2006. gads, Pasaules skolēnu čempionāts – bronza

Jāatvainojas, ka divas nedēļas biju aizmidzis un neko nebiju uzrakstījis, bet tāda ir dzīve – daudz trenējos un īsti nebija ne laika, ne spēka un kur nu vēlēsanās. Turpinot savu 2006.gada sākums raksturojas ar to, ka biju ļoti labā formā, apsmēju visus gan Latvijā, gan Igaunijā. Pasaules skolēnu čempis norisinājās Slovākijā, tātad nekas netverams orientēšanās ziņā nebija sagaidāms. Izlases sastāvs –

Jubis jaunākais, Dzīvā Leģenda, Žagata jaunākais, cilvēks zaldāts – Artjoms Rekuņenko un Tamāras visu laiku garākais audzēknis – Emīls Ūdris. Turpinot savurakstu sēriju par saviem veiksmīgākajiem rezultātiem, sacensībām, tad nedrīkst nepieminēt 2006.gada bronzu Pasaules skolēnu čempionāta vidējā distancē, par to arī turpmākais stāsts.

Kā jau visi čempji, manā jaunības laikā, iesākās ar garo distanci. Jāpiemin, ka salīdzinot ar čempi 2004.gadā, konkurenci sastādīja Zviedrijas izlase labākajā sastāvā, kas lika vairāk cīnīties un divreiz stiprāk sakost zobus. Man pirmspēdējā starta grupa, Jubim pēdējā. Kā jau ikvienā jaunības aprīlī, ar pārliecību bija kā ar sniegu Ēģiptē jeb visnotaļ pašvaki, īsti nebija nojausmas uz ko esmu spējīgs, nebija izstrādāta nekāda kaujas taktika, tik zināju, ka 6niekā jau nu jābūt stabili un ļoti gribējās piesmiet savu galveno konkurentu – Jubi, kas arī bija galvenie uzdevumi un misijas. Iesāku tik ātri cik varēju, neko spožu savā ātrumā nemanīju, distance bija samērā viegla, nedaudz kalnaina, ātrums nestabils – pēc kļūdām centos skriet ātrāk, nespēju sataustīt saikni ar karti, kas beigās noveda līdz 4.vietai. Aizvadīja ne labu, ne sliktu reisu, jāatzīst, ka pēc sacensībām aprunājoties ar mammuci, tad bija jaušama dusmu sajūta mammas sievišķīgajā balsī. Pirmo vietu ieguva šobrīd Pasaules granda līmenī esošais sprinta karalis Jerker Lysell, Otrais pašmāju ražojums – Andris Jubelis, bet trešais Jerkera dvīņubrālis un reizē lielākais ienaidnieks dzīvē, ne meiteņu frontē - Jespers Jysell. Jubis pārsteidza un kā vēl, visi Slovākijas kanāli un žurnālisti lēkāja ap viņu kā Lauvas ap nomedītu antilopi.

