Cerību lauks

   Jā, tas laiks skrien ātri, tik pat ātri kā MotorCāns distances pirmajos metros vai kā Burkāns pēc bietēm uz Aibes veikalu. Šis noteikti ir mans visgarākais klusēšanas brīdis bloga pastāvēšanā, nav tā, ka man trūktu iedvesmas vai puķes ko dāvāt kaimiņa meitām, bet drīzāk tas ir laika trūkums un nedaudz slinkums, kas izspēlē savas kārtis. Galvenais ir tas, ka es vēl elpoju un neesmu nogājis no lielās skatuves, turpmākajās rinkopās atskatīšos uz sacensībām, kurās es centos kaut ko izelpot sakarīgu un nepames novārtā savas smaids prasmes.
  Pēc Eiropas čempja nevar sūdzēties par formas kritumu un pielūdzēju sūtīto vēstuļu daudzumu. Pēc Latvijas čempionāta varēja nopietni pievērsties formas slīpēšanai un tās audzešanai. Nedaudz savai azimuta maikai ļāvu iesvīst Universiādē, kur skrienot treniņa režīmā, izdevās pieveikt pašu Gaujienas māsteru, kurš nesen tik bija atsācis elpot un vairak bija kā gurķis dārza malā. Tāpat zīmogu uzliku arī Pusmaratonu Bērziņam, kuram varētu dot iesauku - Tankists. Šis mačs vairak bija kā Erģļu madāmas pieskatīšana, kura manāmi kļūst pieprasīta vīriešu vidū.
  Nākamā dienā jau vilku igtisas superērto formu un skrēju Lietuvas čempja stafetes un bieži arī gāju, kā Dzelzs Ainārs pēc kārtējā aliņa uz Carnikavas veikalu. Neizdevās nosargāt titulu, jo es pēdejā etapā noraku un īpaši nepriecājos. Lai gan mamma līdzi bija iedevusi pašcepto kolrābju pīrāgu, bet tas nepacēla.
  Tālāk jau liku  mammai sameklēt izlases formu, jo bija pienācis laiks Baltijas čempionātam. Lai gan pirms jaunā gada biju izdomājis, ka garo neskriešu, tomēr izlases trenerim izdevās mani pierunāt, jo neesot man pienacīgi aizstājēji vēl piedzimuši un Lapsjonoku arī nevar atstāt bez uzraudzības. Priecēja, ka pēdejās 25 min skrēju līdera ātrumā, jo pirmo stundu skrēju pavieglinātos apstākļos. Vieta, kaut kāda padmitā. Pēc Gaujienas lielskunga traumiņām, ierakstījos pirmajā komandā stafetē. Jupiters - Dzivā leģenda - Bertuks. Sarkaņu ābolu magnāts pirmajā etapā veica šīs sezonas labāko reisu un atnāca pirmajā vietā, pirmos kp paņēmu viens pats, tad skrēju kopā ar Gvildu un Kārneru. Kompasa kļūdas vadīts noraku uz 30 sek, lai atgrieztos atpakaļ grupā, nācās skriet ka Aldim ziedu laikos lejā  no kalna, grupu panācu, bet uzreiz uz nākamo kp - pārķēru etapu un zaudēju vienu ciparu uz nākamā gada azimuta kontrakta. Stafetes izvērtās ļoti bēdīgas.

Pie Kirti

  Next pasaules kauss un jukola. Pasaules kausā veicu stabilu kvalifikāciju un ierakstījos finālā. Fināls izvērtās par jauku dienu ar nelaimīgām beigām. Lai gan distancē nebiju superātrs vai max bezkļūdīgs, bet vieta varēja būt laba - 21.vieta. Ja vien es pec kļūdas pieļaušanas būtu paskstījies kartē, nevis izmetis cilpu pa kādas pupainas namsaimnieces pagalmu, pat neigūstot neko tajā vietā, tik šoka brīdi. Kā Aldis teiktu - mūžu vibrē, mūžu vibrē līdz jeb no kļūdām ir jāmacās. Jukola solīja sliktu skrienamību, bet tas mani neraustīja ne sekundi, lai gan zināju, ka varu būt mīksts kā Burkāns pēc Cēsu lielo trepju atstrādāšanas. Man bija uzticēts 6.etaps. Jau skrienot uz pirmo kp sapratu, ka tas nav kā Lapsjonaku apskriet finišā, biju jau pamatīgi iepazīstinājis kājas ar akmeņiem. Pirmajos trīs km biju kļūdījies uz kādam 5-6 min, kas mani izslēdza no aprites. Kopumā Igtisa nostartēja viduvēji, nakamgad noteikti būs labāk.
  Pēc Jukolas apciemoju Igaunijas orientēšanas lepnumu - Kirti, sanāca arī pie viņas padzīvot un apošņāt vietējo gaisu. Tallina tika izvēlēta kā pēdejā nometne pirms PČ, gatavojoties sprintam. Aizvadīju divas sacensības un 5 kartes treniņus. Jāsaka paldies Igauņu Vecmeistarei par izpalīzēšanu, jo apstākļi bija ļoti olimpiski, pat Andris, tas kurš ar zilu mazdu brauc, negribēja braukt prom un pēdejā naktī pat nedaudz sāka raudāt.

Aldi -Atdod latu!

Jāļauj jums viss sagremot un turpinājums sekos - Par Pasaules čempi, par iepazīto Japānieti, neveiksmēm un Vācijas ceļojumu.