2012...labākā sezona ever?

Sezona jau sen kā aiz kalniem un visas domas tiek virzītas jaunās sezonas virzienā, kas pēc visiem Zilākalna Martas senajiem novērojumiem solās būt vēl labāka kā šī, 2012. gada sezona...Vectēvs bieži prasa vai sezona bija izdevusies, viss racionālāk būtu atbildēt - jā un nē, par to arī tuvāk manā turpmākajā domu gājienā.

Pirms sezonas galvenie mērķi bija – top 30 Pasaules čempī, līdzīgs sniegums Eiropas čempī un pie visu apstākļu sakritības un smukas meitenes pie sāniem, pacīnīties par medaļu Pasaules studentu čempionātā.

Bija arī visādi mazie mērķi – stabilitātes nostiprināšana, formas izaugums, zelts Latvijas čempī, stāties pretī Lielajam, pēdējo Alda gudrību pārņemšana.

Eiropas čempī nebiju galīgi formā, bet tik un tā sprintā biju divgadīga bērna špļāviena attālumā no fināla, lai gan uz vienu kp atstāju pat smiekpilno minūti...lai cik sliktā formā es biju iekāpis, bet tik un tā spēju sprintos rādīt savus šūpulī ieliktos dotumus, lieki piebilst, ka mans b fināla rezultāts, A finālā dotu 29.vietu. ( abas distances bija vienādas). Stafetē un vidējā rozīne bija pārņēmusi mani un manas domas...

Tūrista statuss vidējā distancē, stafētē un neveiksme sprintā, pēc tam arī iegūtā mikro trauma bija galvenie iemesli kāpēc neatrādīju savus dotumus Pasaules čempī jeb nepiedalījos tajā, kas arī automātiski lika nospraust vīziju – Pauliņš formā un formā uz Pasaules studentu čempi...Alikante solīja ne tikai siltu laiku, bet arī siltas cīpas/mazās, kas lūkojās pēc Baltijas dārgumiem ( Gaujienas Supermens, Lapsa Kūms galu galā atradās divu meiteišu ielenkumā un ne jau apģērbies). 

Cīņa - mans galvenais ierocis

Jāatzīst, ka līdz ar EOC švakumu un CISM traģēdiju biju jau atmetis šajai sezonai ar roku. Bet tad sapnī ieraudzīju sievieti labākajos gados un manā gaumē, tas lika man nostāties uz kājām, sataustīt pareizo gaisu, un diezgan pamainīt treniņplānu, izanalizēju, kas mani sagaida Alikantē....tas nostrādāja....kāpā plānoju būt nevarīgāks par nestaigājošu vāveri...tā arī notika...švakums atkapās līdz ar pirmo startu...sprintam nebiju tehniski gatavs, kā arī fiziski nebiju trenējies iznest savus muskuļus pa daudzajām trepēm, kā arī nespēju pagrūst smukās daiļavas, kas trasē bija saradūšās kā gliemeži pēc lietus...14.vieta. Vidājā biju stabilāks par pašu Jubi...sīkas kļūdas, bet fiziski būtu gatavs pat Pirmajai vijolei airzādīt par ātruma trūkumu..7.vieta..Stafete, pat ar Zeltiņas mīlulīti Tamužu ierindā un Kūma ne to kvēlāko formu solīja briesmas ikvienam konkurentam, pat Japāņi nebija gatavi ar mums jokus dzīt pēc finiša, jo nebūtu nekāds kung – fu, bet dzelžainais tvēriens no ArmijasTvēriena un mans ātrpilnais rokas vēziens. Kūms pirmajā etapā jutās kā Tantiņa ne tajā dzērveņu purvā, bet cīņas tieksmes un mammas špagata treniņi deva savu...Tamužs cīnījās kā Rokijs Balboa pat bez Zeltiņas klātienē, bet saule nokausēja Lienes lepnumu...Es uz starta līnijas nostājos ar savu labāko formu - ar pilnāko aptveri, kas kulmināciju sasniedza tieši uz stafetēm...medaļu gluži neatnesu, bet 7.vietu...cik tur trūka, lai pat vietējie Spāņi saļimtu mūsu priekšā. Iespaidīgs čempis, pozitīvas emocijas, plāns pa 100% izpildīts. Visam bonusā iespaidīgais iedegums ne tikai Armijas Tvērienam ( Artjomam).

Jā, es netiku uz Pasaules čempi, biju vairāk kā putnu biedēklis Eiropas čempī. Bet iegūtā forma un uzrādītais sniegums sezonas otrajā pusē liek man domāt un beibēm stastīt, ka šī sezona bija labākā kāda man ir bijusi...sīki neuzskaitīšu savus rezultātus, jo par tiem esmu jūsmojis iepriekšējos rakstos...tāpēc nobalsojam par mani, manu audzēkni Matīsu, manu basketbola komandu un Alda lepnumu un galveno smaida iemeslu – OK „Azimutu”, to visu var izdarīt šajā linkā.

Turās, janvārī jau dodos uz Portugāli, lai pēc iespējas labāk sagatavotos gaidāmajiem startiem, cīņām un iespējām, kas mūs ikvienu sagaidīs..