1/16/2012

Trešā bronza



Šis raksts tiks vēltīts atskatam uz manu iegūto trešo bronzas medaļu Eiropas jauniešu čempionātos. Čempionāts noris
inājās Ungārijā, bet ar vīniem neaizrāvāmies nemaz.

2007. gads. Tas jau bija tāds pirmais nopietnais gads kad sāk kaut ko saprast iz dzīves, iz orientēšanās sporta. Gadu iesākām ar nometni tajā pašā Ungārijā, kur mēs ar Jubeļa kungu jau iemēģinājām apvidu un citas dzīves dotās priekšrocības. Nometnes laikā Ziemelis arī nemaz netika lamāts un Ogres talantu talants Brīdiņš saprata, ka ar lieliem puikām nav ko sprēgāt.

2007.gadā mana un Jubinātora dominance Latvijā nebija tik izteikta kā Lapsas elpu aizraujošais skrējiens klubu stafetē līdz skatītājpunktam, bet nu joprojām bijām kā staigājošie paraugi pārējiem zēniem un, protams, meitenēm. Ļoti labi sevi beibēm izrādīja Dišlers Kārlis, kurš nevienu vien reizi lika mums ar Jubeli plānot sazvērestību pret Babītes pirmo numuru. Nevar nepieminēt Tamāras visu laiku iespaidīgāko audzēkni Andi „Roļa dēlu” Laveiķi, kurš ir izteikts talantu talants un spēj pielāgoties ikdienas rutīnai ar vieglu smaidu vai vienkārši ir talants, kuram talants spiežas pa ausīm ārā. Arī mūsdienu spīdeklis, Raivo vecākais un vienīgais (es tā domāju) brālis Andris Kivlenieks bija jau uztaustījis īsto virzienu. Šie pieci cilvēli arī veidoja EYOC 2007 komandu.

Tātad tuvāk par pašu čempi. Jāatzīst, ka uz čempi biju trapījis ar formu, biju plānojis, ka formai jābūt uz garo, kur arī gribēju sevi ieraudzīt smaidot, bet sanāca, ka vislabāk jutos tieši uz pirmo startu – sprintu. Es paņēmu otro starta grupa (tādas bija četras), lai nebūtu jāstartē pirmajam, bet apkārt būtu daudz pašvakāka līmeņa censoņi, kas palīdzētu izcelt punktus. Pirms starta ar Laveiķi kārtīgi ierēcām, neatceros par ko, bet bija kaut kas saistīts ar tualetes apmeklēšanu. Uz startu bija jādodas labs gabals un mani piemeklēja viena problēma – gribējās cisu – cisu, bet nebija kur – pilns ar beibēm un mazas ieliņas, kaut kā misiju izpildīju un sildījos tālāk, pirms starta bija aizdoma, ka esmu labā formā, bet par to ne sekundi nedomāju, koncentrējos uz agresīvu un prātīgu sākumu reizē. Starts bija pilī, pašā kalna virsotnē, ļoti romantiska ainava ar pāris čikšem pie sāniem, bet arī par to es nedomāju. STARTS. Pirmais kp easy, paņemu agresīvi, liekas bija pirmais laiks, kaut kadās 19 sekndēs, bet jāpiemin, ka Carnikavas lielskungs pārkombinējās uz pirmo kp. un atstāja visas cerības uz Tamāras

