Kas mani motivē?

Iepriekš saņēmis interesantus jautājumus no lasītaja, protams, visnotaļ adekvātus jautājumus. Tad es varētu pastastīt, kapēc tad es īsti trenējos un kapēc tieši šajā sporta veidā un ne baletā.
Savus pirmos soļus orient sportā veicu pirmaja klasītē, būdams labs skrējējs, man orientēšanās iepatikās, gluži kā indijas rieksti šobrīd. Ir gājis dažādi jaunībā, ir bijuši labi rezutāti, kā arī dažas nīkulības izpausmes...jau bērnībā novēroju, ka esmu nestabils gluži kā degvielas cenas. Jāpiemin, ka bērnībā vēl trenējos modernajās dejās, protams, mammas piespiests, bet šis pasākums manī izraisīja stulbas sajūtas, jo man tas nepatika un ja kaut kas nepatīk, tad arī īsti tas nesanāk. Nožēloju, ka nepameģināju savas spējas hokejā vai kādā no cīņas veidiem...bet labi vien, ka nepamēģināju, tad es nezinātu, kas ir Aldis, lapsai arī būtu grūti bez mana pleca un vispār uzskaktu, ka orientēšānās sabiedrība būtu zaudētāja.
Tātad, kas mani motivē šobrīd? Ir vairāki iemesli, kapēc es skrienu un ne, piemēram, dziedu operā vai spēlēju šahu. 1) Šis sporta veids sagādā man neizsakāmu baudu, situācija, kad tu tuvojies finišam un esi aizvadījis tīru skrējienu, manī modina neizsakāmas emocijas un tad vēl finišs..jā, zvērs, kur Tu rodies. 2) Es vēlos kaut ko sasniegt šajā sporta veidā, par savu visvarīgāko mērķi runāt ir pāragri, neesmu sasniedzis vēl tādu līmeni, lai varētu sākt runāt par savu mūža mērķi...no sākuma jātiek galā ar Tambasovu un tad jāsāk domāt! 3) Nepatīk sēdēt mājās un neko nedarīt, labāk jūtos kustība...4) Vēl kā motivators jāmin, atriebība pāri darītājiem....Latvijas pirmā vijole nav apskrieta finišā, Kira mani apskrēja studentu čempī finiša, šādi visādi sīkumi tikai mani motivē trenēties vairāk. Bet šim visam apakšā ir doma trenēties un pēc pāris gadiem kļūt par profesionālu sportistu...šobrīd es dzīvoju uz vecāku līdzeļiem, bet ja es vēl spētu pāris soļus savu šķiedras līmeni pacelt, tad jau es spētu runāt ar iespējamajiem sponsoriem un zinu, ka arī ģimenes z/s man līdzekļus atvēlētu...bet vispirms rezultāti un tad jau varēšu domāt tālak....
Protams, neizpaliek arī mūsu smiltenes monstruālā mežoņa tradīciju turpināšana un gudrību iznēsāšana...kā punkts viņa veikumā lieliski iederētos zelts Latvijas čempionātā, ne veterānu sabiedrībā, bet gan grandu sabiedrībā – Kūma, Sirmā, Bertuka, Rozes utt...tapēc, laikam jāsāk Aldis motivēt, vilkt ārā no mājas...zelts ir tuvu, mums tik vajag trešo cīņu biedru un dvieļu pienesējus..