Otrais cēliens Portugālē

          Kaut kā tomēr izdevās nokļūt mājās no Portugāles nometnes, jāatzīst, ka pāragri, jo neizdevās vēl izmantot Rehns BK dotās treniņu iespējas Turcijā, kas arī ir sabojājis manu garīgo un izsviedis mani no komforta zonas uz nezināmu laiku. 

         Uz pirmo pieturvietu - Portugāli, devos kopā ar Igtisas simbolu un Baltijas pirmā etapa māsteru Villiju (Vilius Aleliunas), ja protams, neņemam vēra Kūma pirmā etapa tieksmes un varējumu,  Mežmalas mtb stūrakmeni Artjomu (Armijas Tvēriens) un jaunās paaudzes galveno ziedu - Aušrini Kutkaiti. Nometne pilnībā bija atmaksāta no Igtisas puse, kā arī Villijs bija uzņēmies pavāra funkcijas, kas palielināja manu atpūtas laiku un uzlaboja Artjoma un Aušrines iespēju saskatīties nometnes laikā. Aizlidojām smuki, neviens īpaši ar savu labvēlību neuzmacās, ja, protams, neskaita dažas mazās, kas gribēja redzēt Armijas Tvēriena šovu dziļajā iesēdienā. Pirmo nakti pavadījām Porto un tad ar mašīnu devāmies uz POM norises vietu. Pims POM nekādas astronomiskās slodzes nebija, bet arī nekāda banānu mīcīšana arī nesanāca, tik jāatzīst, ka Artjoms bija slinkāks, kas vairāk bija saistīts, ar manu un Villija prombūtnes izmantošanu savā labā (Aušrine). Sacensību modelis atgādināja nepieradināta sienāža ķeršanu Garciema kāpās, bet veselais saprāts lika saprast, ka tik slikti jau nebūs sacensībās. 

         1.diena. Pirms tam izstrādāju plānu, ka skriešu ātri (100%) tikai abus sprintus un WRE dienu, ko arī Aldis, viegli malkojot vīnogu sulas un Dynamit kokteili, akceptēja. Skēju samērā palēni, nevienu brīdi nespiežot, tomēr pa tīro neizdevās atkost uzdoto distanci - divas Urugvajiešu līmeņa kļūdas, un dažas sīkas kļūdiņās, bet tomēr ar pirmo dienu jutos apmierināts un atļāvos sev uzsaukt vakara treniņu.

          Sprints. Visas kārtis tika liktas uz galda. Kā jau tādās reizēs gadās, jau uz pirmo kp biju neuzmanīgāks par trusi piemājas dārzā, un atstāju 20 sek., bet tas vairāk bija jānoraksta uz lampas rēķina, jo biju ieslēdzis labāko režīmu lampai, kas apžilbināja karti. Nākamos divus paņēmu piezemētā tempā, bet tad jau atkal slēdzu iekšā jaudu, bet spriežot pēc splitiem, tad sīko ieliņu rajonā nebiju tas ātrākais. Bonusā vēl viena 10 sek kļūda un variantu kļūda garajā etapā ( 15 -20 sek), beigās jau liku noprast savas patiesās ātruma iespējas un uzrādīju labus splitus, kas ļāva finišēt 6.vietā. Kļūdās virs minūtes, bet sākums cerīgs.

        2.diena. Vidējā. Iesāku gaužām lēni, līdz distances beigām nedaudz palielināju tempu, bet distanci veicu treniņa tempā, izņēmums bija ātra skriešana uz pēdējo kp un finišā, kas izskaidrojams ar mūsu iekšējām derībām. Pēc finiša Aušrini palūdza nofotografēties, kas pēc tam izraisīja asu vārdu apmaiņu istabiņā. 

       3.diena, WRE. Apvidus smags - skriešana pa kalnu virsotnēm, stāvām, akmeņainām nogāzem. Katram kaimiņciema pārstavim skaidrs, ka tas nebija mans mīļākais apvidus, bet distanci es izbaudīju. Līdz 7.kp viss gāja pēc plāna - stabils sākums, bez lielām kļūdām. Bet tad nespēja ieraudzīt kp, atrodoties metru no tā, sabojāja visas labā rezultāta iespējas. Tālāk jau kļūdas bira kā āboli no ābeles un ātrums samazinājās līdz minimumam. 

       Sprints. Ļoti specifiska vieta. Pirms starta nebiju ne optimistiski noskaņots, ne kaujnieciski, jo likās, ka tas būs vairāk kā kalnā kāpēju tūrisma salidojums un  man tur nebūs iespējas kaut ko izdarīt. Bet dzīvē viss izrādījās savādāk - iesāku labi, distances sākumā panācu Villiju pa divam minūtēm, bet uzreiz uzraku nākamo kp uz 30 sek, bet Villijs nekur tālāk nebija aizlaidies, bet Lietuviešu raķete tajā dienā nebija savā komforta zonā, un ātri vien aizskrēju no viņa prom, jutos ļoti labi distancē, bet divas variantu kļūdas uz 30-40 sek, izjauca manu iespēju iekļūt trijniekā - 9.vieta, bet divu sprintu kopvērtējumā augstā 3.vieta. 

     4.diena. Iedzīšana. Nebiju plānojis kapāt, bet starta partneri parūpējās par kvalitatīvu ātrumu, ko arī izmantoju, pirmos kp paņēmu kopā, bet tad sajutu nelielas sāpes vēderā un nacās taisīt negaidītu piezemēšanos, kas arī liedza noturēties barā ar Villiju un pārējiem grandiem, vēlāk tempu nometu, bet tad mani noķēra citi ātri čaļi, sava vārda respekts neļāva viņiem zaudēt un atkal paātrinājos, bet visu laiku biju pasīvāks par iedzērušu zemnieku, lieki netērēju spēkus. Viss gāja zolīdi, bet neilgi pims pirmspēdējā kp atsitu celi, kas lika pazaudēt grupas sākumu, tā arī līdz beigām visus nepiesmēju, jo sāpes nebija no draudzīgākajiem, rezultātā 19.vieta dienā, best ever. 

     Nometnes turpinājumā pārcēlāmies uz okeāna tuvu, tas tik uzjundija jūtu uzplaukumu divu cilvēku vidū - biežie vīna vakari, kopīgā roņu barošana, pastaigas gar jūru, nebeidzamie smiekli, mēmā šova vakari, tik tagad jāskatās kā tālāk izveidosies šo abu cilvēku simpātiju apmaiņa, bet liekas, ka Armijas tvērienam būtu jārada izšķirošais izrāviens. Trenējāmies optimāli, vienu dienu pat 3h saskrējām, protams, vīns arī bija kļuvis par neatņemamu sastāvdaļu atjaunošanas procesā. 

    Pēdējās trīs sacensības neizvērtās par neko iepriecinošu. Garajā līdz taurenītim atsēdēju Fohram, bet tad stulbākās kļūdas šaipus Dņepras un nespēja uzturēt pareizo orientēšanās līniju, noveda pie lieku 5 min zaudēšanas pēdējos trīs kilometru laikā (biju desmitniekā), sāpīgi, jo fiziski jutos kaujnieciski un Tero skrēja tiešam ātri, tik ātrām kājām tik garās distancēs vēl nebiju atsēdējis, sākumā īpaši kartei nespēju izsekot, bet vēlāk jau Gaujienas lepnuma un tās patriota stilā pat vietām piekoriģēju Somu domu gājienus. Rezultātā 19.vieta, desmit minūtes aiz Norvēģu kaujas mašīnas - Olava Lundanesa. Sprintā biju kā neapcepta pīle. Ātrums bija labs uz īsajiem etapiem, bet uz garajiem mani pat MotorCāns būtu padarījis par apsmieklu Grundzāles mazo priekšā. Varētu teikt, ka biju saguris, skrēju tīrāk, bet dažas variantu kļūdas nebija tās daiļākās. Uz pēdējās vidējo biju saguris - kājās pilnīgā pensijā, iestājusies rozīne, sāku ļoti lēni, bet pakāpeniski palielināju apgriezienus, līdz pēdējos kp skrēju maksimāli, bet galā rezultāts atbilstošs atdevei, atklāti runājot, ne pārāk slikts. 

   Atvadīšanās mirkļi bija visnotaļ rūgti, jo nometne tiešam bija ekskluzīva, kompānija ļoti laba, pietrūka vienīgi 171,2 cm garā Gaujienieša, kas visās kompānijās ir kā atslēgas spēlētājs, izcils pavārs, koordinators, šoferis, kartes speciālists, mandarīnu lasītājs, recepšu meistars, treneris. Atlīdzinot šo viņa daudzveidību, Artjoms jeb Armijas Tvēriens bija sarūpējis viņam pārsteigumu gribošas sievietes veidā no otrapuse.lv., bet par nelaimi Lapsa no šādas ekstras ātri vien atteicās un apgalvoja, ka Artjoma izvēlētā cīpa ir vairāk kā putnu biedēklis ne iekāres objekts, bet vienam māte - otram meita. 

    Tālāk bija paredzēta nometne Turcijā, bet man neizdevās tikt Turcijā iekšā un nācās doties Grundzāles virzienā, skarbi, bet kā teiktu man viens labs draugs - viss notiek uz labu, tā es arī tagad cenšos saskatīt, kas labs ar mani šajās dienas notiks, jo pagaidām, godīgi sakot, nekas labs nav bijis, tikai uz otru pusi drīzāk, bet vēl ir laiks līdz trešdienai.

   Vēl plānota nometne Lietuvā, bet pirmais starts - Lieldienu balva, tad tiekamies tur, mazie resgaļi.