Šonedēļ nekas aizraujošs nenotika, uzskrēju gan horizontā, gan azimutā. Ļoti labi iepatikās horizonta distance, kuru tiešām baudīju un skrēju pa mežu līmenī – lēnām sāku saprast, kas šajā sportā ir svarīgi, protams, šķiedra spēlē lielu lomu, bet ir jāmāk tā izmantot. Tātad 6dien doma skriet Gulbenes kausā, cerams, ka distance būs ne tikai ātra, bet arī viltīga un līdz ar to baudāma kā zemeņu saldējums. 7dien jāparstāv būs sava superkluba gods klubu stafetēs. Komandas sastāvs ir praktiski olimpisks, ja neskaita, ka nepiedalās mūsu galvenais spēks, cilvēks kurš iedzen bailes ikvienā, cilvēks kurš nepazīst nogurumu, cilvēks kurš nepazīst tīras spēles noteikumus, cilvēks finiša spurts, cilvēks paraugs ikvienam jeb Aldis, kuram brāļa dēla kāzās jābūt. Kā tā var piekāst visu komandu, nevaru saprast kā mūsu terminatoram svarīgāk ir pielieties kā liet sviedrus sava mūža mīlestības – Azimuta labā, bet tas tā, tāpat cīnisimies līdz galam un nerunāsim ar Aldi kādu mēnesi.

Par Azimutu!

Malienas kauss 2010

2010-08-22T16:32:00.000+02:00

Kopumā vētējams kā labs treniņš. Uz pirmo dienu skatījos ar viscerīgāko skatienu, jo šobrīd mana sagatavotība ir līdz 8km, apmēram 40 min spēju skriet normālā ātrumā. Pirms starta jutu, ka būšu konkurētspējīgs da jebkuram un jebkurā metrā. Īsti nepatika sazīmētie Viļņa dzeltenie, kas padarīja karti ļoti detalizētu un novērsa uzmanību no reljafa, tātad ļoti bezgaumīgās kļūdas uz 1kp un 3kp, kas kopā jau veidoja ap 2 min 30 sek neļāva man triumfēt..pēc tam jau distanci veicu zolīdā tempā un aizsitos līdz 3.vietai pēc vidējās, bet arī neesmu apmierināts ar beigām, kur vēl salasu 1min kļudās.
2.diena. Mhm, domāju, ka būšu konkurētspējīgāks, bet nju atkal atslēdzās augšejie muskuļi(sagāja rozīnē vai arī ieguva pensijas stāvokli) un nācās tik lēnām virzīties uz finišu. Bet iesāku zolīdi, jo negribēju, lai gada Lapsa mani noķer, ko viņš pirms tam man solīja, Roze startēja 24 sek aiz manis, viņš uz 1kp izvēlējās citu variantu, es gāju taisni, pie pirmā kp ne miņas no Rozes, kur nu Lapsas,bet sapratu, ka īstās paslēpes tik sākās....un tā īsi pirms skatītāja kp Rozes kungs mani noķēra...pavilku 2 etapus, sākās purvs, kājas atslēdzās, kā arī uzraku kādu min vienu kp, Vilnis nebija īpaši purvu pastaigājis un korekti sazīmējis, bet vainīgs jau esmu pats, jo izvēlējos ne gluži atbilstošu variantu....un tad jau tikai es finišēju...pēdējā aplī diezgan pamatīgi nolūzu, vietām pat pastaigājos, jo Lapsu nekur nemanīju....
Nu ko, uz vidējo ātrums ir zolīds...tiekamies Gulbenes kausā!
p.s Piedod Aldi, ka tevi pievīlu, bet cāļus skaita rudenī!

2010-08-20T14:44:00.000+02:00

Heijā,
Neesmu kādu laiciņu rakstītijis, jo vēl nebiju atguvies pēc izgāšanās, tā nu kaut kas jāuzbliež. Atgriežoties no Norvēģijas, jutu nedaudz nogurumu un puvums kājā arī turpinājās, tad nolēmu trenēties tā mazāk un apārstēt kājiņu un ļaut šķiedrai ievilt elpu pirms izšķirošajiem notikumiem. 2dien uzskrēju horizontā, bezierunu zaudējums Gaujienas lielskungiem, bet skrēju lēnāk kā treniņā, jo katrs egles zara pieskāriens manai kājai, lika manai sirdij drebēt. 3dien uzskrēju azimutā, 85.gada kartē, karte varbūt nebija tik nožēlojama, bet bija jābūt labam pareģim,lai saprastu, ka pļavas ir meži, normāls mežs pārvērties par pēdējo zaļo vai izcirtumu utt. Nedēļas nogalē piedalīšos Malienas kausos, uzskatu, ka šobrīd ir jāskrien daudz sacnsībās, lai iegūtu pareizo orientēšanās garšu un būtu uz Latvijas čempi pēc iespējas labākā orientēsānās līmenī un pieliekot klāt šķiedru, jābūt labam fīlingam. Konkurence solās būt raiba – brāļi sildi( komentārus neprasa), pusmaratona dievs, māsteru māsters (Lapsa), viens no dvīņu torņiem, bet šis jaunais cilvēks laikam neskries.
Nu tad līdz 6dienai....sākšu ātri un agresīvi, ja apstākļi atļaus.
Par olimpisko formu.

Ieguutaa infekcija

2010-08-14T21:48:00.002+02:00

Tātad kops atbracu uz cempi,biju ieguvis kkadu jociigu sarkanu plankumu uz kreisaa muskula! Beigaas kaaja liidz sodien normaali ir uzpuutusies, un pabijot pie arsta noskaidroju, ka taa ir infekcija, tikai lieki piebilst,ka taads prieks maksaaja 22ls. Nju taa itkaa tagad ir jaiziet 10 dienu arsteesanaas kurss, tatad 10 dienas bez skriesanas....nez kaa to pacietiisu, bet laikam jau sogad vairs nopietni neko nevareesu uzskriet, tas tik laus Lapsai kāpt arvien lielākos augstumos...bet nez jaskataas, ceru, ka paliks labaak....bet kaaja izskataas drausmiigi. Riit stafetes skatiisananas un ceru aizvadit peedejo treninu sajaa suudu bedree...

Ceru veel pāris sacensiibas cienijamaa atrumaa sogad aizvadiit! Un samalt juus visus!

Vēl viena diena aizvadiita...

2010-08-12T23:02:00.003+02:00

No riita puses devos treninaa kopaa ar Latvijas pirmo vijoli orienteesanaas sportaa..kopumaa bija dizgan kvalitatiivs trenins, skreejaam kopaa 58 min, kaapumu salasiijaam 150m..beigaas ariii nedaudz uzdevaam garu, lai buutu tolks iet dusaa un izskatiitos kko skreejusi, sanaaca pat pa 4min/km taadaa briiviitii skrienot. Vēlāk devos skatiities kkadu finaalu kkadaa orientesanaas sportaa un piedevaam garajaa distance - izklausaas pec ilga pasaakuma, taa arii bija, 5 h saulee un bez ipasi daudz smukaam un ar lielaam kruutiim apveltiitam meiteneem, bija gruuti panesams pasaakums, bet bija jaaizbrauc un japablauj par Kalvi un beerci, lai puikaam vieglaak uzskriet slalomkalnaa :D Satiku arri dviinu tornus (braalus Dandenus), bija patiikami ar čaliem iereekt par dazaadaam dzives netaisniibaam un absurdim.
Riit skriesu videjo atklaatajaa macaa - merkis viens apstraadaat Sirmo Mārtiņu finisaa pec pilnas programmas...un nekluudiities distancee, jo skiedra joprojaam snauz...lai snauz, nakamgad sakshu ar iiru liidera apstaadinaasanu un terminatora Tambasova sagrausanu videejaa distancee...Peace.

sprints

2010-08-11T17:31:00.003+02:00

Sāku ātri un agresiivi, tik aatri, ka nespeeju nolasiit karti un mulkiigi kluudiijos, veelaak mucu liimenii, bet pielaavu 2 variantu kluudas, kas liedza manai skiedrai gavileet...atkal nenoskreeju liimenii...bet uz sprintu jutos jau 2,7 reizes labaak kaa kvalifikaacijaa....beigaas 11.vieta, zaudeeju uzvareetaajam 58 sek...kluudaas man 50 sek, gvildam zaudeeju zem 40 sek...bet veel skiedra neveeraas, ipasi uz garaaku gabalu!
Rit uzskriesu sprinta finaalu un tad 5dien videejo atklaataajaa grupaa.

Skiedrai būt!

Garā...

