NIKE RIGA RUN

ISOSTAR TEAM

Šis skrējiens man acīs iekrita jau agrā pavasarī, gluži kā daža laba dāma orientieristu saimē. Tad nolēmu ap sevi pulcināt stipru komandu, kas spētu iekarot mežaparku un atstāt iespaidu uz skaitā dzimuma pārstāvem. No sākuma pielauzu Gaujienas galveno spēka zaru Lapsu, tad sarunāju Induļa dimantu un nākamo kāpas mantinieku Kārli Beliju Baltaci un visbeidzot kā atslēgas skrējēju pieaicinājām Babītes pirmo numuru Dāvi Dišleru. Apzinoties sacensību augsto līmeni, bija stulbi cerēt uz uzvaru, lai gan es pie spoguļa iztēlojos mūsu uzvaru un biju uzmeistarojis savu uzvaras deju ( Iespējama izrādīšana Latvijas čempionātā). Bet jutu, ka pa trijnieku jācīnās pat pie zema mazo atbalsta līmeņa, tā arī dabā notika...trijnieks bija reāls. Distance 4 * 2,53 km. Nedaudz sīkāk par to kā mums gāja pa etapiem.

Stafeti iesāka Dāvis,cilvēks kurš var iesākt augstā līmenī, iesāka ļoti piezemēti, lai nepavilktu pretiniekus uz labāku rezultātu, kas izskaidrojams ar to, ka Dāvis nav savā labākajā formā un pēc pasaules juniora čempionāta vairāk ir sauļojās kā svīda piemājas trijās priedēs.  Dāvis finišēja 5.vietā (7:51), 14 sekundes aiz pirmās vietas. Labi, viss pēc plāna, zvanu jau mazajām, lai ved šampi un cep kotletes – kaut kas būs.

2.etaps. Pirms starta likās šis cilvēks būs burtiksi vai stirprākais un manāmākais etaps komandā, jo cik nav dzirdēts par viņa maniakāliem treniņiem Carnikavas pusē, kad pat visvarenais Šacis Šadrins nespēj pretoties un cik nav redzēts kā viņš atstrādā katru soli mežā, ka tik Tāmāra spēj finišā pateikt - Jā, mans puika!  Belijs vienu vietu distancē zaudēja (7:56), esot uzvilcis ne tos apavus, uz katru soli kāja esot izslīdējusi un baidījies savas  turbīnes ieslēgt, saprotams, šoreiz piedevām.

3.etaps. Gaujienas un Apes novada izteikts pirmais numurs skriešanā un otrais numurs orientēšanās sportā, kā arī ceturtais numurs melleņu lasīšanā. Kaut ko sīkāk izklāstīt būtu diezgan stulbi – stiprs skrējējs, stabila vērtība, būtu pamanīts arī Afrikā. Pirms starta likās, ka Lapsam etaps būs par īsu, kas arī izrādījās tiesa, bet etaps veikts līmenī- sestā vieta saglabāta (7:55) un vēl ne viena vien puķe un buča no Ilzes nopelnīta.

4.etaps. Bija pienākusi Dzīvās leģendas kārta, biju manāmi uztraucies, gluži kā pirms pirmajām pīļu medībām, jo te bija jāskrien uz 110% un beigās pat tuvu komai, bet orientējoties, daudz ko var izdarīt uz Alda gudrību rēķina un ātrumi galīgi nav tik olimpiski. Startā redzu, ka priekšā atrodas divi ņemami balodīši – viens 4 sek un otrs Florošeks 3 sek man priekšā, pēc agresīva starta un labi izņemtajiem līkumiem, esmu jau astē Florošekam, domāju , ka šis uzvārds ir zināms visiem augsta līmeņa raneriem, skrējējiem, top – 3 čalis Latvijā no 5000m līdz pat garākām distancēm. To visu galvā saprotot, īsti nezināju vai spēšu izdzīvot kopā ar viņu līdz patfinišam, pēc kādiem 200 m no aizmugeres izvirzījos bariņa vadībā, nedaudz uzkāpinu, jo priekšā kalns, iespēja atrādīt Latgales kalnos iegūto rūdījumu. Taktika skaidra – maksmāli atkapāt kalnu, tādā veidā liekot Florošekam pagurt, pēc kalna jūtos joprojām zvērā, Mareks uztaisa izrāvienu, liekas – čau rasma, satiksimies finišā....bet nē, no manis šaipus Dņepras neviens tik viegli neaizbēgs, piespiežu, skrienam pa galveno ielu, kur miljons penši atrodas, visur paņemu izdevīgo iekšmalu, vienu dāmu, liekas, ka apgāzu, un līkumu jau izņemu priekšā Varenajam ( viņa peroniskais 10 000 m ir ap 30 min), pēdējā taisne,  Mareks atkal taisa izrāvienu, temps augsts, šis atraujas pa kādām 2 sek, īsti neticu sev, priekšā sāku manīt vēlvienu skrējēju (viņš finišēja trešais), pēdējā līkumā sakožu zobus pamatīgi un apskrienu Mareku kā mazu ezi un līdz finišam noturu viņu sev aizmugurē, līdz finišam sasniedzu gandrīz komu, bet tādu patīkamu komu. Mans rezultāts – 7:25,60. Kas izrādās trešais labākais starp visiem stafetes dalībniekiem, diezgan patīkami.

Secinājumi?

1) Stipra Orientieristu komanda ir spejīga cīnīties ar Latvijas labākajiem vieglatlētiem.

2) Tas nav kā pazemot Šaci vai MotorCānu mežā, te viss notiek pa 100% visu laiku.

3) Karsējmeitenes deva man papildus jaudu, tie bumbuļi...

4) Pietrūka Šadrina jaunākā, kas ar saviem tēva instingtiem būtu labs fans. 

4) Nākamgad noteikti jāpiedalās vēl, jo tas ir ļoti labs treniņš, jo ne mežā, ne treniņā nav iespējams tā sevi izlikt kā augsta līmeņa skriejienā, tādā veidā sasniedzot jaunu maksimumus.

Nu ko, tiekamies jau Klubu stafetēs, bīstaties AZIMUTA!!!