9/07/2011

Latvijas čempis zem Cāna zīmes


Nu Latvijas čempis ir aizvadīts un es varu uz to atskatīties no sava redzējuma. Kā jau Latvijas čempis,tas ir aizvadīts ar daudziem pārteigumiem – Laķa zelts, Alda atteikšanās iziet uz starta līnijas, favorīta Lielā nestartēšana, Cāna tikai bronza stafetē, Alda smukais krekliņš apbalvošanā.
Sākšu ar vidējo distanci, šai distancei biju gatavojies un jutu, ka trijniekam jābūt kā minimumam, jo Aldis pēdējā brīdī atsauca savu dalību, Lielais ar jau sācis taupīties nākamgada Horvātijas 5dienām, Sirmais notraumējies, Šacis nav īsti formā pēc Induļa cikla iziešanas. Bet kā jau allaž šogad, netrāpīju īsti formā (Biju pa daudz atpūties), un biju gaužām lēns, kā arī distances vidū man sāka sāpēt sāni un kustēšanās uz priekšu pārgāja invalīda līmenī. Brāļi Sildi mums uzkūra īstu pirtiņu un nopēra mūs kā dēlus, nu īstenībā diezgan bēdīgi, kā viņi mūs nomazgāja. Bet Laķa zelts laikam bija dienas notikums nr. 1, par kuru bija iespējams dzirdēt pat Daugavpilī, iespējams, pēc šī notikuma Edgars „Ausekļa brīnumbērns” Laķis būs ticis tuvāk Zeltiņas sirdij, kas jau nedaudz ir iekvēlināta no Tamuža puses. Kas vēl, Andris „motors” Cāns neko īsti neparādīja, kas saistīts ar to, ka viņs atsita kāju pret mednieku izliktām lamatām, kas ievērojami samazināja Meridiāna līdera un simbola ātrumu.
Stafete. Jāsāk ar to, ka naktī praktiski negulēju, bet murgoju – gan par vidējo, gan par stafeti – kā Cāns izrauj uzvaru mums no rokām. Bet no rīta jau sajutu, ka šodien būs lielā diena. Uz sacensību vietu braucu kopā ar mammu, brāli un viņa sievu, vēlāk pievienojās arī otrs bračka ar savu ģimeni. Tie arī kļuva par maniem galvenajiem faniem, kas deva man papildus motivāciju, atbalstu parādīt sevi no labākās puses. Pirms stafetes zināju, ka sudrabs būs kā iztikas minimums mums, jo Kūms šobrīd būdams stabils pirmā etapa kings Latvijā nav diez ko labs, kad viņam pašām jākurina temps un jāuzņemās tēva loma pirmā etapa priekšā, viņš labāk jūtās kā sekotājs un virziena čekotājs, ko arī pierādīja Tiomilā. Pirmais etaps gluži neatanesa pozitīvas vēsmas ne Lapsas sirdij, ne arī manai, jo distancē devos ar vairāk kā 3 min. deficītu. Tas mani iedvesmoja. Sāku ātri, uzņemto tempu spēju noturēt līdz skatītājpunktam, tajā zināju, ka esmu jau pirmais, atlika veikt stabili/labi veikt pēdējo daļu, kas man izdevās akurāti. Pēc skatītāk punkta zaudēju kādas 20 sekundes uz ātruma, kuras beigās atsitu ar uzviju, jo emocijas mani nesa uz priekšu un ar kārtīgu bļāvienu uzvaras grožus nodevu jau Jubeļa rokās, kas mūsu uzvaru droši iznēsāja un aizsāka Mežmalas MTB ēru Latvijā. Es biju priecīgs, jo sen nebiju labi noskrējis, spēju skriet ātri un bez kļūdām - kļūdās man 10 sekundes, kā arī Latvijas čempiona tituls iegūts par spīti visiem maniem skauģiem un cilvēkiem kuriem mans dzīves tvēriens nesaista. Uzstādīts tika arī Labākais laiks visos etapos, kas īpaši man iet pie sirds, pēc splitiem var redzēt, ka uz kāju biju labāks par visiem, arī Bērci.
Protams, liels pārsteigums bija par to, ka Dvīņu torņi Dandeni pat par spīti sliktajiem laikiem, izdarīja visu, lai Timiķis dotos jau pēc drošas sudraba medaļas pēdējā etapā – viņi izmarķēja distanci Timiķim, novāca kokus, aizsūtīja mājās visus sēņotajus, lai nemaisās. Ceru, ka šī medaļa iedvesmos viņus trenēties un atgriezties lielajā sportā, tādā veidā paceļot savu un Viļņa vārdu Latvijas orientēšanās sabiedrībā. Jums, bērni, ir jāsaprot, ka Volejbols nav viss jūsu dzīvē, jūs varat daudz arī izdarīt mežā.
Cāns. Laikam šim vārds ir kļuvis par top vārdu pēdējā laikā. Jā, viņš ir sportists, kas ar savu darbību piesaista daudzu cilvēku, beibju, fanu un sazin vēl kādu cilvēku uzmanību, ir grūti pat vienkārši aiziet uz veikalu baltmaizi nopirkt – fani ir visur. Cāns otrā etapā iznesa lielu darba apjomu, ko diemžēl Meridiāna pēdējais etaps ātri vien izniekoja un izbaudīja Cāna dusmu skatienu un vārdu krājumu finišā, bet nu nekas ,Siguldas meistar, bronza paliek bronza. Liekas, ka pēdējo divu nedēļu laikā Andris „motors” Cāns ir pielicis ievērojami, laikam ir atkodis kur Siguldā var EPO iepirkt vai arī normāli saēdies šogad lielās dzērvenes. Lai nu kā, cerams, ka tendence saglabāsies un nākamgad jau spēs atrādīt sevi beibēm Baltijas čempī, tādā veidā atkal liekot spunguļus Lielajam ceļā uz Baltijas čempi. Cāna stabilitāte un mežoņa raksturs mūsu mazās valts izlasei būtu īsts ieguvums un atspēriens līmeņa paaugstināšanā.
Publisks fui jāizsaka Zigmāram, kurš ar savu neticami slikto veikumu liedza Ausekļa brīnumbērnam un Daņuham iegūt medaļu pat bez mūsu orientēšanās virtuoza klātbūtnes komandā.
Nākamais galvenais starts Čehijā, Pasaules kausā, arī tur kaut kam ir jābūt!