smaidu un kārtīgu apskāvienu. Otrais, trešais arī viegls, bet pa vidam sanāk pabaidīt cilvēkus un reizē arī iepriecināt ar saviem sarkanajiem šortiņiem. Pēc trešā kp. seko garš pārskrējiens, izejot no punkta kļūdos pa kādas 5sek – mūris bija par augstu. Skrējiens lejā no kalna – lieku sestajā ātrumā, īsti nav laika nolasīt karti, bet kontakts ar karti – smaida vērts. Tālāk viss lieliski, pa vidam vēl ievēroju Kivlenieku vecāko fočējot beibes (vairāk jau krievietes), es arī tieku kadrā. Pirms skatītājpunkta ieraugu Somu, kurš startēja pirms manis – uzdevums skaidrs, līdz skatītājpunkta jau lieku par sevi manīt Somu puikam. Skatītāju etapā troksnis liels, cilvēku daudz, īsti nesadzirdu to, ka esmu labs, bet tas nekas, turpinu kapāt, jūtu, ka sākas grūtākā daļa – mazas ieliņas, daudz mašīnu, cilvēku. Soms skrien pa priekšu, uzņemos atsēdētāja lomu, līdz vienā vietā nepareizi nolasu karti un kļūdos uz 10.sek un saprotu, ka jāskrien prom, gluži, kā Lapsa Kurzemes pavasarī saprata, ka jāskrien prom no Baltkrieva. Grūto daļu veicu labi, tālāk garš pārskrējiens parkā, jūtu - soms labs sparinga partners, cenšos nelaist priekšā, ko arī neļauju – elkonis vienmēr labs palīgs. Pēdējais garais pārskrējiens pirms finiša – soms paņem īsāko, bet sarežģītāko variantu, es izvēlos otru – skrējiens no kalna lejā, tad 500 m pa pilsētas centrālo un īso bruncīšu pārbagātāko apgabalu un tad vienkārš pagrieziens un esmu somu piesmējis kā dēlu (kādām 5.sek). Nedaudz piebremzēju un soms paiet garām, pēdējie četri kontolpunkti – soms ātrs, tas labi, līdz ieraugu kartē, ka vairs tikai pēdējais kp. priekšā, dzirdu, ka kaut ko runā par mani, noēdu somu un spēcīgi finišēju – bez elpas, uzzinu, ka es esmu līderis. Prieks, bet reizē arī satraukums, jo vēl lielākajai daļai tikai jāsprinto, beigās diviem izdevās mani apskriet, vēl šo baltdien nesaprotu kadā veidā, trešā bronza rokā, bet prieks vislielākais. Šājā čempī startēja arī Somijas izlase, tādā veidā ceļot bronzas vērtību Alda acīs. Iegūstot bronzu, domāju, ka garajā distancē būs iespēja iegūt zeltu.

Garās distances rīts. Samerā karsts, startēju pašās beigās – pēdējais stiprais, tātad karstums vislielākais. Iesāku labi, bet jau pēc pirmajiem kp. saprotu, ka forma nav tik laba kā iepriekšējā dienā – nogurums, karstums izspēlē savas kārtis – daudz kļūdos – pirmajā daļā ap 2.min, tālāk jau mani pavada viena doma – kā izdzīvot. Spēka nav, bet skrēju virs spēku robežām, tas arī bija galvenais iemesls kapēc skrienot pedējo kalnu pirms finiša, biju gandrīz jau atslēdzies un skriešanai no kalna lejā uz finišu vairs man nebija ne grama spēka, finišā pakrītu – game over. Uzzinu 8.vieta, nav slikti, bet medaļu reāli nespēju iegūt. Nekas gatavojamies stefetei. Pirmo reizi tika ieraudzīts Juras Tambasova spēks - viņam otrā vieta.

Stafete. Taktika vienkārša – Karlis iznāk barā, es nokārtoju visas formalitātes, un Jubis uz meistarību visu notur un jābūt labam rezultātam (3niekam). Kārlis iesāk normāli, 6.vieta, pirmās divas valstis bija jau labu gabalu priekšā. K – punkts kalnā, iesāku ātrāk nekā Aldis ziedu laikos, jau apdzenu trīs valstis, bet kļūdos uz pirmo kp., kļūdos uz otro, ceturto un jau esmu kāds piespadsmitais – lieliski, nepadodos, garais etaps, iesēžos astē Šveicietim, pakurinu puiku, ir labi visus apčakarējam, tik atkal neko nesalasu un kļūdos uz kādām 3. min, viss, motivācija izgaist nebūtībā, es turpinu skriet, bet tikai tāpēc, lai finišētu, Jubis beigās kaut ko paceļ un 12. vieta mūsu. Atkal akmentiņš manā lauciņā, bet galvenā vaina bija tā, ka es fiziski nespēju visas trīs dienas aizvadīt Alda skolas cienīga tempā.

Paldies visiem komandas biedriem, čempis bija lielisks un neaizmirstams. Nevar arī aizmist Krievu, kurš uzvarēja diseni – vienkārši pārdzeroties un beigās tika transportēts projām.

1 komentārs:

  1. Es atceros tā gada izlasi. Varens raksts! Tā turpini.

    AtbildētDzēst