Pamatu liešana Portugālē

Gadu iesāku ar jauku nometni Portugāles pusē, kas sevī iekļāva desmit dienu orientēšanās nometni un desmit dienu skriešanas nometni, kā arī vietējo kultūras un slinkuma atklāsmes noslēpumus. Doma, kā jau vienmēr – pacelt sevi augstākos plašumos un smaidīt finišā pēc iespējas biežāk nākamās sezonas laikā.

Šķiedru iesildot

Ierodoties zemē, kur mazo līmenis ir zem katras kritikas, pārņēma labas treniņu sajūtiņas, kas ļāva veikt padaudz kvalitatīvus treniņus un bieži atrādīties vietējo ultraveco cīpu priekšā. Pirmajās dienās sanāca iedraudzēties ar vietējo saulīti un tuvumā esošo apelsīnu dārzu, kas mūs apdāvināja ar kādiem 30 kg. Jāpiemin, ka nometnē biju kopā ar 2012. gada labāko orientieristu Bērci un vēl vienu orientēšanās sporta cienītāju Gundaru, kurš lēnām sāk izaugt par jaunizveidotā kluba – ok „Kurmis” līderi un mazo pielūgsmes objektu. Ja viss ies pēc plāna, tad mēs par šo čalīti drīz dzirdēsim biežāk. Mūsu  treniņapkārtni ir iekārojuši vēl padaudz skrējēji, ne tikai Latvijas orientēšanās dūži, pirmajās dienās izdevās satikt arī Prokupčuku ar savu apkalpojušo personālu. Aldis jau pirms nometnes deva norādes, ka jātrenējas kārtīgi, jo uz sezonu jābūt kaujas formā vai arī tiks lauzts ievērojamais trīsgadu līgums, kas nozīmētu iespējamo pieveinošanos Kāpas pirmā numura – Šača Šadriņa treneru kolektīvam. Vietējie apelsīni deva vajadzīgo asumu un stundas krājās kā nemazgātie trauki virtuvē.

Mūri pētot

Pēc trīs dienu iesildīšanās un gaisa apostīšanas devāmies uz 400 km attālo orientēšanās nometni, netālu no Alpalhao. Jāatzīmē, ka tur janvāra beigās dosies arī Gaujienas otrais numurs, Vislatvijas Lapsa ar savu pieguļošo personālu. Aizbraucām ļoti braši, Dandena Ata iemīļotais Seat izturēja.  Protams, tur saule atradās vēl pensijā un bija aukstāks kā vidusmēra Ukrainim ledusskapī, bet apvidus un kartes visas bēdas par aukstumu un iespaidīgo penšu skaitu pie sāniem izgaiņāja visai ātri. Patīkami meža treniņi mijās ar vēl patīkamākiem sprinta treniņiem, kuros pat atļāvos ieslēgt pilnus apgriezienus un skriet tuvu sacensību ātrumam, pati lielākā bomba bija – Portalegres sešas intervālu distancītes, kurās sajutos gluži, kā Lapsa savā kroņa elementā – pirmajā etapā vai kā Šacis piesmejot Baltaci vietējā Carnikavas suņu izjādes sacensībās. Portelegres sprints ļāva arī ieraudzīt kādu jaunāku dvēseli, tā uz maniem gadiem un jaunākas, kas iepriekš bija retums, sajutu arī sajūsmas spiedzienus un kvēlus skatienus.Kad visas kartes tika iekarotas, tad jau bija jādodas uz Albufeiras pusi, kur saule un Krievijas vieglatlētikas izlases sportistu klātbūtne bija ikdiena un Latvijas maratona zieds katr rītu skrēja man pretī. Parūpejoties par manu un mazā žipera draudzību, tika atstāta Jankam neliela dāvaniņa, kas palīdzēs garlaicīgos vakaros un ļaus pareizāk sagatavoties turpmākiem uznācieniem uz skatuves.

Pasakoties tam augšā

Desmit dienu prombūtne atnesa ievērojamas pārmaiņas Albufeiras pusē, bija ieradušies brāļi Krievi, Prokupčukas brigāde bija sagaidījusi savu papildinājumu un vēl daudz neredzētas sejas skraidīja apkārt. Ievācām arī savu aplelsīnu ražu, kas bija garšīgāki kā Piemaskavas citroni. Divdesmit dienu laikā izdevās iespēt ap 500 km, precīzus apjomus noteikšu pēc mammas satikšanas, stundu ziņā tas būtu uz kādām 45 – 50 , tagad jāievelk elpa, jo jau 6.februārī dodos vēl vienā trīs nedēļu nometnē uz Portugāli un Turciju, kur sanāks makten daudz orientēšanās starti, dažos noteikti jāpierāda Alda treniņu gudrību atbilstība mūsu laikiem.

Jaunā sezona atnāks ar zināmiem jaunumiem un pārsteigumiem no manas puses, turpinam gatavoties, izvērtēt savas prioritātes un uzrādam sev tik svarīgos rezultātus.