5 komentāri:

  1. gratz veci :)
    malaci.
    atkal bis ierecu pa rakstu :D garigo paceli ;)


    te ir armija!

    AtbildētDzēst
  2. Anonīms8/9/11 08:05

    Cik es esmu kruts...skrienu...nekļūdos...bļauju...bla... bla...bla... Brīnums, ka tik īsi uzrakstīji. Varēji vēl pāris lapas pierakstīt ar savu izcilo veikumu. Sorry vecais, bet ar šādu attieksmi neko nesasniegsi. Es, es, es... Raksts it kā par stafeti, bet vārdu "mēs" es neredzu. Komanda... Kurš bija tas sliktais puika, kas skrēja pirmajā etapā Tavā komandā?

    AtbildētDzēst
  3. Redzēju kā viņš kliedz8/9/11 10:27

    Anonīmajam skauž :)

    te ir gan vārds mūsu. gan Mežmalas MTB! Pauliņš strādā komandas interesēs kā redzi!

    "...emocijas mani nesa uz priekšu un ar kārtīgu bļāvienu uzvaras grožus nodevu jau Jubeļa rokās, kas mūsu uzvaru droši iznēsāja un aizsāka Mežmalas MTB ēru Latvijā."

    AtbildētDzēst
  4. Kāds ir pašreizējais škiedras stāvoklis?

    AtbildētDzēst
  5. Kas,pie velna,ir šķiedra?:D
    nē,tiešām!

    AtbildētDzēst