Māmuļa ziema tuvojas

Uz aizvadīto sezonu neesmu vēl sagatavojies atskatīties, lai gan būdams pie pilnas apziņas un nebūt lietojis kaut ko stiprāku, varu droši apgalvot, ka šī bija mana labākā sezona kāda jebkad bijusi, bet ne jau par to būs stāsts...nedaudz gremdēšos atmiņās par Siguldas kalnu maratonu jeb maratonu, kut Lapsa Kūms (tautā pazīstams kā Gaujienas otrais numurs) apliecināja savas taktiskās iemaņas un kļuva par Gada Taktiķi.

Lai gan šis pasākums neiekļāvās manā darba kārtībā, bet apmēram mēnesi pirms gonkas apjautu, ka ir iespējams ņemt dalību, jo lidmašīna ir vakarpusē un uz to varētu paspēt pat Igauņu tempā. Godīgi jāatzīst, ka nejau cīpu pēc es piedalījos vai to 30 ls pēc (par uzvaru nešaubījos pat murgojot pa nakti), bet lai uzsmaidītu Sidnejas sudrabam(Aigarēnam) startā un parādītu, ka te nav soļošana vai aklo golfs, bet īstu vīru skrējiens, kas aizritēja zem mana drauga/konkurenta Lapsas zīmes. Protams Purinators uzvarēja garākajā distancē, bet, ja Lapsa būtu veicis šo 53 km garo distanci, tad Mārtiņš būtu spiests vērot Cunami brīnumu no aizmugures un labi, ja kādus piecus kilometrus.  

Pirmajā kalnā izmantoju Alda jaunības dienu tehniku - dziļo iesēdienu

Kā tad viss aizritēja..? Bija doma pirmo kalnu uzskriet ne pirmajam un sajust gaisu aizmugurē un saprast par ko cilvēki vāvuļo bara aizmugurē...bet iznāca nedaudz aizdomāties un atmodos, kad jau biju pirmais uzskrējis smailē, parējie vienkārši neskrēja ātri, kas negāja kopā ar manu dzīves parliecību. Uzskrienot kalnu, nevienu nejutu, kas ļāva būt vadībā un izbaudīt samērā slikti nomarķēto distanci, tad sajutu kalnu trases saimnieka elpu sev pie sāniem, mazais Kāsis uzņēmās vadību uz kādu brīdi, tad jau savu gurnu veiklību tiešraidē sāka demonstrēt Kristaps Bērziņš, kas sāk uzziedēt jaunos augstumos. Gluži tāpat kā tītars uz sūdu čupas domāja, tā arī es jutos pa 100% pārliecināts, ka Bērziņš neskrien manu gabalu, bet gan nu jau Kūma vārdā nosaukto 33 km garo distanci. Jā, Bērziņš attālinājās, bet tāpēc, ka es to ļāvu un man nebija mērķis izbesīties uz 100%, jo 7dien bija jāskrien Zviedrijā. Ne mirkli ne likās, ka viss nav legāli, vēl pie 10 km Bērziņs bija manā redzeslokā, apmēram 30 – 40 sek. priekšā.. pēdējo meža daļu veicu jau Alda 60 grupas tempā, visam bonusā noskrienot no serpentīna, saskāros ar slikto marķējumu un zaudēju 10 sek uz ceļu izvēli. Pēdējā ceļa daļa vairāk bija kā laba dāvana no smukas meitenes finišā nevis mocīšanās pēdējos distances metros, sanāca tā ieskrieties, ka paskrēju finiša kalnam garām un zaudēju vismaz 15. sek. Pēdējais kalns bija formalitāte, bet šoks finišā bija neaprakstāms...tas bija kā naža dūriens vai tuva drauga roku palaišana uz savas mīļotās meitenes. Es nesaku, ka būtu uzvarējis Kristapu, bet visnotaļ noteikti viss izšķirtos pēdejā kalnā.

Pasākums bija vairak kā eksluzīvs, gaidot apbalvošanu, man bija tas gods un izdevība sagaidīt Kalnu Lēmūru finišā, kad Lapsa ar vieglu, nepiespiestu soli atrisināja jautājumu par to, kas ir uzvarējis 33 km garaja distancē. Tā var atļauties finišā darīt, ja viss ir izdarīts distancē, kurā  Lapsa - Kalnu Lemūrs bija izspēlējis šaha cienīgus gājienus ar pretinieku jeb sācis labi sagatavoties pretinieku izsmiešanai Pasaules studentu čempionāta pirmajā etapā, kas norisināsies pēc diviem gadiem Čehijā, kur Lapsa pirmajā etapā būs vairāk kā tētis citiem, kas dos reālu iespēju izcīnīt medaļu. Keep going.

Armijas tvēriens vs Dzīvē leģenda

Prieks par Latvijas Orientēšanās seksa simbolu Valteru Āboliņu, kurš nodomonstrējā, ka ar minimāliem, bet pareiziem treniņiem var radīt lielas lietas un iepriecināt cīpas gan pie ekrāniem, gan trases malā. Arī „ArmijasTvēriens” pierādīja sava teiciena spēku un atļāvās Kāša puikam finišā pateikt – „Te, tev nav Ukaraina, čalīt!” Ar ko viņš lika noprast, ka pat nedēļu neko nedarot, viņam talanta līmens ir viņa trenera jaunības dienu līmenī, kas būtu bijis, ja Artjoms būtu vesels kā kumeļš...iespējams, mēs viņu manītu tikai pirmajā kalnā un finišā atrādot armijas dziļos pietupienus....Paldies par lielisko pasākumu!  Par Zviedriju gan neko neminēšu, jo tas pasākums sen jau kā aizmirsts, pat Aldim sameloju, ka biju vizītē pie Pakistānietēm nevis, ka piedalījos sacensībās un uzrādīju vienu no gada top – 3 švakākajiem rezultātiem.

Šobrīd joprojām vairāk pietaupos un atpūšos nevis uzaru zemi, bet drīz jau apjomi un kilometrāža palielināsies, bet novembris izskatās diezgan viegls...Galvenais pamats labai formai tiks ielikts laika posmā no Decembra līdz Aprīlim.