5/04/2011

Zviedrija

Tā nu sanāca, ka visai ilgu laiku neesmu licis par sevi minēt, bet nu tāda ir dzīve. Apsolos tik ilgi nekad neklusēt.
Visu aizvadītu nedēļu un vēl bišķi pavadīju potīšu izmezģīšanas dzimtenē, zemē kurā es vēl īsti nemāku un nevaru izmantot savu potenciālu. Uz zviedriju aizbraucu jau 21.martā, lai spētu labāk sagatavoties 10milai. Tad tika uziets savas slavas pazemojošs raksts Lapsas blogā, kas iedragāja manu miegu turpmākās dažas sekundes un nespēju normāli ieēst, bet nu jāuzteic lapsas augstā pilotāža manā ģenerālistē – salika mani pagarinātā sprintā par vairāk kā minūti un tas notika man skrienot pie 170 pulsa. Neesmu statistiķis, bet kūms uzlabo savu veikumu līdz ar katrām sacensībām un līdz ar 10milu uzlaboju savu veiksmes procentu pirmajos etapos lielajās stafetēs, nu tas ir tuvu 10%. Zviedrijā iesildījos ar stingtomtina stafetēm, startēju otrajā komandā, jo komandas galvenās smadzenes nebija lietas kursā par manas šķiedras varējumu, jo Portugālē biju vairāk kā pašvaks. Tā kā komandas biedri neizdarīja labu darbu pirmajos etapos, tad es īpāši neiespringu un arī jutos kā invalīds rudens formā un ar savu formu biju vairāk kā dusmīgs. Tālāk starts elitserienā baltas debesis nesolīja. Pirmajā startā bija garā distance pa visai sūdainu apvidu ( kalni, zaļais, akmeņi), bet jutos ekselenti...sākumā vilku uz kādi 80%, bet sīku kļūdu mākts. Uz pusdistanci noķēra mani pa 2min otrās vietas ieguvējs, droši turēju tempu un skrēju kopā kādas 10min līdz garajā etapā skrienot no kalna pamežģiju kāju un varētu teikt, ka tajā vietā jau sacensības bija beigušās. Tālāk nepareizi veikts garais etaps un kļūdas un pēc tam skrienot no akmeņaina kalna kājiņa cieta vēl vienu reizi un šoreiz sanāca pat parādīt savu krievu valodas krājumu, jo sāpes bija slimnīcas cienīgas. Beigās sanāca zaudēt uz 17 min un iegūt neadekvāti daudz punktus iof rangā.
Vidēju distanci uztvēru nopietnāk un noskaņojos attiecīgi un šoreiz kāja tika noteipota daudz labāk, kas ļāva noripināt no kalna tuvu manam īstajām tempam. Jau 72 reizi šogad savu pieri sarausu distances sākumā un jau uz pirmo kp. Turpināju kapāt tālāk, jo kļūda bija minūtes robežās, bet tālāk vēl feili uz 5 min un nācās tempu noemest, lai galīgi nesasmīdinātu sevis nīdējus un kūma fanus, beigas jau bija zolīdi aizvadītas, bet neapmirināja, ka nedabūju ātrāko finišu, bet tas dēļ penšiem, kas neļāva iegūt inerci. Nu tā elitseriens nebija balts kā visbaltākais sniegs, bet zināju, ka 10milā točna tik sūdīga nebūs.
Dienas pirms 10milas pavadījām stokholmas tuvumā un skrienot treniņus, manuprāt, ļoti sliktās kartēs un laiks bija dievišķīgs – sauļojos brīvajā laikā. Tātad 10mila – iesāku ātri un patumsā, 30 sek kļūda uz 3kp ātrumu nemazināja, bet joprojām daudz zaudēju uz dovnhilu – piesardzība par kāju lika samazināt ātrumu, distances vidusdaļa kartes neizprašana un arī nedaudz nekoreklti uzzīmētā vieta noveda pie vairāk kā minūtes kļūdas...turpināju kapāt un spiezt no sevis ārā visu, bet beigās pienskābes nostrādāja un lieka minūte arī beigās tika atstāta un visam pa vidu miršana pēdējā kilometrā – tā izlicies nebiju kopš 2009. gada rudens sezonas. Kopumā 14.vieta etapā nav slikta, bet veikums bija šausmīgs tāpat, bet kopumā ļoti patika karte un distance likās samērā vienkārša priekš zviedru apvidiem.
3dien Daugavas kauss, bet nākamie svarīgie starti – Baltijas čempis, Latvijas čempis, Kāpa. Joprojām formas meklējumos.

1 komentārs:

  1. Tavs rezultāts Tiomilā ir vairāk kā pieklājīgs!

    AtbildētDzēst