Ko tālāk?

Tā kā lēnām atgūstot no tā šoka, ko man radīja kūma neielikšana stafetē un sāku raudzīties uz dzīvi pozitīvāk, jā, šī ir sen aizmirsta dziesma, bet pret Janeli tiešām apgājās nelietīgi un grūti aizmirst un pārdzīvot kko tādu, nu labi tālāk būs kkas vairāk par mani un manām idejām šajā drūmajā un neizteiksmīgajā laikā...
Ko tālāk? Ir pāris uzdevumi: Sprints Talsos, gaidu, ka sabrauks kāds un sastādīs man konkurenci, citādi fanu ielenkumā finišēšu bez cienīga finiša.Un vēl Smalankavlen oktobra beigās, šis jāmin kā galvenais mērķis/uzdevums.
Jāpiemin, ka 7dien uzskriešu smiltennes apļos, pagājušogad noskrēju 9,9 km pa 40.52, protams rezultāts nav augstvērtīgs un rada pamatīgu smaidu Renāra ripinātāja sejā, bet man ir tikai viens pretarguments –Sprints, puika! Doma skriet kā treniņu un uzlabot rezultātu, bet ja uz starta līnijas būs kāds asvalta dievs, tad jau man ar būs jāskrien nopietni, bet to jau redzēs...
Jūs droši vien nesaprotat kapēc es nevēlos skriet maratonu, vnk mīnusi ir vairāk šim pasākumam nekā plusu. Es šo lietu varu salīdzināt ar Krievu daiļslidotāju, kas nespēlē kokeju ne KHL ne citās līgās. Kādi būtu mīnusi šim pasākumam? 1) Ja es piedalītos, tad stipri tiktu apgrūtinātas Lapsas cerības ieraudzīt medaļu savā kaklā 2) Neesmu gatavs sevi tik ilgi mocīt un līdz ar to tiktu izsists nedēļu no normālas trenēšanās 3) Apzinos, ka īsti nevaru cīnīties par zeltu, kas līdz ar to neveicina motivāciju ne manī, ne manā šķiedrā 4) Jāpiemin arī laikapstākļi, kas palielina iespējamību kko nevēlamu noraut, bet ja mazi bērni lasa šos iemeslus, tad lūdzu neietekmēties no manis, jo nerādu jums labu piemēru, jo ir jācīnās pie jebkādas sagatavotības un pie jebkādas distances. Ja nebūtu šajā nedēļā Smiltenes apļi, tad es noteikti maratonu izmantotu kā treniņu, bet es izvēlējos labāk paskriet sev pazīstamās ielās un pasmaidīt sev pazīstamām meitenēm, tāda ir dzīve!
Laiciņš gan tāds auksts kļuvis, nezinu kā jums, bet skriet šādā laikā man patīk, bet ne uzturēties ārā un kur nu vēl šādā laikā doties uz skolu, bet nekas arī es ilgi nevarēju aprast ap sevis apčakarēšanu Cēsu rudenī un savu šķiedras iesnaušanos izšķirošā brīdī cīņā ar Heinmanu, bet nu viss ir ok..