Nometne Spānijā

Sen nav sanācis publicēt kādu rakstu, bet nu tāda tā dzīve ir. Sanāca nedēļu pabūt Spānijā, kopā ar nu jau Gaujienas pirmo numuru Lapsu, Saldus spīdekli un Vikiņa tuvudraugu Rūdolfu Zērni, kā arī Dižkareivi Artjomu un trenerīti Andi Celinski.

Nometnes plāns visnotaļ saprotams un sagremojams – trenējamies un tad nedēļas beigās sacensības. Dzīvojām mēs tiešā vidusjūras tuvumā, un liekas, ka arī meža seksa dzimtenē, jo vietējiem to lietu patika darīt mežā, par ko pārliecinajamies ne vienu vien dienu, īpašu traumu ieguva Andis. Kempingā kurā mēs dzīvojām penšu bija vairāk kā man saprašanas par to kur tik daudz viņu var būt, mēs bijām lielākie apskates un iekāres objekti kempingā, bet šoreiz no tā mēs nekādu gandarījumu neguvām. Jānosauc arī katra cilvēka uzdevumi un pienākumi nometnes laikā. ES - draivers, garīgais līders. Lapsa -pavārs, viszinis, plānotājs, nometnes smadzene un galvenais trumpis it visā. Dižkareivis - galvenais naudas avots, miera uzturētājs. Rūdis - mazo pazinējs, Vikiņa slavas dienu atstāstītājs, vienkārši labs cilvēks. Big boy - stiprais plecs, Rumāniešu pazinējs.

Nometni mēs sākām 1dien ar divām treniņu kartēm, no kurām otrā bija Pikaču kalns, kas man izbesīja vairāk kā divu tantiņu klačošanās. Pa dienu vēl pabijām pilsētā, kur iepirkām pa lēto apelsīnus un pa 6 eiro paēdām. Šajā dienā tā pa īsto sanāca notestēt Citoen Berlingo (piezīme blondīnēm – mašīna).

2dien treniņus kartē aizvadījām kempinga tuvumā, iesildoties pa kāpām, sanāca uzskriet virsū plikiem pusmūža vīriešiem, par ko prieka nekāda, tik padziļināts skatiens kapas smiltīs. Mērķis vairāk bija kaut ko citu ieraudzīt. Jāpiemin, ka pirmajos treniņos ar orientēšanos bija kā vidusmēra kenijietim – pašvaki bezgala. Pārķerti etapi, nekoncentrēšanās, bet nu ar laiku viss nostājās normas robežās.

3dien bija arī garš pārbrauciens uz kartēm, bija plānotas divas kartes, bet nu iegrābāmies uz pašvaka līmeņa karti, kur vairāk bija cīnīšanās ar apvidu, ne kartes lasīšana. Pēc treniņa devāmies uz Maķīti, kur izpētījām vietējo cīpu tirgu, jāatzīst, ka tā neko, dižkareivis bija manāmi smaidīgs, bet maķītis Spānijā ir diezgan dārgs prieks – big mac + 2 Čīzburgeri + Mc flurry =11 euro, bet dzīvojam jau vienreiz. Talāk devāmies uz kempingu, aši paķēram svaigas apenes, iečekojām netu, un devāmies skriet treniņu pie jūras, kur mūsu big boy meklēja geo Katčus, visnotaļ borings pasākums. Vakarā basketbols, ikdienas fun un vīns, kas bija kā vakara miega zāles un enerģijas avots.

4diena lielā diena jeb mikromačs. Diena kā jau diena sākās ar rīta rosmi, tad brauciens līdz kartei. Mikro maču skrēju ātri, bet ne maksimāli, rezultāti visiem jau zināmi, tāpēc neatkārtošos. Dodoties uz otro treniņu mūsu r

edzesloku aizņēma ceļa malā stāvošās kundzes, apjautājājamies kāds ceņņiks – 30 eur, padārgi un ne paša svaiguma, bet tālāk pamanījām Blondu skaistuli, kas bija īsts skaistums meža vidū – 20 eur, burtiski kā pa velti...devāmies pēc naudas, bet kad atgriezāmies meža kaķenei jau bija beidzies darba laiks, nelīdzēja par Artjoma uzrādītā militārā apliecība un Lapsas dusmu pilnais skatiens. Sekoja treniņs kalnainā kartē, kas daļēji bija arī 6dienas sacensību apvidus. Vakars arī bija visnotaļ patīkams.

5diena atnāca ar lietu un nedaudz nepatīkamu laiku, viens treniņš kartē + rīta rosme. Vakarā devāmies uz Alicanti, papētīt sprinta apvidu un vēl sazin ko...

6diena lielā diena, pirms garās jutos kaujnieciski, bet vieglprātīgā pieeja noveda pie sūda 10.vietas un zaudējuma Lapsam. Slikti ceļu varinati un viena liela kļūda ( ap 5min) bija galvenie iemesli vārgumam. Distances beigās mani noķēra Spānijas pirmā vijole, 3 punktus atsēdēju un tad liku Spānim izbaudīt Dzīvās leģendas beigu ātrumu un finiša dotības – aizbēgu par 25 sek.

Vakarpuses sprints iesākās ar ēšanu Kīniešu restorānā, kur manu uzmanību piesaistīja oficiante, tiešam bija laba. Tā kā varēja ēst cik grib, tad biški neapdomīgi pieēdos, kas liedza sprintā labi noskriet – nebija svaiguma un viegluma sajūtas. Kļūdās 18 sek, kas arī ir padaudz. Jāatzīst, ka viņiem zāliene parkos ir nomīnēta iespaidīga un skrienot sprintu sanāca iekāpt mīnās ar saviem jaunajiem adidas adios šūziem.

7diena atnesa jaunas vēsmas. Mērķis bija 6nieks, kas tika arī izpildīts. Visu distanci sanāca cīnīties vienam, kas bija grūts uzdevums pat sezonas sākumā. Kļūdās atstāju 53 sek, kas ir labi, tik pēdējā 30 sek kļūda bija smieklīga, par ko arī sāpe. Beigās novelkot kreklus un sauļojoties, visas labākās sacensību cīpas vēlējās ar mani un Rūdi nofotografēties, dzīvojam jau vienreiz - mēs daiļavām neatteicām.

Nometne noslēdzās ar nelielu čilu pilsētā un bārā skatoties MU spēli. Jāatzīs, ka nometne bija ļoti ļoti spēcīga, neaizmirstama. Liekas, ka bija nolasījusies pareizā kompānija, cilvēki kas viens otru papildināja. Paldies arī Vikiņam, par ko nometnes laikā daudz runājām, tāpat mākoņu cilvēkiem un, protams, Aldim.

Paldies puiši, bija super, ES vēl tagad nevaru pārslēgties uz realitāti, Nancy arī nebija ne vainas. Nākamgad uzplānosism vēl kaut ko jaudīgāku un ar mazāku penšu daudzumu pie sāniem.