11/10/2015

Sezona iztecējusi

   Šobrīd tas režīms vairs nav tik sportisks un domas arī vairāk ir pa gultu, bet tas ir tikai saprotams -  ir sācies pārejas periods, ko es šogad tiešām nolēmu paņemt vieglu, tik vieglu, lai svaiguma sajūta atdzimtu kā jauna meitene pēc pirmā skūpsta maķīša dīvānos.
Pirmās sezonas puse - koma & švakums
    Pirmā sezonas puse bija kā sapuvusi ola, itkā vēlme bija liela, bet varēšana - Alda šobrīdējā līmenī. Februāris un marts bija kosmosa līmenī, tik zolīdi divi mēneši nebija aizvadīti nekad, pat ne tad, kad vēl MotorCāns spēja elpot manā līmenī. Liekas marta beigās nedaudz pārspīlēju ar slodzēm un tas rezumējās ar švakumu Aprīlī, ko norakstīju uz lielo apjomu pirms tam un nemaz nelikās, ka es būtu pārtrenējies....bet maijā biju tik švaks, ka Aldis pat īsu laiku mani izslēdza no kluba un  iesniedza tiesā prasību, par visu ieguldīto līdzekļu piedziņu. Pat Dzelza Ainārs bija aizmirsis par manu eksistenci un atteicās no iknedēļas tējas vakara. Lapsa Kūms sāka man saukt par - Vārguli Džo. Īstajā brīdī izlases treneris pieslēdzās manam vārgumam, tam sekoja mēnesi ilgs atlabšanas periods, kas izpaudās kā tikai lēnie treniņi, visu lieko sacensību atmešana un bezglutēna maizes baudīšanu. Pēc tam izgāju 6 nedēļu sagatavošanās ciklu priekš WOC, un domas jau vērās 20nieka virzienā un pat skatījos cikos apbalvošana, jo Aldis bija iedevis līdzi pāris "dynamit"enerģijas dzērienus, ko bija pietaupījis no zelta 2011.gada. Forma nebija slikta, iespējams, labākā kāda bijusi, bet tā sajūta manī bija kā nepabeigtā lego klucītī - viss nāca tik grūti - ka pirmais randiņš ar izcilu meiteni, kad Tu jūti, ka neesi īsti viņas līmenī....Kvalifikācijā iesildoties motivēju tam, ka esmu zvērs un pārējie ir tikai mazi, mazi knariki....bet kājās akmens...finālā tiku līdz ar galiem un dēļ sevis cienīgām beigām...Pa vidu tortei sprinta stafete, kas jau pašā sākumā likās, kā neiespējamā misija dēļ mūsu meiteņu ātruma un sprinta skila dotumiem, bet kā allaž, man motivācija nebija jāmeklē un es biju gatavs aukstus pataisīt pat Šveiciešus un visus viņu līdzjutējus...Pirmā etapā izpaudās Ingas ātruma trūkums un tā atstarpe bija tik iespaidīga, ka bija jāsāk kopā ķenguru zemes pārstāvi, kurš nebija izcilos draugos ar ātrumu un tā spēle bija izspēlēta, jo domas bija par Finālu...bet Dāvis "Drebinātājs" Dišlers bija karsts kā belģijas šokolāde un taisīja aukstus pat Šveiciešu masierus....bet tur arī stāsts beidzās...negribu nevienu apvainot, tapēc neizteikšu savas domas tālāk...
Latvijas čempions - izsalcis dzīvnieks
   Fināls bija kā ilgi audzēta avenīte. Kājās akmens joprojām, bet tas nemazināja manu pārliecību. Zināju, ka neesmu super ātrs un arī ne viegls, bet bija pāris "bet", kas ļāva man izskriet 20-25. vietu pat bez liekas zobu sakošanas. Es izdarīju labu skrējienu priekš sevis, citā ātruma kategorijā tā būtu medaļa, bet distance nebija priekš manis, 4-5 nepareizi lēmumi sekmēja līdz pat 30 sekunžu zaudēšanu, kas bija nepiedodami ar tādu skautingu, , kādu es biju izdaŗījis par apvidu un iespējamo distanci..34.v....
   Uz banketu nepalieku, savācu mantas un uz mājām, jo plānā jauns mērķis - Pasaules armijas darbinieku spēles Korejā, kur dalībnieku liste, pat bez varenā KūmJāņa, izskatās iespaidīga. Aizvadu labāko sagatavošanās savā dzīvē, pa vidu visus iznīcinu Latvijas čempionātā, kur sajūta bija kā lidojot, viss nāca tik viegli...bez piepūles, bez zobu sakošanas. Plāns Euromeetings (Formas atkāpšanās un kļūdas), kuru varam dēvēt pat Varenā Gaujienieša atdzimšanas čempionātu!
  KOREJA. Modelī jūtos okej, bet joprojām pirms lielajām dienām manī mīt vairāk jautājumu kā atbilžu. Vidējā - ierastais liktenis armijas čempionātos kāds man ir bijis - augsti mērķi, kam seko smuks sitiens pa pēcpusi un sajūta tāda, ka esmu amatieris, kurš atbraucis atpūsties un skriešana ir otrajā plānā..rezultātā - DSQ vai arī vieta 60nieka beigās. Visi jau mani norakstīja, pat Artjoms jau uzdeva itin stulbus jautājumus par iespējām man un viņam skriet sastādītajā komandā stafetē...LONG bija kā mans pēdējais salmiņš, kur plāns bija droši un 0% risks. Ko arī realizēju, ar itin šavku minūti un mini kļūdām paliku - 20.v Visu laiku labākais rezultāts CISM, bet arī tad bija iespēja tikt 10niekā, bet tad bija jābūt citam plānam pirms starta....STAFETE. komandas līderis ar savu vietnieku atteicās no starta dēļ slimības un traumas, komnda nebija spēcīgākā. Es paņemu pirmo etapu, jo vēlme sevi pierādīt ņēma virsroku pār veselo saprātu, kas prasīja Armijas cilvēku likt pirmajā etapā. Pirms starta apvienoju visu vajadzīgos elementus - Kūma vājātspējīgas izsekošanas tieksmes, Pirmās vijoles meistarību, Dzelzs Aināra Vēso galvu, Raķetes Reinsona variantu izvēli un visbeidzot paša lēmumu pieņemšanu un cīņu līdz pat elpa mūs šķirs. Plāna ievērošana noveda pie iznākšanas pirmajam! Apskriets pasaules čempions un pārējie, kuri centās to nepieļaut - labākais veids kā noslēgt čempionātu. Pārējiem komandas biedriem neizdevās starts - galā deva 13.vietu.

Tas īsuma viss, būs arī visas sezonas atskats kopumā, bez liekas raudāšanas.


Koreja- labākās atmiņas

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru