Radās doma atskatīties uz saviem labākajiem panākimiem līdz šim brīdim, atsaukt atmiņā spilgtākos momentus. Runājot par maniem sasniegumiem, tad nedrīkst nepieminēt trīs bronzas medaļas Eiropas jauniešu čempionātos. Šajā rakstā atskatīsimies uz pirmo un negaidītāko no trijām – EYOC 2004 bronza stafetē.
2004. gads. Treniņu galvenā darbība risinās Grundzālē. Vēl diezgan zaļš puika biju, sezona iesākās ar startu Pasaules skolēnu Čempionātā Beļģijā, kur neizdevās neko manam vārdam atbilstošu parādīt – divas 7.vietas, zaudēts pat Slovākam un vēl dažam labam ūdens pienesējam, jāpiemin, ka Jubinātoram tajās pašā distencēs divi zelti. Tajā gadā Kalvītis Latvijā bija, kā Martins Dukurs skeletonā – neatstāja nevienam pat ne minimālas cerības un savāca visas balvas un čiksītes, stabils otrais numurs bija Ogres simbols un galvenā cerība Sparāns, kurš vēl spēja klepot kalvīša virzienā. Un tad tālāk jau pozīcijas bija līdzīgākas – Lielais bija labs, ES, Sarkaņu lielskungs, pārējie tik savu varējumu demonstrēja pāris švaka līmeņa sacenēs.
Tātad tuvāk par EYOC. Uz Čempi izdevās atlasīties, protams, CK Mihalovam, Edžam, Lielajam un man. Likās jau kā liels sasniegums un situ bieži sev pa plecu, jo aiz strīpas palika togad monstruālais Andža Jubelis.
Čempis iesākās ar sprintu, sprints notika Zalcburgā – Mocarta dzimtenē, tātad cilvēku tur bija vairāk kā man togad saprašana. Neatceros kuru vietu ieguvu, bet ne biju vairak kā švaks, jo vienā vietā paskrēju garām mazajai ieliņai un zaudēju vairāk kā minūti. Sprints man patika, jo bija iespēja pagrūstīt cilvēkus.
Garajā startēju samērā agri, kā jau zaļākais komandas dalībnieks. Forma bija laba, kapāju top -10 līmenī, tik atkal bija lielas problēmas ar orientēšanos un stipru konkurentu trūkumu manā tuvumā. Nostartēju zolīdi – 24.vieta. Jāpiemin, ka Kalvītis bija īsts nelaimes putns, jo gan sprintā, gan garajā distancē bija stabils līderis līdz distances vidum, bet tad allaž sataisīja brīnumus un nespēja uzverēt, žēļ, jo likās, ka Kalvis bija pelnījis vismaz vienu zeltu sev kaklā.
Tātad stafete. Lielais čempionāta laikā bija startējis pieticīgāk kā Es un es ieguvu trešā biedra statusu komandā. Taktika skaidra – man pirmais etaps, tad Spārāns un visbeidzot, iespējams, tā gada stiprākais skrējējs visā Eiropā Kalvis CK Mihailovs. Starts bija pret kalnu, kā jau jauns zirgs – startu izcēlu bez drebuļa un kurināju visiem tempu līdz pat kalna augšai, kur man paskreja garām pirmie konkurenti. Uz pirmo kp paņemu savu variantu - vienīgais no visa bara!!! Pirmo kp paņemu ap 10. vietu, bet tur pat arī pārējie, viss gaja gludi līdz distances vidum....pirmie 4 sportisti bija atrāvušies, bet ES skrēju kopā ar Krievu (viņš stafeti nodeva sestajā vietā) un vēl pāris švakuļiem. Ieskrienu farstā, bāc – kur Es esmu? KP bija tērcīšu krustojums, a tur tādu krustojumu vismaz 10. Ja pareizi atceros, tad satiku Gati Caicu, kurš ātri uzmeta kartē, kur esmu, paņēmu kp un devos skatītāja kp virzienā, pa ceļam apdzenu pāris mīksto valstu pārstāvjus, pie skatītāja kp redzu cik nikni ir Sparāns ar kalvīti un pēdējo apli (ap km garš) noskrēju burtiski uz aklo – neko daudz nepētīju, bet vnk kapāju. Līdz pat stafetes nodošanai atkapāju vismaz desmit pozīcijas un vēl pret kalnu finiša taisnē paskrāju garām Caicam, kurš skrēja pirmo etapu V-18 grupas komandai un beigās nodevu stafeti Sparānam 12.vietā. Ar Kalvīti gaidam Ogres orientēšanās zīmolu – jā, Spārāns stafeti nodod Kalvim, ja pareizi atceros, 6.vietā, bet trijnieks tur pat, kartīga acu skatiena attālumā. Kā saka, stiprs trīs reizes nekļūdās – un Kalvis ieskrien stabilā trešā vietā skatītājpunktā, tas bija mirklis, kas mani, tiešām, uzrunāja – medaļa un pirmajā čempī, wow, diez ko mamma sacīs?
Lai gan pats neko izcilu neizdarīju, bet tomēr arī Es piedalījos bronzas kaldināšanā, tas arī bija mans pirmais lielais sasniegums un pirmais lielais aicinājums sākt trenēties. Paldies Kalvim un Edžam, kuri tajā čempī man bija brāļa vai pat tēva vietā.
šis tiešām interesants raksts. Inčīgi palasīt par kāda spilgtiem momentiem no viņa redzokļu skatījuma. Tālāk par nākamajiem bleķiem :)
AtbildētDzēstRaksts tiešām baudāms!
AtbildētDzēst....jā, Kalvītis ar Pauliņu turpina sportot, bet Sparāns kā iepazinās ar Zaļo pūķi tā....:(
AtbildētDzēstKā tu to visu atceries?
AtbildētDzēstMan ir samērā laba atmiņa :)
AtbildētDzēstTādas lietas neaizmirst!
AtbildētDzēst