Sākums cerīgs

         Ilgi gaidītie sezonas atklāšanas mači ir veiksmīgi aizvadīti un derētu uz tiem atskatīties no mana skatu punkta, lai gan sezonu atklāju jau pirms diviem mēnešiem Portugālē, bet tas bija vairāk kā orientēšanās formas uzvilkšana un muskuļu atrādīšana vietējām daiļavām. Pa īstam viss sākās ar "Lieldienu balvu"...
       Lieldienu Balva. Šīs sacensības allaž ir bijušas manā redzeslokā, ne jau dēļ vēlmes iepatikties Monas simbolam - Baibai Ozolai, bet gan tāpēc, ka sprints pēdējos gados ir kļuvis par manu stihiju un kroņdistanci. Visu nedēļu pirms Lieldienu balvas mocījos ar sliktam sajūtām treniņos, kā arī nedēļas sākumā biju nedaudz apslimis, bet tas būtiski neietekmēja manu treniņu darbu, tapēc ļoti šaubījos vai būšu par 100% gatavs cienīgi aizstāvēt Azimuta godu un vai neapkaunošu sava senseja Alda "pasaki_kapēc_man_tevi_neuzvarēt) Lapiņa iemācītās dzīves gudrības. Pirms starta īsti nejutos kā galvenais favorīts, bet zināju, ja sajūtas būs labas, tad citiem būs burtiski vai neiespējami cīnīties ar manu ātrumu un zvēra instinktiem distances garumā. Par galveno konkurentu uzskatīju Armijas Tvērienu, kurš savas jaunās draudzenes ietekmē burtiski vai lido/lidoja pa gaisu. Tāpat nevarēja aizmirst par Gaujienas lepnumu, kurš bija atgriezies no Zviedrijas ar sudrabu 7mannā un atradās jūtu uzplaukumā pēc kaislīgās nakts uz kuģa. Kā arī  Ausekļa kara mašīna bija bīstams, kurš lēnām sāk iegūt Brazīlijas modeles proporcijas. Iesāku agresīvi, kas arī deva vajadzīgo sajūtu un rezultātu - diezgan stabila uzvara, 20 sekundes priekšā Mežmalas etalonam Jubim. Pieļāvu dažas sīkas kļūdiņas, kopā uz 12 sekundēm, bet tas izaugsmei.
       Nometne Lietuvā. Pēc Lieldienu balvas devos pa taisno uz kuršu kāpām, kur bija plānota Igtisas nometne. Kompāniju sastādīja arī Artjoms "Armijnieks" Rekuņenko, kurš knapi vien aizlavījās no savas draudzenes. Tika aizvadīta kvalitatīva nometne. Sniegs praktiski netraucēja, jo bija tas sniegs, kas bija uzsnidzis pēdējās dienās un bija tik mīksts un maigs kā Kristapa Lielā labais vaigs. Treniņos spiedu uz orientēšanās tehniku, aizvadīju divus nakts treniņus. Bija arī divu cilvēku stafete, kur diemžēl paliku pēdejais, kas nebija izskaidrojams ar manu sniegumu vai Artjomu smago elsienu, bet gan ar mana pārinieka ātrumu un, iespējams, arī atdevi. Tālāk jau ceļsš veda uz Vikiņa treniņapvidu jeb "Kurzemes pavasari".

Lidojam

Kurzemes pavasaris. Konkurence solījās būt gandrīz vai optimāla, tas nebija kā nepieradināta sienāža trenkāšana piemājas kartupeļu laukā. Bija neliels rūgtums, ka Martiņš "Meistarība" Sirmais neatļāvās izrauties no Daces apskāvieniem un neieradās, kā vēlāk izrādījās Mārtiņš nav savas veselības virsotnē, tad jānovēl mūsu Meistarības simbolam pēc iespējas ātrāku atveseļošanos un atgriešanos meža neceļos. Uz pirmo dienu koncentrējos vairāk un liku lielākas cerības, jo sapratu, ka uz garo distanci varu justies ka kazkopis, kurš priekšlaicīgi aizgājis pensijā. Iesāku nestrebjot karstu un tā nopietni sāku spiest tik ceļā uz 5. kp, pie 6. kp pa kādām 30 sek ieraugu priekšā startējušo Beliunu, bet ceļā  uz 7.kp iezaudēju uz nespēju ieraudzīt taku, vēl pie 8. kp pa mazu acs kaktiņu redzu Igtisas melno neilonu un sajūtu nometnes laikā tik raksturīgo sviedru smaku, bet neizdodas pietuvoties. Distanci veicu ļoti labi līdz garajam etapam, kur jau biju iekārtojies 3.vietā. Uz ceļa spiedu brangi, kas noveda pie neloģiskas domas - esmu par tālu, līdz ar to ievilku mežā krietni par ātru un zaudēju 40 sek uz neko, kā arī uz nākamo kp devos taisni pāri izcirtumam, kur vairāk par divām ekstra nestandarta garuma pēdām nemanīju, zaudēju 30 sek uz vispār neko, tālāk jau finišēju, bet biju ļoti dusmīgs par tādu muļķošanos distances pašās beigās, kas noveda pie tikai 5.vietas. "Tikai", jo sajūtas un prasmes prasīja kaut ko vairāk.

Jaunības trakumā

    2.diena. Lai gan pirms tam nebija skaidrs par manu startu otrajā dienā, bet atriebības mākts tomēr izlēmu startēt otrajā dienā un arī sajūtas tomēr nebija ka kazkopim. Iesāku ļoti nepārliecinoši, raustījos kā punķis uz drāts, nebija pareizs orientēšanās plūdums, līdz taurenītim knapi sapratu ar kuru sporta veidu nodarbojos. Bonusiņā sliktais taurenīša viens spārns (zaudēju 1.20), bet sākot jau ar otro spērnu, sāku iegūt vajadzīgo plūdumu un arī tika noķerts ok "Saldus" kovbojs - Rešķis, kurš tik pat ātri arī nozuda. Garais etaps tika veikts taisni,  jo vairāk gribēju sajusties kā orientierists ar melno jostu, nevis kā ķieģeļu kaudze, kurš tikai apskrien apkārt pa ceļu. Plānus izjauca pļava, kur sniegs aizsniedzās līdz pat mantību augstumam, kur, uzskatu, palika kādas divas minūtes, kas ar pietrūka līdz Lapsas ģenialitātes izrādīšanai garajā etapā. 3.vieta dienā un 2.vieta kopvērtējumā nav slikts sezonas sākums, turpinām gatavoties.
      Tālāk paredzēta nedēļu gara nometne Portugālē un tad nedēļu gara nometne Zviedrijā pirms 10milas. Acu skatiens tiek mests Baltijas čempionāta un Latvijas čempionāta virzienā, kur Vilnis, bez jebkādām šaubām, būs sarīkojis īstus orientēšanās svētkus, Tev tur ir jābūt, tiekamies!