Mikus Žagata. Šim cilvēkam bija dots tik daudz, gluži kā Venērai. Savā laikā bija izsekošanas maniaks, varēja atsēdēt jebkuram un jebkurā kondīcijā, tieši Mikus aizsāka atsedēšanas tradīcijas Latvijā, ko vēlāk aizdeva arī savam tā laika sirdsdraugam - Gaujienas lielmeistaram Kūmam. Spilgtākais panākums, protams, bija un ir bronza JWOC, kur ne jau Toļiks un Kalvis, bet tieši Vienotības galvenās seja izdarīja visu, finišā pēc piena aizsūtīja arī tā laika pasaules monstru - Kodedu. Mikus ir ievērojams ar to, ka viņu nepazudināja sīvā dzira, kā turpmākos raksta dalībniekus, bet gan sievietes...aij tas bija kaut kas iespaidīgs, Austrālijā uzplauka jūtas ar Zviedrijas pirmo numuru - Jenniju, gadu vēlāk jau jaunas jūtas pret mazo Lietuvieti Gabrieli, pietrūka resursi treniņiem. Lai kā ir bijis, bet Mikus bija cīnītājs....
Zemgus Žagata. Stiprākā iezīme zemajam bija, tas, ka viņš bija ātrs vīrs un ar labu galvu. Uzplaukumu piedzīvoja 2008. gadā, kad automātiski ierakstījās lielajā izlasē un ēda no vienas bļodas ar pašu Mārtiņu Sirmo. Ja Mikiņu pazudināja sievietes un Vēsture, tad zemo viennozīmīgi - nauda. Vēl uz pēdējo JWOC zemais ierādas bālā formā, tik Jubeļa sapurināts un izlases trenera nolāmāts tika uz pareizā ceļa, stafetē tas jau bija zemais, kurš, iespējams, aizvadīja savu spilgtāko skrējienu...lai vai kā Zemais bija uzticams komandas biedrs, ja kādam bija jāatvēzē, viņš atvēzēja, ja bija jāsabļauj - viņš sabļāva...Zemgus varēja iet Edgara pēdās, tas ir skaidrs pat centrāltirgus ābolu pārdevējām.
Atis Dandens. Sāpīgākais zaudējums orientēšanās sabiedrībai pēc Alīdas aiziešanas pensijā. Izteikts taktiķis, ja Kūms bija atsēdētājs un žiperis pats par sevi, tad Atelis visu panāca uz smadzeņu rēķina, bija mači, ka kļūdās nevarēja sakasīt vairāk par 5 sek., un tās pašas uz lēnā finiša rēķina!!! Kad bija forma, tad pat Alnis nespēja blakus stāvēt. Šo cilvēku orientēšanās sabiedrībai atņēma, nevis dzira, bet gan volejbols..kur abi ar Tomēnu ir LLU labākais bloks kopš Hruščova laikiem. Spilgtākais panākums? Kāpa -2008...mūža forma, Atēnā iezagās īstiem dzīvnieka instinkti, kas tika pielietoti dzīvē...Atis ir inteliģentākais orintierists kādu es zinu...izcils otrā etapa veicējs, bija laiki, ka pēc otrā etapa Alūksne allaz bija vadībā un Atis tik bļāva Kūmelim, lai brauc pēc šampanieša un neaizmist gurķīšus nopirkt.
Kārlis Dišlers. Mans vienaudzis, sanācis daudz un diži cīnīties, vairāk 18 un 20 grupā, jo pārējā laikā nebija tik varošs. Viens no tusētāju paaudzes pārstāvjiem, ja vien visas virves nebūtu plīsušas, tur kaut kas varēja sanākt. Uzmirdzējās 2007.gadā un 2008,gada, epizodiski bija ļoti bīstams, Sarkaņu lielskungs pat bieži raustīja lūpu. Tusiņi bieži bija svarīgāki par treniņiem, kas arī liedza nokļūt vissaugstākajā līmenī, un tagad ieņemt brāļa vietu izlasē. Stiprākā īpašība bija virziens un tā noturēšana, jo punķaināka karte, jo Kārlis spēja sevi vairāk savākt, 2007.gada Latvijas čempions, viens no 1989. gada zelta paaudzes biedriem.