Vidējā distance. Biju uzvilcies, jo sanāca iepriekšējā dienā uzklausīt nelielus pārmetumus no treneres, kas mani uzvilka kā maniaku kam nav gaismas tuneļa galā. Man pēdējā starta grupa, ja nemaldos startēju pēdējais, jo vecie onkas jau vāca startu nost, tātad mežs patukšs - neviens mani netraucēs atzīmēties vai arī ar savas vietas noskaidrošanu, kas man besī viss vairāk. Tu skrien tā, ka tev putas nāk ārā pa muti un tad atrodas kāds gudrīts, kurš paprasa – kuru punktu meklē? Tādā brīdī prasās atvēzēties, bet šoreiz tā nenotika, jo nebija neviens, kas varētu mani satikt vai arī vienkārši biju ātrs kā Aldis savos ziedu laikos. STARTS. Pirmie trīs kp viltīgi, no kalna lejā, izmantoju savus kg priekšrocības un sāku olimpiski, nedaudz uz dullo – perfekti (pie 3.kp biju līderis). Tālāk 4.kp cēliens kalnā un pats punkts akameņos – pēc tāda sakumā likās viltīgi, gluži ka Rūdolfa Šadrina ļaunais smaids - paņemu labi, tālāk sākās mežš kā niedrājā, tātad priekšrocība man, jūtu sākums paņemts par ātru, nedaudz atlūztu, bet viss labi, kļūdu nav. Uzraujos uz 6.kp – 40 sek. kļūda, bāc, bet nestrebju karstu, skrienu maksimāli, bet droši – visu salasu. Noķeru, apdzenu un aizbēgu 30. sek laikā no Itāļa – pie sevis nodomāju, tas nav cīnītājs, laikam vairāk darbojas porno industrijā. Beigu daļa viltīga – kalnaina, zaļais – slikta redzamība, bet karte samērā laba un kontakts ar karti apsveicams. Beigas tuvojas, par rezultātu nedomāju, tik saprotu, ka jāspiež viss, kas vēl atrodams manās kājās, īsi pirms finiša noķeru angli Jack Wood ( Pagarš, mati gari – nemazgāti), japiemin, ka pirms diviem gadiem Belģijā viņš labi bija pasmējies par mani, laiks parādīt atšķirību līmeņu ziņā, pēdējie divi kp viltīgi, nedaudz nobakstu (10-15sek), bet angļu centimetru zaglis tepat vien ir, šoks pat Sašam, pēdējo kp paņemu pirms garā zeļļa, tajā brīdī par viņu nedomāju, finišs sākumā no kalna, pēc tam kalnā augšā, spēka tik cik melns aiz naga, lēnām jau zaudēju kontaktu ar šo pasauli, bilde sāk izgaist, finišu no kalnu iesāku labi, dzirdu kā Jons Lejiņš kliedz, vēl 2 līkumi un kalnā, Woods arī vēl spirinās kā jauna meita, finišā pakrītu, nezinu cik labs esmu, cenšos saprast cik noraku, prātā atgriežas tikai viena aina ar kļūdu uz 40 sek., ātrums arī bija labs – varēju spiest ik brīvu brīdi. Beidzot komentētājs paziņo – 3. vieta. Labi, superīgi, liels gandarījums, ne jau par rezultātu, bet par to, ka spēju parādīt savu varējumu, tad kad ūdens jau smēlās mutē. Pirmajai vietai zaudēju padaudz, apmēram 1.40, bet Jerkeram 40 sekundes, otrā vieta bija reāla. Pjedestāls labs, jo tieši 2006.gadā pievienojos Rehns bk, biju iesējis labu sēklu, kas palīdzēja turpmākajās gaitās klubā.

Pedējā dienā vēl jautrības stafete. Manā komandā bija slovākiete un vēl viens pašvaks pašvakums, taktika tāda –

es paņemu tālāko galu, bērniem atstāju tuvējos punktus, viss iet pēc plāna, sanāk kopā uzkapāt ar Zemo, ātrums labs – prieks kapāt, atskrienu uz norunāto satikšanās vietu, meiča kaut ko raud, ka nevarējusi atrast vienu kp – es aizskrienu pakaļ, protams, mēs uz to iezaudējām pusdzīvi un no pjedestāla ne mazākās smakas, beigās vēl knapi vidiņā bijām, bet jautrības stafete vairāk kā laimes spēle un domāju, ka vairāk tendēta un meiču iepazīšanu, bet man abus gadus iedalīja neadekvātas meičas, bet toties Belģijā manā tīmā bija Ķīnietis un kura pēc dabūjām dsk, jo viņš nemācēja izstāstīt, ka daudzus punktus nepaņēma.

Pēdējais Pasaules skolēnu čempis bija labs – labas emocijas, labi rezultāti, viss caur smiekli un ar Emīlu Ūdri vēl uzvaldījām noslēguma disenē...ā un visu laiku sitām kanti Itālietei (Arī Raivo)...aij jaunība tā nenāks vairs... :D