Lielais zaudē līdera kreklu, bet ne dūšu

Pēdējās dienas bija spilgtas un raibas kā vectēva gailis (ne jau Zigmārs), bet ne tādas kā es to vēlejos un kā uz tām gatavojos. LČ man, šķiedrai, Lielajam un pārejiem iesākās ar Sprintu, kur pat bez īpāšas zīlēšanas un jebkuram bērnudārzniekam bija skaidrs, ka varu un cīnīšos tikai par zeltu. Distance mani pārsteidza ar savu intresantumu, gluži kā Lielā nepaņemšana uz Baltiijas čempi vai Gaujienas otrā numura nefinišēšana „garajā” distancē. Otrā vieta tomēr ir zināma bedrīte manā pašapziņā, bet zaudēt Jubelim gan nav kauns un vēl pie viņa mūža formas tas ir kā lietus saulainā dienā. Nezinu cik enrike salasīja kļūdās, bet viņš pats finišā izkliedza – „Es vsp nekļūdījos!”, tad man, par brīnumu Aldim un man, kļūdās salasās 25 sek, kas ir padaudz. Bet iegūtās pozitīvas emocijas satiekot Tamužu, Lielo un citus grandus atsver pat zemenes ar putukrējumu. Ar ātrumu varu būt apmierināts, bet zinu, ka ir daudz pie kā strādāt, jo atsevišķās daļā distances nemaz tā arī neieliku sestajā atrumā, iepriecina ātrums tuvojoties finišam, kur bija kaudze pirmo laiku.
Garā. Gatavojoties arī šajai distancei biju cerējis ieraudzīt medaļu savā kaklā arī šajā distancē, bet sākot skriet uz pirmo kp, sapratu, ka tas laikam nebūs iespējams, sajustu otrās pakāpes rozīni savās kājās, bet kad bija jāskrien pa puvru, tad nevarēju saprast, kas es invalīds vai arī vnk divus gadus neesmu trenējies un tā arī spēlītes bija beigušās, pēc h skriešanas paņemu želeju un situācija uzlabojās un spēju ātrumu palielināt. Kopumā kauns pat mammai un Cānam. Liels pārsteigums bija Visu laiku otrā labākā Gaujienas volejbola virtuoza atsacīšanās finišēt un Lupiķa Aināra zemā vieta. Ā un Lielais laikam kritīs nost no troņa, bet tas droši tik uz kādu sprīdi.