Edgars Sparāns. Nezinu pat ar ko, lai sāk. Supertalants, tādi kā Edgars nepiedzimst katrā ģimenē. Ogres galvenie skauti - Ārnijs un Skruzmaņ Janka jau bija paspējuši viņu nodēvēt par labāko šaipus Alpiem, par nākotnes pasaules čempiņu....bet dzīvē viss nenotiek kā plānots, Dzimšanas dienu ballītes, tusiņi pie Rasima noveda Edgaru no ceļa, Ivetai ilgi bija jādzer nervu zāles. Ja Latvijā Egdars bija dievs, tad Zviedrijā Sparāns bija dieva Tēva statusā...savu arsenālu nodemonstrēja O-ringenā 2004.gadā, kad uzvarēja vienu dienu ar vairāk kā 3 min. pārsvaru un ne jau puņķu ēdāju klasē, bet gan stiprākajā...bija galvenais atslēgas spēlētājs jauniešu 10milās, kur visa Arla balstijās uz Edgara meistarību. Bet tā arī neizdevās uzskriet JWOC...cik spilgti sāka, tik ātri beidza..Pārliecinošā orientēšanās savienojuma ar sportisko niknumu bija Sparāna mežoņa atslēga.
Gatis Caics. Šis Tamāras briljants bija ievērojams nezvērs. Lielākos panākumus plūca ēšanas lauciņā, bija vairāku banketu ēšanas guru. Ilgus gadus bija galvenais Induļa padomdevējs ēšanas jautājumos un kārtoja visas ēšanas lietas, kas bija Kāpas laikā. Neviens Latvijās nevar lepoties ar Somijas čempiona titulu, bet Cicinators var, tas notika tālajā 2006.gadā, kad Gatis, protams, bija atslēgas spēlētājs Deltas rindās, jau pirmajā etapā Gatis iznīcināja visas konkurentu komandas un pēc finiša varēja steigt kartrīgi paēst. Ja jums ir jautājums - kapēc Deltā uzpeldēja brāļi Sildi? Tad atbilde ir ļoti vienkārša, Gatis meta mieru Orientēšanās sportam un pievērsās graudkopībai, Deltai vajadzēja ko likt vietā, viņi to atrada, Divi Sildi knapi kompensēja Cicīša aiziešanu, bet pievelkot bikses tas tomēr notika. Ne jau Valentīns Novikovs bija garīgais līderis klubā, tas bija Gatis. Ne jau treneris izlēma etapu izkārtojumu stafetēm - to darīja Gatis. Ne jau Gatis koļīja cīpas - cīpas koļīja viņu. Ne jau prezidentam piederēja pēdējais vārds - Gatis visus salika pa kaktiem un vienmēr sita dūri uz galda pēdējais. Lai vai kā, Gača bija pats labsirdīgākais orientierists, viņš par ēdienu varēja da jebko izdarīt. Viņš nevarēja nodarīt pāri nevienam dzīvniekam, nu vienīgi viņš varēja kādu apēst. Un Gačam ziedu laikā bija baltais gulbis (Passat ar baltu sirdi).
Rūdolfs Šadrins. Izcilība ik uz katru soli. Uz Šaci balstījās viss Tamāras busiņš, lai gan iespaidīgus rezultātus bieži neuzrādīja, bet gēnu ziņa viņš bija laimīgais, Sergejs viņam bija dāvājis tikai zvēriem līzīgu soli, izcilāko atzīmēšanās tehniku un redzīgāko redzi, pārejais jau bija pašam jāattīsta. Visspožāk sevi pierādīja 2008.gadā braucot mājās no BJC uz prāmja, par to vakaru varētu grāmatu sarakstīt un visiem Kāpas biedriem par brīvu iedot. Ja vien Šacis būtu palicis lielajā sportā, tad tieši šacis būtu skrējējs ap kuru būvēt komandu 2018. gada čempim un stafetes komandu Gaujienas visumam. Rūdim tik daudz bija dots, bet maza atdeva Tamāras ieliktajām gurdrībām un Garciema kāpās atstrādātajām viltībām..
