Man nepatīk zaudēt...

Šodien piedalījos Smiltenes apļos, laiks visnotaļ patīkams. Pirms starta redzēju, ka ir ieradušies brāļi Lingarti, zināju, ka viņi ir labi draugi ar ātrumu, bet tas īpaši drebuli manī neveidoja...Iesildījos, jutos normāli, gluži kā jauns zirgs, bet tam bija pamats, jo šī bija atpūtas nedēļa, kurā esmu saskrējis nieka 5 stundas. Sāku ar pāris sīko noslaucīšanau no mana ceļa, tad 2 čaļi aiznesās pa priekšu un attālinājās, izskatījās pēc kkādiem amatieriem vai zagļiem un domāju, ka viņi skrien vienu apli, bet izrādījās, ka viens no viņiem ir Lingarts, kamēr to biju sapratis, biju jau 10 sek aiz, un tā palielināju tempu , lai iesēstos astē, tā arī tuvāk netiku, nebija man šodien labas sajūtas, pēc 3,3 biju 13 sek aiz, pēc 6,6 km 20 sek, un pēc tam jau rozīne nāca ciemos pret kalnu, bet tas tā kad nolēmu pietuvoties, apmēram 2km pirms finiša sāka durt sānos, no sākuma nereaģēju, bet skrienot no kalna sāpes ir lielākas un ta nespēju izmantot savu masu no kalna un nometu tempu, nesāku arī pēdējo spurtu, jo nebija ne vajadzības, ne sāns to akceptēja....tā es finišēju, nezinu cik sek aiz, bet kkur ap 40 sek....laiku arī nezinu, bet pagājušā gada rezultāts tika uzlabots apmēram par 40 sek...ja būtu kkādu superbonusi par laiku, tad 20 sek vēl beigās būtu nometis, nesanāca tā īsti piektajā ātrumā ielikt!
Galvenie secinājumi:
1) Ja būtu viens aplis jāskrien, tad tas čalis būtu aizsūtīts mājās
2) Jo garāks gabals, jo šķiedru vairāk nav kur izmantot
3) Šodien īsti uzvarēt nebija pa spēkam, bet pie labākām sajūtām un skriešanas kopā no sākuma, tas nebūtu nekāds brīnums
4) pēc 2.apļa vajadzēja kko iedzert, iespējams ampulu paņemt, bet šādās sacensībās tas būtu visnotaļ smieklīgs gājiens..
5) Prāsījās atzīmēties skrienot, nebija kur izmantot savu starta uzrāvienu

Nākamnedēļ būšu manāms Kandavā un pie tam savā elementā –Sprintā...nu tad uz tikšanos!