Lielais Kristaps nav viesmīlīgs

Dzīvā leģenda darbībā

Raksts būs kā atskats uz Cēsu Rudeni, kur Lielais savos mežos nebija diez ko viesmīlīgs un lika man doties mājās ar kauna sajūtu, kā arī man nācās izskaidrot, kas tas tāds Kristaps Ozoliņš, kuram es esmu pagrūdis. Tāpat nevar ignorēt lielisko sprintu Cēsu ielās, kur izdevās apliecināt savu pārākumu par Sarkaņu lielskungu, lai gan pirms gada tieši šeit Mežmalas līderim izdevās triumfēt Latvijas čempionāta sprintā. 

Šajās sacensībās biju plānojis skriet, lai labāk sagatavotos Latvijas čempionātam un izrādītu savus muskuļus vietējām Cēsu beibēm, kā arī pašmāju smukākajām orientieristēm, kas daļēji arī izdevās. Cēsu Rudens solījās būt ar diezgan standartveidīgu Cēsu apvidu – zaļu, kalnainu un ar ierobežotu cīpu redzamības attālumu. Plāns bija skriet, bez kļūdām un patīkamā tempā. Iesāku jau ar pārāk sliktu variantu uz pirmo kp, pēc tam otro paņēmu labi, bet uz trešo kp skrienot virzienā, nokļūstu galīgi pa kreisi, kas arī lika paātrināties, bet arī turpinājums nebija gluži viegla pastaiga gar jūru....tā nu sanāca zaudēt Ok Aronas spīdeklim – Lielajam, kurš arvien vairāk sāk sevipierādīt, ne tikai Gunāra priekšā, bet arī Kāpas Tamāra met acis īsā zēna virzienā.  Iespējams, jau nākamgad Lielais Kristaps cīnīsies par iespēju atrādīt savas orientēšanās spējas un nomainīs Aronas formu pret Latvijas izlases formā, lai startētu Somijas mežos, bet viss atkarīgs no paša topošā Guņa radinieka, katrā ziņā tik daudz talantu mums nav, lai mēs varētu to tik viegli palaist vējā. Kļūdās salasīju virs 11 minūtēm, kas ir krietni par daudz, lai cīnītos ar Bertuka kungu un atļautos finišā nelamāties. Sīkāk negribu iegrimt šajā notikumā, kas vairāk bija kā labs treniņš un savu trūkumu apzināšanās skrējiens. Vienīgi, mani un miljoniem citu cīpu, vienaldzīgu nespēja atstāt MotorCāna bālais sniegums, īsti neizdevās noskaidrot švakuma iemeslu, tagad tik atliek minēt vai pie vainas bija jaunā draudzene vai arī ziedošanās citiem, augstākiem mērķiem. 

Sprints. Lielisks apvidus, lieliski laikapstākļi, kā arī pieklājīgi konkurenti bija ieradušies -  man neko vairāk nevajadzēja. Šīs sacensības deva arī lielisku iespēju nolīdzināt 2011.gada Latvijas Čempionāta parādu, kas ir glabājies vairāk par gadu.  

Mans veikums 

Sapratu, ja man forma būs noturējusies, tad konkurentus vajadzētu pārspēt 30 – 40 sekunžu robežās. Šaubas radīja iepriekšējā dienā veiktā garā distance, bet kad no rīta izvēlos no gultas, tad sapratu, ka jūtos kā jauns zirgs. Kā jau minēju lof mājaslapā, tad distanci iesāku piezemēti, bet pēc pirmās kartes neprecizitātes sāku skriet krietni ātrāk un sāku pieņemt pareizos variantus, kas arī attiecīgi deva rezultātu un saprašanu citiem, ka 2.vieta šeit pirms gada bija vairāk kā mirkļa vājums nekā reāla situācija rezultātu tabulā. Atsildoties bija sajūsminoši pavērot kā sprintu veic cīpas, kluba biedri vai vienkārši mani draugi. Likās, ka Straupes beauty nav savā olimpiskākajā formā un viņai katrs solis nāca ar lielu piepūli, bet nu centos viņu uzmundrināt, ja būtu startējusi stiprākajā grupā un atkal uzvarējusi, tad jau būtu jādodas veikala virzienā, lai kaut kādā veidā atalgotu meitenes pūliņus un smaidu ikdienā.

Joprojām cenšos sevi uzturēt labā formā, jo Aldis pieprasa medaļu maratonā, kas būtu solis tuvāk tam ,lai mūsu sadarbība turpinātos arī turpmāk un man būtu iespēja smelties Alda gudrības. Pēc maratona esmu nolēmis skriet dažādos skrējienos un, lai tā nebūtu tikai skriešana un izdzīvošana, tapēc turu sevi vēl asumā, lai tā būtu cīnīšanās par uzvaru un dzīvošana katrā solī.