1/10/2012

Otrā bronzas medaļa


Šis būs otrais raksts no sērijas – mani labākie sasniegumi un šodien atskatīšos uz to kā man izdevās izcīnīt otru bronzas medaļu Eiropas jauniešu čempionātos un nesanāca izcīnīt mums tik svarīgo zeltu stafetē.

2005. gads. Latvijā man vienīgais,īstais konkurents bija Andris Jubelis, jāpiemin, ka vēl šobaltdien mēs ar Sarkaņu lielskungu pārrakstam vēsturi un esam diezgan līdzīgi savās spējās meža labirintos. Sezonu daudz labāk iesāka Andža, bet lēnām tuvojoties galvenajam sezonas startam, es spēju pārādīt savu

krampi un varējumu, jo vairs tik daudz neuzticējos savam, tajā sezonā, tik sliktajam kompasam. Uz čempi tika: Dzīvā leģenda, Jubinātors, Ivars Ziemelis ( Ivetas visu laiku mīļākais audzēknis, nekad, nekad netika lamāts), un kādreiz spraunais Kārlis Dišlers.

Kā jau visi čempji, ar manu piedalīšanos, iesākās ar Sprintu. Jāpiemin, ka uz čempi ierados kā viens no galvenajiem pretendentiem uz kaut ko spīdošu - varbūt ne zeltu, bet nu visu Krieviešu uzmanību noteikti, tas arī nedaudz patraucēja man pirmajā distancē. Jāpiemin, ka mans skils priekš sprinta nebija vēl dižkungu līmenī, bet kopumā orientēšanās skils gada laikā bija krasi uzlabojies. Starts no paaugstinājuma, kā jau raksturīgi man - iesāku spēcīgi, kas noveda pie kļūdas uz pirmo kp – ieskrēju nepareizajā tunelī un priekšā sēta, itkā lekt nevar, bet man vienalga – medaļas vilinājums kārdinošāks kā bailes no diskvalificēšanas. Tā nu pārlēcu, uz pirmo kp zaudēju ap 20 sek, kapāju tālāk, jūtu, ka nav mana diena – slikti izjūtu karti, kas noveda vēl pie divām kļūdām un beigās neizdevās būt mežonīgi ātram, lai apskrietu tos pārējos. Beigās 10.vieta – sūdīgi, biju nikns visu vakaru un vēl mazliet. Bet, kas galvenais šajā sakarā – Andža paņēma sudrabu, pie tam to izdarot baltos peldēšanas šortos. Tā neko, tas

tik lika padomāt, ka stafetē pārējām komandām vārētu sanākt ostīt putekļus. Garastāvoklis nekāds, nekas koncentrējos garajai distancei, neesmu satricināms ar vienu neveiksmi.

Garā distance nebija pārāk gara, bet ļoti liels kāpums un karstums sacensību dienā ārprātīgs – pat īsti nesildījos, jo ejot jau pat nezināju kur likties un kalta kā pēc kārtīgas tusēšanas nākamā rītā. Starta minūte man bija pateicīga, startēju vēlu – pašās beigās, bet atkal karstums bija lielāks, bet par to nedomāju. Pirmais kp easy, bet jau otrais bija īsts čehu punkts - viltīgs kā Lapsas skrējiens Jukolā līdz TV punktam, ( 1500m pa nogāzi), es, protams, līdz galam neatkodu etapu un atstāju jau samērā daudz (ap divām min.), tālāk labi un tad uz sesto kp tāds kāpums – kā divi serpentīni Siguldā, bet daudz stāvāks, es vienkārši kā dzīvnieks, kas cīnās par savu maltīti, uzkapāju augšā. Līdz distances vidum sanāca skriet vienam, bet tad pēkšņi klinšu rajonā saķēru 5-6 cilvēku grupu, temps olimpisks, bet mazas kļūdiņas mūs vajāja kā vidusmēra švaku pensionāru. Centos uzņemties līdera loma, to arī spēju līdz pat pēdējiem diviem kilometriem, kad sāku jau lēnām atteikties funkcionēt, tad izmantoju labi zināmo atsēdēšanas taktiku, brīžiem paveicās, ka nepazaudēju priekšējos – Ukaraini un lietuvieti Olgalvi ( viņam galva kā liela fazāna ola), pārējie sen jau bija palikuši putekļos. Tuvojoties finišam dzirdēju, ka kaut ko runā par mani, nodomāju – nu 10niekā stabili jābūt, bet, ka joprojām esmu spēlē par trešo vietu, nu to toč nedomāju. Finišs no kalna, bet man galīgi rozīne kājās, un tā finišējot redzu, ka pārējie Latvieši mani bija gaidījuši un saprot, ka man būs medaļa, uzzinot, ka uz to brīdi esmu trešais, sapratu – Jāāāāāā, bronza mana, jo aiz manis neviens ievērības cienīgs neskrēja un radio punktos pat tuvu man nebija atlikušie cīnītāji. Prieks liels, bet ar Jubi jau sākām kalt plānus mūsu otrajai medaļai stafetēs.


Stafete. Rīts jauks, finiša vieta atrodas netālu no savvaļas baseina, izskatās labi, bet mēs pat nenojautām, ka diena būs tik drausmīga. Komandā paņēmam Ziemeli - Sparāna gudrību iznēsātāju, Ivetas mīluli, vienkārši sakot Ok "Ogre" lepnumu un dižumu. Taktika šāda- Es ievelku, Ziemelis špļaujot un elsojot visu notur un Jubis finišē ar paceltām rokām un zelts mūsu, visas apkārtējās beibes spiedz un jūsmo. Jā, bet dzīvē viss nenotiek kā plānots. Kļūda bija ielikt mani pirmajā etapā...vajadzēja likt Ziemeļmeitu. Sāku labi – līdz distances vidum neskatījos ne uz vienu – kapāju visiem pa priekšu un biju kārtīgs barvedis. Bet tad misēklis uz 2-3 minūtēm izjaucu mūsu vīzijas, cerības. Jāpiemin, ka jutos ļoti labi, ātri vien atkapāju daudz un gandrīz jau biju panācis vadošos dievus pirmajā etapā, bet tad atkal nesaprašanās ar karti noveda pie noguruma, kļūdām un vairs nespēju būt ātrs un beigās iznācu tikai 5tais, bet nekas nebija zaudēts, medaļa jāņem...bet Ziemelis neizturēja spiedienu un neko dižu neuzrādīja, bet mums tak Jubelis pēdējā etapā – būs labi, vismaz medaļai jābūt... Bet arī Jubim tā nebija pati baltākā diena, un augstāk par sūda 4. vietu netikām. Jutos slikti, jo sapratu, ka otreiz tāda iespēja uzvarēt kaut ko lielu, var arī nepienākt.

Kopumā Čempis tika vērtēts kā neizdevies, bet prieks par bronzu, jo tā tika izcīnīta garajā distancē un Kenijai raksturīgā karstumā. Atbildība par nemedaļu Stafetē jāuzņema man, jo kā stafeti sāksi, tā arī turpināsi, es sāku nestabili, taktika man nebija pareizā, vajadzēja nelīst priekšā, turēties barā, un beigās parādīt savas ātruma īpašības, jo beigas bija visnotaļ bērnišķīgas, bet pēc kara jau visi gudri. Šis Čempis paliks atmiņā kā Lielais iespēju čempis.

3 komentāri:

  1. Ieliec kartes.
    Gan jau ka internetā atradīsi.

    AtbildētDzēst
  2. Jā, kartes tiešām gribētos redzēt! :)

    AtbildētDzēst
  3. Kaut kas nav ar tām stafetēm, ne? Jau no laika gala... Bet, nu, raksts diez gan leģendārs...

    AtbildētDzēst