Evolūcija

          Laiks skrien, liekas, ka visos periodos tā gluži nav, bet tagad uzņemtais ritms ir ļoti vienveidīgs un atliek tik no rītiem piedomāt, kas tad šī īsti ir par dienu. Atpūta un atjaunošanās posms ir beidzies - visas citas kvalitātes atrādītas, halva un sidrs pabaudīts. Tagad tiek ielikti pirmie dīgsti uzvarām un nebeidzamajai slavai, lai ikviens solis un darbība būtu tik pat pārliecinoša kā Alda stiepšanās pēc rozīnēm, veikalā Maxima. Šobrīd ir daudz jāstrādā, jāapmeklē skola un jātrenējas, šobrīd nav tik viegli, bet līdz decembra beigām jānovelk. Šis nebūs vēl gada labāko skrējēju topa atspoguļojums, jo vēl ir lietas, kas jāpārdomā - Supermena pirmā palīga KūmA vieta topā, Aronas dižgara īstais spēks, Ausekļa KaraMašīnas progress un tā izraisītās sekas Ausekļa maziņo vidū.
        Kā jau parasti, kad Oktobris iestājas uz lapas un mūsu ķermeņa augšējā daļā, tādi skrējēji kā Kristaps Lielais kļūst gluži vai par tēvu un allaž apskriet viņus ir kā liels izaicinājums ķermenim un prātam. Oktobris vienmēr ir bijis knapināšanās laiks, kad prāts grib skriet un sacensties, bet ķermenis gan nē un tad sākas staigāšana par kaimiņu zemeņu lauku - zini, ka sūdi būs, bet tas mūs neattur. Cēsu rudens bija pēriens, bet tajā dienā es jutos vairāk kā mežacūka stirnu barā, kas arī bija liels faktors manā niecībā un pat finiša nespēkā. Tad vēl bija divi pērieni skriešanas sacensībās -  viens meridiāna cīpu laukoā, otrs, te pat, Smiltenes apļos, biju tik sliktā formā, ka pat varēju visiem pensionāriem atmāt pretī un tēlot, ka tas ir vairāk kā treniņš, bet pieredzējušas dāmas jau trīs priedēs neapčakarēsi. Tad oktobra vidū, kopā ar BerķElīnas smukdupsīti (Jubeli) pabijām Lietuvas kausā, pirmajā dienā sasniedzu pēdējo  trīs mēnešu fizisko virsotni, kas vairāk bija uz zefīru bāzes. sacensību laikā vairāk skrēju nevis orientējos, deviņas minūtes kļūdās pat Aldim uz to gabalu būtu kā lieveņa piešpļaudīšana. Bet pasākums bija lielisks, Vilija ballīte izcila, kuršu kāpas ir vieta kur atgriezties ar savu sirdsāķīti, vienalga, lai kāds būtu uzbudinājuma līmenis. Pēc tam sanāca uzskriet Belija (Kārlis Baltacis) darba laukā, kur viņš sevi veido par ātrāko skrējēju apvidū un vasarnīcas dārziņos. Indulis bija sagatavojis labu šovu, apvidus paķēra gluži kā pirmais Karlsona saldējums. Visam punktu šogad pieliku ar vēl kaut ko lielisku - Cēsu rogainingu. Lai gan biju jau šim pasākumam atmetis ar visām rokām, bet tad saņēmu zvanu no Kurmja līdera un Karļika galvenā menedžera - GuGas (Gundars Balodis). Pieņēmu lietas, jo šāds treniņs man bija vajadzīgs un tieši šajā brīdī. Doma bija jauki pavadīt 6h un palīdzēt Gugam tikt maksimāli ātri līdz beigām. Sportiskajā ziņā neiedziļināšos, jo šī bija pirmā pieredze un ne pedējā. Bet šī ir lieta, kas katram Zilupietim un Kazdangietim un ne tikai vieņiem,  būtu jāpamēģina, tas mani ka sprinteri ar visizteiksmīgāko muskuļu veidolu bez krekla, paķēra un ne jau finiša taisnē fanu ielenkumā, bet jau distances pirmajos soļos. Liels nopelns bija arī Gugam, jo diezvai es ar Pamelu vai Britniju skrienot justos kā Aldis Smiltenes mežos. Galvenie akšeni bija beigu daļā, kad tēlojām tāllēcējus un peldētājus vienā piegājienā, kas noveda pie labas muskulatūras attēlojama pat drēbju klātbūtnē un Armijas cienīga kapāšana pēdējās 30 min, kad pat GuGa bija ātrāks kā vidusmēra stirna pievolgas mežos.
      Kā jau minēju- tiek ielikti pamati smaidam un savai kvalitātei ne tikai ar vārdiem, decembra beigās jau plānoju doties uz pirmo nometni - sacensības Belģijā un tad viss Janvāra mēnesis Portugālē. Par februāri nav skaidrības, jo jāsaprot kā es spēšu tikt galā ar skolu. Tas īsumā, drīz jau būs slavenais tops, kur būs izmaiņas pirmo vietu izkārtojumā, mums jau labi zināms, kas to paveicis - mazs supermena palīgs gāž garākus konkurentus un nedaudz pasmejas.