Smiltenes apļi 2012

Sezona praktiski jau ir aiztecējusi, visi lielie mači orientēšanās sportā ir aiz kalniem, tāpēc nolēmu izmēģinat spēkus skriešanā – Svētdien startēju „Smiltenes apļos”, savas jaunības takās un savas publikas priekšā.

Mērķis šādai izdarībai ir pēc iespējas labāk sagatavot šķiedru Siguldas pusmaratona satelītskrējiena distancei, kuru esmu nospraudis kā tādu rudens mērķi. Pirms svētdienas presītes un muskuļu atrādīšanas Smiltenes ielās, sestdien palīdzēju savam Valmieras bataljonam visus iznīcināt Jēkabpils pusē, kur pats Justs bija uzbūris lielisku distanci ar tikai viņam raksturīgajiem tik elegantajiem ceļu variantiem. Lai gan sanāca skriet pilnā ekipējumā, bet tas neliedza pietaupīt spēkus un galvenās domas pārvirzīt svētdienas virzienā. Žēl, ka neizdevās satikt Kūku meža patieso saimnieku un visu rekordu īpašnieku – Rolandu „ Jēkabpilsvarenumu” Blumbeku, bet tā jau vairāk mana paša vaina, ka neziņoju par Azimuta otrā numura klātbūtni.

Pirms diviem gadiem, kad vēl kājas tik aši nekustējās un mazās tik traki neinteresēja izdevās izmocīt 40:11, šogad liku sev saprast, ka divu minūšu uzlabojums būtu pašaprotamāka norma kā Andra MotorCāna nominēšana titulam – „Siguldas kalnu nezvērs” vai, piemēram, Lapsas nominēšana Orientēšanās Oskaram pēc izcilā veikuma zveidru mežos, kad tik iznīcināts pats Gernots, kas allaž ir bijis mūsu pirmās vijoles naida iemesls, bet nu Gaujienas otrais numurs vienkārši 344m pirms finiša pateica Austrijas primadonai– „Labi, Čau!”. Uz Smilteni aizripoju laikus, savedu savu vēderu un motivāciju kārtībā. Ģērbjoties, sapratu, ka nekādi dižie konkurenti nav mērojuši ceļu uz ceļinieku galvaspilsētu, tapēc nāksies cīnīties pašam un skriet vienītī. Starts, kādu dvēseli jutu tikai pirmos 300m, tālāk jau uzņēmu tempu braši. Pirmais aplis labs – 12:22, konkurences trūkums pie sāniem noved pie superlēnā otrā apļa – 13:30, paskatoties pulksteņā saprotu, ka zem 39 min. vajadzētu palīst, tapēc sāku skriet agresīvi un cīnīties, pirms finiša veicot 10 km pa 34:38, paliek vēl nieka 1,4 km...kuros centos cīnīties par savu laiku...beigās finišēju 38:41 (pēdējais aplis – 12:49). Tas liecina, ka pēdējos 1,4 km esmu veicis nedaudz ilgāk par 4 min, kas sasitīts ar to, ka distances beigās distance iet leju, savu augstvērtīgo formas stāvokli un kārtīgu zobu sakošanu līdz pat beigu līnijai.  Finišā, nekrītu un nevaārtos zemē, bet gan turpinu skriet, tik vēl pajautāju cikos apbalvošana. Sniedzu interviju vietējai televīzijai, kurai lieku noprast, ka skrējās labi un patika gan laikapstāļi, gan trase, gan vietējo cīpu atbalsts, kas īpaši mīļi izpaudās distances malā. Jāpateicas arī balvām, kas kopā veidoja ap trīs ciparu skaitli eiro iztaiksmē – PRIEKS SKRIET SAVĀS MĀJĀS.  

Tātad 6dien būšu manāms Siguldas ielās, kur norisināsies tiešām ievērojami skriešanas svētki, tik jāatvainojas par to, ka manas šķiedras īpašības un sagatavotība neļauj pilnvērtīgi skriet pusmaratona distanci, to es atstāju izaugsmes iespējām, kad būšu iekāpis trešaja desmitā. Un vēl atsildoties 7dien mēģināšu nokārtot vēl vienus vecus parādus (divas gadus pēc kārtas esmu pazamots), un centīšos uzlabot savu labāko laiku par vismaz minūti (trases garums 8 km, rekords – 25:56). Tiekamies Siguldā!