Mežš. Galvenokārt darbība norisinās mežā, tā ir cīņa starp sevi un distanču plānotāju, neviens neredz kā Tu skrien un uz kādiem dupsīšiem Tu skaties. Tāpat kā vieglatlētikā, kad skrējēji pārsvarā trenējas stadionā, tad arī mums ir jāskrien pa mežu. Protams, mežā skriet ir daudz, daudz grutāk kā vienkārši pa ceļu vai stadionu.
Skriešana+domāšana. Jā, šis sporta veids ir ļoti dinamisks, viss jādara ātri un pareizi, tas līdzīgi kā šahā, kad tiek domāts uz priekšu, tik mēs vēl to darām skriešanas stāvoklī nevis sēdus. Orientēšanās sports ir patīkamo sajūtu spēle, tik ir jāmāk tās noķert un izveidot ar savu darbību.
Laikapstākļi. Mūs, Orientieristus laikapstākļi ietekmē un kā vēl. Tas nav kā Šahisti savos siltos mammas adītos džemperos sēž un pārdomā 68 gājienus uz priekšu, orientieristiem savs krampis jāparāda lietū, krusā, dažreiz sniegot sniegam, un arī pērkona laikā vai pat miglā. Man arī ir bijusi tāda izdevība skriet miglā, ar vāju, jo vāju redzamību, tad nācās izmantot pie Alda atstrādātos aklos treniņus.
Treniņi. Lai skrietu augstākā līmenī par pagalmu čempi vai vienkārši, lai uzlabotu savu orientēšanās varējumu mežā ir daudz jātrenējas. Treniņi notiek cauru gadu. Īpaši jāsvīst un jāmotivē sevi ir rudenī un ziemā, kad sezona ir aizvadīta un ir jākrāj kilometri, lai spētu cīnīties augstākā līmenī. Pirmās sacensības tiek gaidītas ar neviltotu prieku, azartu, smukām bikšelēm un pirmo sacensību sajūtas var pielīdzināt kā pirmajam satikšanās brīdim ar skaistu nēģerieti. Labāk ir kvalitatīvi uzskriet nekā sēdēt draugos, daudz tusēt vai vienkārši neko nedarīt.
Meitenes. Šī ir īstā vieta, kur atrast kādu gudru, sportisku cīpu un, ja mērķis nav uzvarēt, bet veikt distanci, papētīt sēnes, un saelpoties lielisko meža gaisu, tad skrienot distancē ir lieliska iespēja papētīt smukos meiteņu dupsīšus un ne tikai...
Neparedzēti notikumi. Ne viss vienmēr notiek tā, kā tas tiek plānots vai kaimiņ Janka reiz ir teicis. Piemēram, šogad Meridiāna pirmais numurs Smiltenes mežā uzdūrās mednieku slazdam, kas atnesa iespaidīgu naudas summu totalizatoru kantoriem, jo MotorCāns nespēja atgūties pēc tādas garīgas neveiksmes. Vēl jāpiemin, ka Saulkrastietis Dzelzs Ainārs, 2011.gada sezonas laikā ne reizi vien pacēla roku pret meža zvēriem. Nakad nevar zināt, kas mūs sagaida mežā, tas arī padara Orientēšanās sportu krutu un katru sacensību tik gaidītu.
Dažādie karšu zīmētāji. Lai gan pēdejo gadu laikā karšu kvalitāte strauji uzlabojas, tomēr arī zīmētāji ir tikai cilvēki un ar savu domu gājienu. Tas ir līdzīgi kā basketbolā, kad spēles notiek mājās un izbraukumā. Arī orientēšanās sportā skrējējiem ir savas mīļās kartes un mīļākie karšu zīmētāji. Tā, piemēram, Šacis Šadrins ( Kāpas pirmais numurs) ir izteikts Induļa karšu piekritējs, kur katru detaļu nolasa ar neviltotu smaidu un sajūsmu. Skriešana citās kartēs noved Šaci pie ļoti vārga rezultāta, kapēc tā – prasiet pašam Šacim. Man mīļākais ir Smiltenes, Alūksnes apvidus un līdz ar to tādi karšu zīmētāji kā Sensejs Vilnis un Aldis „pasaki kapēc man tevi neuzvarēt” Lapiņš.
Iespaidīgie veterāni. Visos laikos vecāki cilvēki tiek cienīti un uzklausīti, lai smeltos zināšanas, cīpu iekarošanas tehniku vai, lai vienkārši ļautu vecmeistariem dalīties savos iespaidos par iespēto pagatnē. Šajā sporta veidā visi kā lieli vai mazi, veci vai jauni srien zem viena jumta (vienā mežā), izņēmums ir pasaules čempionāti. Orientēšanās sportu iespaidīgu padara tas, ka mums ir lieliska iespēja būt kopā ar Vecajiem Bukiem, gan trasē, gan dzīvē, gan diskutējot par kartes kvalitāti vai distanču plānojumu pēc distances veikšana. Man, kā vēl samērā jaunam cilvēkam, ir bijusi iespēja iepazīt tādus Vecmiestarus kā: Aldis, Karļiks, Ārnijs, Ogres Janka un vēl citus.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru