Mamma Šokā |
Eiropas Čempis ienesa pārmaiņas
manā ikdienā ne tikai ar Alda lamāšanos un presītes pārbaudi no viņa puses, bet
tas atnesa arī satraumētu pēdu, es nespēju trenēties, kas noveda pie sliktiem
startiem Baltijas čempī. Bet iepriekšejā nedēļa jau bija kaut cik acīm tīkama,
kas arī rezultējās pirmajā titulā šogad
– Lietuvas čempiona titula, ko ieguvu pārstāvot Lietuvas grandu IGTISU.
Pirms tam 5dien skrēju sprintu
dvīņu pilsētā. Motivācija bija, vēlme arī dzen. Pirmais kalns bija
parbaudījums, pat visu kapātāju paraugzēnam Aldim, pēc tam jau distance bija
tipiskā pilsētas sprinta izskatā, man ļoti patika, akurāt tāpat kā piesmiet
savu galveno konkurentu – Sarkaņu lielskungu! Distance bija daudz
grūtākā/interestāka kā Eiropas čempionātā. Distanci veicu labi, ar dažām
kļūdiņām, kas kopā tika sazīmētas uz 8 sekundēm, it kā tīrakais race šogad, bet
varēju tīrāk. Kā par pārsteigumu man, ieguvu tikai otro vietu, Silda puika bija
mani piesmējis par 15 sekundēm, lai gan sprinta ietvaros jutos lieliski, tomēr
ātrums nebija līmenī, īpaši pazaudēju uz garajiem etapiem, pie kā būtu
jāpiestrādā līdz Studentu čempja sprintam. Bet par savu veikumu jutos pacilāts,
ja man garšotu aliņš, tad noteikti vienu sev paņemtu! Bet nu Timiķis no manis
ir pelnījis ne vienu vien konču, varētu pat viņam izprecināt smukāko
Grundzālieti.
Dzīvē draudzībai ir liela nozīme,
gluži kā labam tempam. Tieši draudzība mani noveda līdz Lietuvas čempiona
titulam, jo mans čoms, cīņu biedrs un visādi citādi sakarīgais Lietuvas
orientēšanās dievs Vilius Aleliunas lūdza man atradīties zem Igtisas krāsām,
nevarēju atturēties! Mērķis bija tikai viens – piesmiet visus! Man uzticēja
otro etapu. Pirmajā etapā jauns čalītis, bet savu darbiņu izdarīja, atnāca minūti
pēc līdera. Paņemu karti, skrienu ātri, bet jau uz pirmo kp saprotu, ka kaut
kas te nav tīrs, karti es drīzāk nosauktu par shēmu. Jau uz trešo kp, panāku
līderus, uzņemos līdera statusu, kko uzbakstam, uz skatītājpunktu skrienot,
neiszskaidrojami norokam uz minūti, esam kopā četri, tas mani sanikno, sakožu
zobus un cenšos atrauties no saviem mazākā līmeņa konkurentiem, mežš vietām kā
branti- pārāk zaļš un tā shēma arī nesekmēja atraušanos, skrienot pa ceļu, no
viena švakuma atraujamies, jūtu finišs tuvojas, sāku manāmi kāpināt tempu
(distaces laikā jutos lieliski), jūtu, ka jau neko nenolasu un peldu virzienā,
nonākot 50 m no kp aizskrienu uz otru pusi, tajā vietā kartes zīmētājs būtu
pelnījis gadu krievijas armijā ar trijiem kartupeļiem kabatā, tad viņš
apzinātos, ka ja nemāk zīmēt karti, tad nav jāzīmē karte! Es tak arī nedejoju
baletu un neglābju roņus jūrā. Atstāju 3 min uz to kp, tālāk līdz finišam lieku
olimpiski, kas noved pie iznākšanas otrajā vietā, 15 sek aiz. Vilijs visus
piesmēja apbrīnojami un mēs varējām pat finišu norāpot vai uz rokām noiet, vinnējām
ar trīs minūšu pārsvaru....prieks liels...LIETUVAS ČEMPIONS!
Tagad jau drīzumā slīdu uz Dāniju
- CISMS, būs labas sacensības, lai iesvīstu galvenajam mērķim – Studentu čempim,
kur mērķis visaugstākais, vēl pa vidu Jukola, kurā skriešu 5.etapu, jāatkārto
pagājušagad iespētā 15.vieta, mēs tiešām
to varam!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru