Nepatīkami...

Tikko esmu atgriezies mājās no Zviedrijas, šoreiz sanāca tāds nepatīkams ceļojums, domas šobrīd tendētas uz to dienu, kad varēšu atsākt skriet, jo šobrīd pat iešana ir apgrūtināta, bet par visu pēc kārtas.
Nokļūšana un viss pārējais pirms mana starta noritēja ekselenti, vienīgi pirms skriešanas sūdīgi gulēju, gulta bija par mīkstu, par daudz rieksti tika apēsti, bet tas tā...
Pirms starta par saviem 12,3 km nebiju īpaši septītajās debesīs, bet arī īpaši neiespringu...jāpiemin, ka manas komandas nakts skrējējs bija parūpējies par zemo pozīcīju tālākajai cīņai, Raivo veica labu reisu un nodeva man distances grožus jeb karti! Nu īpaši neiespringu, skrēju ar domu nekļūdīties, kopumā izturība bija laba, tik ātrums tāds piezemētāks, kad jau jutu, ka biju iejuties distancē, sāku sevi vairāk spiezt un sāku jau ātrāk skriet, un tā vienā dovnhilā bišku par ātru skrēju, es pat neredzēju tur nekādus akmeņus, jo tie bija apsūnojušies un viens mirklis un es jau bļāvu pilnā rīklē, jo sāpes bija lielākās kādas man bijušas, es piecēlos un domāju, ka sūds vien ir, bet manas kustības bija ierobežotas un apskatījos kartē, kur jāiet uz finišu un tā es devos turp, kad biju apradis jau ar sāpēm, izdomāju, ka jāpaņem vismaz kp pa ceļam uz finišu un tā mani noķēra tie puņķotie čaļi, kurus jau pirms tam biju apsmējis un aizbēdzis un tā es ar vienu kāju skrienot tiku līdz finišam, vēl sanāca iekrist kkādā akacī, kur ar sāpošo kāju bija grūti izvilkties ārā, bet nu tas tā – jatrībai..finišā pat spēju paātrināties, bet pēc tam gan sākās grūtības.
Jāatzīst, ka man arī palaimējās, jo ja varēju lauzt kāju, gūžas kaulu, ceru, ka jau parīt spēšu skriet, kkā sēdēt malā nav manā stilā.