Esmu Liepājā

Būdams brīvs no skolas un man nevisai tīkamās Rīgas, kopā ar Ogres lielskungu izlēmām, ka jādodas trenēties uz Liepāju, viņš vēl apgalvoja, ka sniegs esot pavisam maz jeb 5cm un arī to, ka Liepājā ir uzceits iespaidīgs Rimi, kam es tā līdz galam nenoticēju, bet bija vēlme paskatīties kādas meitenes dzīvo Liepājā, paspēt uz grāmatas "Sekss un Liepāja" prezentāciju, aizbraukt ciemos pie Ulda (Seska kunga – Liepājas mērs), bet protams gribējās arī atsvaidzīnāt kontaktu ar karti. Nometnē esmu kopā ar 91.gada Latvijas lielākajiem monstriem – Ar Raivo un Janku Tamužu. Bija doma, ka ieradīsies arī izlases kandidāts Lapsa, bet bija aizbraucis uz laukiem un tika ieputināts un netika laukā.
Pirmais treniņš manī raisīja sen aizmirstas sajūtas, proti orientēties ir tīk forši. Protams tā līdz galam neizdevās ierobežot kļūdu skaitu un apjomu, bet kas lielā mērā ir dēļ sniega, sērsnas, kas zināmā mērā ierobežojas skriešanu, bet pa līdzeno var nesties kā ziedu laikos. Jāmin, ka Raivo šādos sniega apstākļos īpaši neiegrimst un jūtas kā Aldis kapājot niedrāja kalnos , bet domāju, ka Lapsa ar saviem 56 kg šādā apvidū spētu satricināt lielāko daļu no pasaules stiprinieku pulka, jo viņš pārvietotos kā pūka pa sērsnu. Šodien rīta treniņā uzmaucām kartē 2h un pa ievērojamo sniegu un kalniem (kalnos slīdēju vietām uz leju un pāris reizes arī sasveicinājos ar zemi), beigās izdevās iegūt rozīni...kas vakara treniņā bija jau sen atkāpusies un izdevās uzskriet olimpiski.
Nedaudz par Raivo varētu pieminēt. Motivācija ir, trenējas daudz un, kas vēl ir svarīgi, Raivo ir sācis normāli ēst.
Dažos vārdos par basi...Bija nedēļas nogalē 3 spēles – divas ar zema līmeņa komandām un viena ar normāla līmeņa komandām. Pret zema līmeņa komandām salādēju iespaidīgi, priecīgs esmu par to, ka trulis (3p) nedaudz atvērās un burtiski visus apskrēju kā dēlus – ierādīju visiem savas neticamās šķiedras spējas. Bet trešo spēli mistiskā veida sanāca zaudēt (3. pagarinājumā). Jāmin, ka šoreiz visus fanu pārmetumus un trenera dusmas jāņem ir sevis jo sākot no ceturtās ceturtdaļās biju burtiski nolaidis rokas – neguvu nevienu punktu 20 minūtēs!!! Lai gan izdevās visus apspelēt kā to dara Lebrons vai Kobe, bet allaž grozs izspēlēja ar mani ļaunu joku, likās, ka kāds ir nobūris grozu – bumba allaž izgriezās ārā un es paliku arvien niknāks, beigās ja nemaldos aizliku garām vairāk kā 10 metienus. Publiski atvainojos saviem komandas biedriem, jo tiešām nospēlēju kā mazpazīstams korejietis eiropas basketbolā. Ja kāds cits no manas komandas būtu tā nospelējis, iespējams, es būtu pārvērties par pūķi, tāpēc jūtos pateicigs, ka Dvīņu torņi neiedzīvojās dusmās un tās neizlika uz mani! Es par dvīņu torņiem (brāļiem Dandeniem).
Turās mazie, sezona tuvojas un arī Es lēnām tai nogatavojos.