Zviedrijas čempionāts sprintā 2009

2009.gads manā karjerā bija samērā veiksmīgs, papildus labajam Pasaules junioru čempionātam, sanāca labi noskriet Zviedrijas čempionātā sprintā, kurā ieguvu 8.vietu, par to arī turpmākais raksts.

Pirms Zviedrijas čempionāta sprintā, startēju O – ringenā (Pasaulē lielākajās sacensībās), pēc pirmajām divām dienām atrados pat zolīdajā 11.vietā, bet tad izteikts kritums formā, pārāk daudz blondīnes redzeslokā un pārāk lielā vēlme pakāpties augstāk rezultātos, mani beigās piecu dienu summā atsvieda uz 20.vietu. Bet tas jau ir cits stāsts no citas operas, kurā es šajā rakstā neiedziļināšos, bet aprakstīšu kā man izdevās atrādīt savu šķiedru zviedru puišeļiem sprintā.

Konkurence Zviedrijas čempionātā noteikti bija līdzīga kā Pasaules čempionātā, jo Zviedrijā labu skrējēju ir vairāk kā citiem cilvēkiem saprašanas. Kā jau normāls čempis, tad arī šis čempis iesākās ar kvalifikāciju, ka norisinājās iespaidīgā vietā – uz salas jūrā, kur pārsvarā bija akmeņi, nedaudz koki un arī izteikts akmens pamats (jeb somu raksturīgais pelēkais pamats). Pirms kvalifikācijas par saviem spēkiem biju vairāk kā pārliecināts, vairāk apdomāju taktiku, skrietu uz 100% vai mož papētīt apkārtnes labākās cīpas. Sacensību vietā valdīja pretīgs laiks – lietus, kas padarīja sacensības slidenas un nedaudz pat bikšu papildināšanas iemesla vērtas, pirms starta īsti nesanāca uzskriet kāpinājumus. Distanci iesāku ne pārāk labi, gribēju sākt agresīvi, bet bija problēmas ar apvidus izprašanu un aitu atstātajiem izkārnījumiem, kas novērsa manu uzmanību no kartes, sākumā stabili skrēju fināla līmenī ( Bija trīs hīti, no katra finālā iekļuva 12 labākie), bet ne konkurējoši ar lielajiem vīriem, manai šķiedrai un muskuļiem bija grūti izlēkāt pa akmeņiem, kas manī radīja opja līmeņa nogurumu un pienskābe bija pārņēmusi manus muskuļus jau diezgan agri. Distances vidū pieļāvu itin stulbu kļūdu (uz minūti), kas distances beigās lika man svīst līdz bezsamaņai. Pēc finiša likās, ka nebūšu finālā, jo Zviedrijas līmenī tādas azimuta līmeņa kļūdas nevar pieļaut, bet izrādījās, ka citiem zviedreļiem arī bija grūti un es līdz ar nagiem iekļuvu finālā. Pēc tam sekoja brīvdiena, kas man labi noderēja spēku uzlādei un emociju atbrīvošanai. Brīvajā dienā iesauļojām presītes, nedaudz uzskrējām, labi paēdām divas reizes restorānā. Nezinu vai tas ir pats olimpiskākais sagatavošanās veids, bet tomēr tas nostrādāja.

Lielā diena. Līdz ar slikto kvalifikācijas skrējienu, man nācās startēt vienam no pirmajiem, liekas, ka startēju kāds sestais, septītais. Iesāku ne parāk agresīvi, jo nejutos spēka pārņemts vai ti uzvilkts ka pirms citiem sprintiem, bet ar orientēšanos sekmējās itin zolīdi, jāatzīst, ka arī sprinta tips bija manai sirdij tīkamākais un manai muskuļu masai optimālākais – tipisks pilsētas sprints, ar mazām ieliņām, ļoti maz parku, daudz meiteņu īsos šortiņos, kas apbrīnoja manus šortus, bet Es visu citu viņās. Sprints bija izteikti cietā pamata sprints. Skatītājpunktā dzirdēju, ka esmu līmenī, kas mani tikai paātrināja, beigas atstrādāju perfekti, jāatzīst, ka sprints bija vidēji grūts, kas arī ir manā mīļākā grūtības pakāpe,

bet, ja Aldis kapātu savos ziedu laikos, tad viņš pasmietos par sprinta grūtību. Ļoti spēcīgi man padevās pēdejie četri kontrolpunkti, pirms kuriem biju tikai 15.vietā, bet šķiedras paraugdemonstrējums no manas puse un šoks pat manai mammai jeb trīs pirmie laiki un viens otrais un beigās cienījamā 8.vieta, par ko arī pienācās medaļa (SWE apbalvo desmit labākos), zvans no šefa un prieks katrā nākamajā solī pēc finiša līnijas. Jāpiemin, ka 6.vietu ieguva cits Latvju bāleliņš, tajā laikā sprinta speciālists, essīša mīksto krēslu biežs saimnieks un sprinta guru jeb vienkārši – Zemgus „brālis vieglatlēts” Žagata, kuram zaudēju četras sekundes. Jāpiemin, ka tā gada pasaules čempions Mathias Kyburzs palika tikai ceturtais, kas tikai liecināja par sacensību augsto līmeni un Šveicieša haļavu pasaules čempja laikā.

Šobrīd viss iet pēc plāna, gatavojos gaidāmajai sezonai, vēl paredzētas nometnes Spānijā un Anglijā (skriešu arī Anglijas čempi sprintā) un tad jau jutīs kā man ir izdevies sagatavoties man, manai mammai un maniem sponsoriem tik svarīgajā sezonā, kas solās būt spraiga un uzvarām bagāta un arī visās mazās, būs kļuvušas par gadu vecākas.