Netipiski citiem gadiem, šogad jau pirms jaunā gada sagaidīšanas devos uz pirmo treniņnometni Portugālē, protams, mamma šokēta un kaimiņiene bez valodas palika, bet nu tā es izlēmu un ne mirkli nešaubījos. Portugāle jau vairākus gadus ir kļuvusi par galveno pamatu ielikšanas vietu un apelsīnu medību lauku.
 |
| Trenējot redzes atmiņu |
Nometnē, protams, galvenā uzmanība tika pievērsta treniņiem ne marmelādes ēšanai vai šaha spēlēšanai tumsā. Kopumā nometnē pavadīju četras nedēļas, kura laikā ievācu ievērojamu apjomu kabatā, skaitļus nenosaukšu, lai netraumētu bērnus jau agrā mazotnē vai arī, lai netiktu motivēts Meridiāna superspēks Burkāns, kas šogad gatavojas būt pēdējo desmit gadu lielākajā briedumā un plosīt visus sava vecumā grupā. un citi spēcīgi vilki, kas gatavojas uzbrukt no savām alām. Sākumā laikapstākļi bija gluži kā Jamaikas pludmalē, aizvadīju pat dažus treniņus bez krekla, ļaujot saulei pilnībā aplaimot manu ķermeni, cerams, ka neizraisīju nevienu avāriju, jo vietējās "skaistules" tādu pavērsienu ārpus savām ziepju operām vēl nebija redzējušas un kur nu vēl ziemā. Bez skriešanas un apelsīnu ražas ievākšanas vien nepietika, aizvadīju arī peldēšanas treniņus, kur peldbaseina glābējas, iespējams, bija visa reģiona (Algarve) daiļākās būtnes, kas ļāva peldēt divtik jaudīgi un pēc treniņa smaidīt kā uz Ziemassvētkiem saņemot kārtējo cimdu un cepures komplektu. Pirmo reizi pēdējo piecpadsmit gadu laikā atdzīvināju savus puzles likšanas skilus, patika. Vēl ar čomakiem pabijām okeānā, kur parakstījāmies uz haizivju copēšanu, cerot uz kartīgu lomu un kārtīgu azartu, ka pat bikses iespiestos pēcpusē. 4h garumā tā arī neizdevās iekārdināt asinskārās radības, jāsecina, ka viņām visnotaļ paveicās. Okeānā bija diezgan saniknojušies viļņi (5-6 m), kas noveda manus biedrus pie dabīgās iebarošanas zivīm, bet esmu gandarīts, ka manī jūras slimība nebija vērojama ne pa gramu - kaut ko tomēr būšu mantojis no sava iedvesmotāja/trenera Alda. Kārtīgi treniņi prasa arī kārtīgu uztura uzņemšanu, tā nu es ar saviem biedriem trāpījām Japāņu restorānā, kuram bez neJapāniskās apkalpotājas bija vēl kāds liels pluss - varēja ēst cik grib un kaut līdz lieldienām. Misija tika pieņemta vareni, katrs apēdām pa 8 ēdieniem/porcijām. Varējām vēl ieēst, bet restorāna galvenais Jāpānis arvien vairāk sāka rādīt savu grumbu daudzumu uz sejas un tā pec divu stundu ceļojuma garšu pasaulē izlēmām doties mājās, lai nenāktos satikties ar Japāņa iemaņām kijas parvaldīšanā.
 |
| Ar kolēģiem WIFI medībās |
Nometnei garšu piedeva Latvijas orientēšanās sporta galvenā spēka zara Bērča Bertuka pievienošanās. Ātruma treniņi kļuva ātrāki un sviedri lija aumaļāv, tas jau gluži vairs nebija kā , MotorCāna vai Dzelzs Aināra pievienošanās, kur ar pusaizsietām biksēm un aizietām acīm varēja pretoties, kur ātrumam nebija galvenā loma, bet gan kopīgai tuvības sajūtai. Baseinā arī vairs nebiju vienīgais austrumeiropietis un uzmanības simbols, tagad mēs tādi bijām divi. Bērcis mūs divu vakaru garumā iepriecināja ar savām pavāra dotībām, viņa rokām tapa burkānkūka un 4 picas, tie bija neaizmirstami vakari, kas deva papildus jaudu un emociju treniņiem.
Lai gan nometne gluži vēl nav galā un vēl ir atlikusi viena diena un atpakaļceļš, kas mērāms apmēram trīs dienu garumā, šis bija lielisks laiks Portugālē, lieliskā kompānijā, kurā mani reizēm aizdomīgie joki nelikās aizdomīgi, bet gan adekvāti, kurā vakara saieti bija kļuvuši par dienas kulmināciju. Baseina apmeklējumi bija kļuvuši par dienas otrās daļās centrālo daļu, kur bija iespējams ieskatīties pretējā dzimuma valstībā.
 |
| Džemperi atrādot |
You made my day!
AtbildētDzēst