2010-08-10T23:07:00.001+03:00

Jap, es noskrēju garo distanci, ja skataas uz kluudu daudzumu, tad jaatziist, ka distanci veicu sameeraa labi, kluudaas 3 ar pus minuutes, bet mana garaas distances sagatavotiiba ir loti slikta soobriid un uz kāju zaudeeju iespaidiigus ciparus...noteikti tas ir dell purviem, kuros mani zoziini ieguvusie muskuli sliikst ieksaa un liidz ar to uzsit man ieveerijamu besi! Ir arii kaada laba zinja, proti, riit sprints! Skriesu sprintu riit atklaataajaa macaa, domaaju, ka soobriid skiedra prieks sprinta ir ieguvusi optimaalo mirdzumu, ja ,protams, sodiena neatstaas peedas!Bet sodien finisaa man konkurentu nebija, tik slikti, ka neizdevaas sacensties ar kaadu no stipraa gala...

Tatad riit sprints, var teikt, ka sezona ir beigusies...vell paris svariigi starti...Malienas kauss, Latvijas cempis, ippashi stafete!

Viss naak no rajona...

Garā jau šodien pēcpusdienā!

2010-08-10T00:12:00.004+03:00

hmm..ar ko lai sāk...droshi ar to, ka par sho distanci neesmu sapnojis nevienu sapni un neesmu to gaidiijis, bet dotā izdeviiba ir jaizmanto..vnk gribu noskriet labi...galvenais lai juutos ok, lai tas netrauceetu koncentreeties un lasiit karti..riit man starts 16.16, peec lat laika 17.16, bus iespeeja skatiities gps celjus laivaa.

Neko nesolu un neko negaidu...bet bez ciinjas laime netiks samekleeta!

Di**ā rudzi!

2010-08-08T13:36:00.005+03:00

Nē nu tagad gan man truukst vaardu, gribu kauties, nav uz ko izlikt dusmas un vsp juutos vnk vissuudiigaak kaa var justies! Fiziski jutos normaali, bet vnk tas nebija mana tipa sprints,bet nu tas nav attaisnojums...bet atkal sprinta orient skills bija par zemu sajai distancei...bet sodien Gatim Caicam dzimene, apsveicu tevi, Gača!!! Gribeeju tev sagaadaat daavanu, bet gan jau Mārtiņs noardiisies finaalaa!
Dziive turpinās, bet vilsanās paliek!

Modelis un diena pirms sprinta.

2010-08-07T14:57:00.003+03:00

Sodien devāmies iekarot modeli, apvidus tiesam bija interesants un neparaak sarezgits prieks Norveegijas, man personiski loti patika apvidus un izbaudiiju, jo gluzi nebija kā niedraajs. Orienteesanas atrums ir loti zems un seviski vietaas, kur redzamiiba ir slikta, bet nekas Aldis jau arii nekluva par čempionu uzreiz, pagaaja gadi, pagaaja ziemas un tad tikai...veel jaiet pastaigaat pa sprinta modeli un tad jau sprints, puika!

Ierodos Trondheimā.

2010-08-06T20:41:00.002+03:00

Iebraucām samērā veiksmiigi, tik laikam mums te bus probleemas ar esanu, jo tikai brokastis paredzētas un pareejas edienreizes buus jaed pasiem un norveegijaa tas ir kaadas piecas reizes dargaak kaa grundzaalee un piecpadsmit reizes dargaak kaa sibiirijaa! Noskanojums ir samērā pozitiivs, juutos ok, tik nedaudz celgali saap! Riit modelis un tad jau ieguusu pirmaas sajuutas par apvidu.

Turās!

Dažas dienas liidz distancei ko esmu gaidiijis visu gadu!

2010-08-04T20:06:00.002+03:00

Tātad 7dien buus mana sobriideeja krona distance, proti sprints! Treneejies esmu un doaaju, ka tik kvalitatiivi un labi kaa nekad, vienu briidi parneema saubas, ka esmu partreneejies, bet pec sodienas sprinta trenina sapratu, ka varu kapaat un ceru uz iespeejamo olimpisko formu 7dien...par mēkiem nerunaasu, jo tas sogad pie nekaa laba nav novedis, ir vieta par kuru jau sapnoju meenesi, bet gribu noskriet taa, lai man un Gaujienas maasteram ir prieks un pilnas bikses. Par sajuutaam un skiedras gataviibu gruuti spriest, jo sajuutas isti uz neko nenoraada. Riit veel aizbrauksu uz valmieras magneetu, paraadiisu puikaam, kas ir skiedra, tik ceru, ka nebuus garaaka distance par 7km, citaadi buus jaasaiisina distance, jo liidz 7dienai neko garaaku pa 50 min neskriesu, lai skiedra neaizietu pensijaa, skiedrai jaabut visu laiku karstai un gataviibaa izsaut!

Turaas, gan liidz gada notikumam veel kko uzrakstiisu!

Slavenākā lapsa Latvijā, īss vina spēju izverteejums.