Ivars Ziemelis. Vienīgais, kurš jebkad atļāvies nepakļauties Ivetas likumiem un bieži biju dusmu izvirdumu epicentrā. Lai gan sākuma vairāk tirinājās, kā nopietni skrēja, bet ejot tālāk, kļuva bīstams pat Andrim Kivleniekam. Ivaram bija viss - Ātras kājas, gudra galva, tik liekas, ka disciplīna kliboja un, ja viņš vairāk ieklausītos trenerītes teiktajā un mazāk tusētu pie Rasima, tad šodien Ivars Ziemelis būtu pasaules top-100, tas nu ir skaidrs. Uzplaukumu piedzīvoja Slovākijā 2006. gadā , kad pildīja tēva funkcijas pār Raivo, un izcīnīja pāris medaļas pasaules skolēnu cempionātā. Meiteņu mīlulis, 2004.gadā uzplauka jūtas ar Valmierieti Sanitu, bet 2006.gadā ar Artu un tas viss notika čempionātu laikā. Kā jāsaka - allaž gāja uz pilnu banku.
Andis Laveiķis. Lai gan vēl cenšas atsākt un skriet nopietni, bet tomēr liekas, ka neatgriezīsies nopietnā līmenī. Karjeras laikā bija ļoti izcils stafešu skrējējs, pirmais nopienais Tamāras briljants, palīdzēja Tamukam SS.lv izvēlēties balto busu. Galvenokārt bija ļoti slinks un trenējās minimāli, bet talants ir un bija visaugstākajā līmenī, zinātnieki pat ir nesaprašanā kur tādas dotības var rasties...agri izvēlējās par labu karjerai, ja ne karjera, tad 2018. gads varēja kļūt par viņa gadu..
Jānis Butāns (Burkāns). Šodien zināms ka Meridiāna simbols un visa noteicējs, no šī saraksta pats stiprākais uz doto brīdi, jo savu uzplaukumu piedzīvo tagad, 36. gadu vecumā, lai gan atgādina vēl jaunu zirgu pēc izskata un vietas rezultātu tabulā. Jaunību burtiski izniekojis un vēlu nācis pie prāta, Burkāns jaunības dienās bija tuvu izlasei, pat mazo pirkstiņu nepakustinot, izcēlās ar ātrajām kājām un izcilo izsekošanas spēju. Ja Burkāns šobrīd būtu 10. gadus jaunāks, es teiktu, ka jaunajiem ir jāsaturas. Agri izvēlājās par labu ceļuiem, jo kādu laiku atpakaļ visu ceļu būvniecība Latvijā gāji tieši caur Burkānu, šobrīd ir labi iekārtojies Rīgā un kaļ plānus kā piesmiet visus jaunos...
Mārtiņš Puriņš. Šim auguma pavēlnieks liekas, jau 11.gadu vecumā bija tikpat garš ka tagad...vienīgais, kurš v-12 un v-14 spēja uzvarēt Kalvīti un Sparānu. Savā laikā bija tik garš, ka pat viņam galvu nevarēja saskatīt, izcēlās ar to, ka ar nevienu īpaši nerunāja un uzvaras svinēja vienatnē.10-14.gadu vecumā bija talantīgāks par pašu Pirmo vijoli (Sirmo), es nezinu kāds lūzums notika tālāk, varbū ne tā baltmaize, vai ne tas kompass, bet ātri nozuda no lielās skatuves un kokļuva fizikas varā, gluži kā MotorCāns, fizika viņu aprija. Tagad ir atgriezies lielajā sportā, bet ne jau kā orientierists, bet kā izdzīvotājs...garo distanču skrējējs...
Lai vai kā, daudz kas šajā tekstā ir patiess un daudz kas ir jaunā gada pārsteigums, talanti bija un būs, mūsu uzdevums ir kādam no viņiem palīdzēt nokļūt uz lielās skatuves.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru