Vēl Elpoju!

   Nevar teikt, ka pēdēja laikā esmu bijis baigi aizņemts, jo vairāk par trenēšanos un pretējā dzimuma aplidošanu neesmu īsti iespējis, ā un vēl vienu reizi nedēļā esmu sastopams LSPA ēkā, tas pieredzītei un zināšanu bagāžai, lai Alda zināšanu graudi nebūtu tikai vienīgā patrona manā šautenē. Ilgu laiku neesmu licis par savu presīti un eksistenci manīt, tāpēc par visu pēc kārtas.

Treneru korpuss

   Pēc Kurzemes pavasara, nedēļu pavadīju Portugālē, kur pildīja trenera funkcijas Pasaules skolēnu čempionātā. Brīvajā laikā spēju savākt labu km ražu, iesauļoties Alda ziedu laika līmenī un, cerams,arī padalīties ar savām zināšanām un dot kādu labumu jaunajiem censoņiem. Laiks tur bija fantastisks, treniņi gar jūru reizēm vairāk bija kā presītes izrādīšana vietējām dāmītēm ne nopietns treniņu darbs. Netika vākti tikai pliki km, bet arī sanāca labi uztaustīt arī kādas kartes garšu, tika izskrietas arī abas distances pēc bērnu starta, kā arī piedalījos treneru draudzībās stafetē, kur man nepaveicās vairāk kā MotorCānam Smiltenes mežos, komanda bija īsta veterānu salidojuma cienīga un no cīņas par uzvaru bija jāaizmirst jau novērojot kurpju uzvilkšana tehniku, lai gan pats centos uz 99% un iznesu lielu darba apjomu, varbūt ne tik iespaidīgi kā to allaž iznes mans iedvesmotājs un ikdienas kapātāja simbols - Aldis, bet es centos, kā jauna ķēve, bet tas bija par maz, jo pārējie no komandas bija ieradušies uz pastaigas festivālu. Nedēļa bija ļoti lieliska, neaizmirstama kā pieneņu lauks kaimiņa mauriņā, bet visam reiz pienāk gals. Jāsaka paldies Azimuta treneru brigādei par doto iespēju.
   Pēc tam nākošajā nedēļā izskrēju izlases krosa normatīvu. Lai gan pirmajos apļos pat lāgā neiesvīdu un pavīdēja doma par jaciņas uzvilkšanu,  lai nenosaltu, bet trešā apļa vidū ieguvu nepatīkamas sajūtas vēderā un atlikušo distances daļu sanāca pamocīties, kas bija izskaidrojams ar Portugāles nometnes atstāto sauļošanās slodzi un varen garšīgajām riekstu kūciņām. Rezultāts pārsteidza - 27.43, biju par 19 sek gausāks kā pirms gada. Ok, distanci veicu vecpuiša vientulībā, bet nu tapāt rezultāts mani nepatīkami pārsteidza, lai gan visu nedēļu jutos kā piesmiets sienāzis skudru skriešanās sacensībās, tas varbūt lietas izcēla saules gaismā. 6dien treniņa un Vējavas izpētes nolūkos uzskrēju Aronas kausa pirmo dienu. Lai gan joprojām atrados invalīda sajūtu līmenī, bet nu cīnīties es gribēju. Parādīju īstu traģiskumu savā  sniegumā, ar 4 min un 30 sek ķļūdās, jo daudzās vietās zaudēju sadarbību ar karti, maigi izsakoties tā nesaskanēja ar manu vēlamo attēlu, bet nu īpaši nepāŗdzīvoju, labāk taisīt sūdus pie Guņa ne nopietnākos mačos.
    Pēc tam devos uz Zviedriju, lai sagatavotos 10milai. Nedēļas laikā atrados ļoti lieliskās sajūtas, noteikti Portugāles čiksīšu efekts. 3dienā izdevās iegūt 3.vietu vietējās sacensībās, ne jau rezultāts pārsteidza, bet gan sajūtas distancē, kas bija optimālākas kā Kristapa Lielā Hondas uzrāviens. Pavīdēja doma par mani pedējā etapā, kas ātri tika noraidīta, jo nebiju vēl īsti gatavs cīnīties ar Tjerī. 8.etaps man 10milā izvērtās par murgu, kas jānoraksta uz slikto starta pozīciju un paviršībām distances sākumā, kas neļāva skriet komforta ātrumā.
   Iepriekšējo nedēļu pavadīju trenējoties un 6dien uzripināju "Rankas apļos", kur vienīgais konkurents biju es sev un Kristaps Vējš Āboliņš, kurš jau kādu laiku ir kļuvis par pliku skrējēju un meiteņu aplidotāju LSPA pirmā stāva plašajā invalīdu tualetē. Pavējš tempu diktēja pirmos 4km, tālāk jau lenām tēva lomu uzņēmos es, ko arī novedu līdz finišam. 6,9 km @22.36. kas deva 3,17 min/km, ļoti labs treniņa ātrums, liekas , ka biju spējīgs uz kaut ko labāku, bet nu ar vārdiem mēs jau visi esam Dieva līmenī. Varu teikt, ka sajūtas atgriežas ar katru treniņu, kas ir ļoti labi Baltijas un Latvijas čempionātu jautājumos, jo tur vairs nevarēšu taupīties vai vilkt tās ne tik laimīgās bikšeles, tur būs jāliek uz pilnu banku.
  Tad jau nedēļas nogalē tiekamies tur - Igaunijā!