2010-07-27T22:14:00.004+03:00

Sen bija doma uzrakstit par so fenomenu, bet gribejaas uzprasiit atlauju, vai maz kko drikstu rakstiit par vina superspeejaam! Izvertesu vina plusus un miinusus!
Tātad, vina plusi:
1) Pirmaa etapa specialists, uz doto briidi labaaka nav Latvijā.
2) Laba intuiicija, maak sajust punktus.
3) Labi attiistiita dzirde - no vina nevar aizbeegt
4) Liidera dotiibas.
5) Iegulda lielu darbu.
6) Labs skriesanas augums
7) Daudzfunkcionaals treninplaans.
8) labi attistita kaju darbiiba purvos.
9) Stresu nevar maniit pat, tad,ka satiek Valdi
10) Laba prese smieklu laikaa
11) Liidzi skrien labaak ka suns saimniekam
12) Izcila virziena piefikseesana
13) Ir nokeeris kodedu
14) mikroskopisku laiku bija 2.cilveeks Latvijaa
15) iebaida visus ar savu iesildisanos
16) nelieku olle karneram mieru pat naktiis
17) pirmais cilveks Gaujienā
18) Biezais teeva atblsts
19) Speej aizbegt no visiem planeetas baltkrieviem un ne reizi vien

Viņa miinusi:
1) Daudz ēd saldeejumu
2) slikta kartes locisanas tehnika
3) nieciigais muskulu daudzums
4) bisku garso
5) liek zeleju matos
6) Biezi taisa treninu jau peec pirmajiem punktiem.
7) Lielais spalvu daudzums uz kajaam
8) Lielaas Aldim, ka ir garaks par vinu
9) reizeem nepamatoti apsaukaa citus
10) gaida banketus vairaak kaa salaveca daavanas
11) zoo sprintos baida dzivniekus
12) draud atstat visus ar vienu zobu un tad draud, ka ar vienu zobu nevaresim pasmieties
13) Uz muti lielaaks kaa Kārlis Magons
14) Legendu turamie neiet uz rokas
15) Skrienot skataas uz melleneem
16) splaudaas startaa
17) kaads visu laiku dod vinam neistas kartes

Mājās un peedeeja skiedras piesliipeesana!

2010-07-27T17:25:00.002+03:00

Esmu veiksmigi atgriezies no zviedrijas, jo atpakal celaa juura galiigi bija palikusi dulla un kugi supoja ka bernu supultiiklaa, taa kaa alkaholu nelietoju, tad sis sausmas bija pavisam gruuti iztureet. Jasaka liels paldies parejiem komandas biedriem, jo kolektiivs tiesaam bija nolasiijies labs. Tagad kāda nedela jaspiez uz atrumiem un tad jau galvenais uzdevums ir tikt sprinta finaala...domaaju, ka fiziski esmu gatavaaks kaa jebkad, bet probleemas vareetu radiit parlieciibas truukums, cerams, ka kuums pateiks kaadu gaujienas teicienu un tad lieta buutu dariita! Nezinu kā ir ar distanceem un kaa taas buus iedalitas Latvijas labaakajaam skiedraam, bet veelos skriet savu nakotnes krona distanci - videejo. Bus gruuti, bet kam ta musdienaas ir viegli - bez ciinas garaam netiks neviens un ceru veel visa cempja laikaa kaadus 10 aizsuutiit peec piena finisaa!

Laiks raadiis, veel informesu par skiedras staavokli un kaadaam citaam izmainaam!

Middle - jauna diena, jaunas kluudas

2010-07-22T23:42:00.003+03:00

Sodien notika videeja distance, pirms distances jutu, ka ar tiiru race varu tikt 20niekaa, ipasi pirms starta neiespringu, jo saldais eediens tika izniekots un atstaats citai reizei. skrienot uz startu, jutu, ka kalnos naak miriens ciemos un kajaas iezogaas roziine, bet atceroties savu pieredzi ar sajuutaam, tad sapratu, ka sajuutam ir nooziime tikai gultaa! Vispaar distance nebijaa grutta, bet taa kaa skreeju virs speeju robezaam, tad kluudiities vareeja ik uz soļa. Kludaas atstaaju virs 3min, bet uz kaaju vairaak kaa min liidz 2min. Beigaaas 39.vieta, kurai verteejums 10 ballu sisteemaa ir 6 ar miinusu. Riit stafete, buus labi, man ir taada nojauta. Visu izskirs 2. cilveeka Latvijaa veikums un manas roziines lielums kaajaas!