WUOC 2012 - Pauliņš atgriežas

Vīri plosās, žests tiem, kas mums zaudēja

Jā, beidzot skrēju tā kā to gribēja mana mamma un Aldis, tā kā to dara Latvijas pirmā vijole jau desmit gadus, tā ka to darīja kāpas spīdeklis Šacis Sadrins jukolā  jeb maniem vārdiem sakot – meistarīgi un līdz ar to bija rezultāts. Šis raksts būs kā kārtējais sitiens pa līkajām kājām tiem, kas īsti nav mana domu gājiena piekritēji un nav mani fani, cilvēki, kas bieži mani kritizē jeb vienkārši sakot atskats uz iespēto Pasaules studentu čempionātā, Spānijā.

Pirms čempja mērķis bija visaugstākais un ticība sev arī labā līmenī. Jāpiemin, ka pirms čempionāta uzskrēju arī kāpā, kur nebiju draugos ne ar ātrumu, ne ar  kartes sapratni, bet es zināju, ka ne jau kāpā ir svarīgi labi skriet, bet gan tieši Spānijas cīpu priekšā. Motivācija tieši šim čempim bija augstā līmenī, jo šogad tā bija pēdejā iespēja attaisnot Alda cerības ( Aldis pēdējā laikā man pat roku nespieda un nikni elsoja) un attaisnot ziemā saskrietos kilometrus.

Sprints. Tēmēju augstu (top -6), jutos uz 8 (10 baļļu sistēmā), bet nespēju uztaustīt ne ritmu, ne īpaši labo kartes kvalitāti, kā arī pieļāvu trīs variantu kļūdas, kas kopā sasummēja 90 sekundes kļūdās, kas ir 10 reizes par daudz, lai cerētu uz manu smaidu un Spānijas cīpu manis ielenkšanu finiša taisnē. Iznākumā 14.vieta, lai gan nav slikta vieta, bet jutu, ka tas nav viss uz ko esmu spējīgs, nojausma mani nepievīla.

Vidējā. Pirms starta sapratu, ka ar 14.vietu pie mammas netaisos braukt, iesildoties jutos kā vidusmēra netrenējies korejietis, bet ātri vien ieguvu sajūtas, mērķis bija orientēties un tad tikai skriet, gluži kā to dara superorientierists Sirmais. Sāku piezemēti un bakstoties, bet sajūtas olimpiskas, distances vidū noķeru bariņu ar švakuļiem, divus atstāju bez īpaša aicinājuma, bet Francijas sportists izvēlas divus labus variantus un spēj aizsegt skatu, pirms finiša saprotu, ka skrienu pretī kaut kam labam, paātrinos, skrienu ātri, bet arī bakstos kp rajonos, tuvojoties pēdējam kp, dzirdu kā mans čomu čoms Dižkareivis burtiski ārda finiša rajonu ar savu kliegšanu un atbalstīšanu, skrienu finišu kā nekad – 2.vieta uz doto brīdi, fantastiskas sajūtas. Beigās noslīdu līdz 7.vietai. Pēdējo piecu gadu labākais individuālais rezultāts sasniegts, ir labi! 82 zvani no cīpām, zvans no Latvijas pirmā Andra.  Laba motivācija stafetei, atliek tik Gaujas tuvuma labāko skrējēju motivēt skriet kārtīgi. 

Stafete. Jūtu, ka Kūms plosīsies kā ziedu laikos, iznāk ciešamajā 9.vietā, sakļūdījies nedaudz, kā arī nepareizi lietojis manis doto dzērienu, tālāk Janka Tamužs pūta un elsa cik spēka, bet noslīdam uz 14.vietu, esmu motivēts un dodos distancē, uz pirmo kp īsti vairāk par trešo ātrumu neatrodu, talāk jau uz otro kp ielieku 4tajā ātrumā, sajūtās ciešamas, karstums tiek neņemts vērā gluži kā Lapsas labākais laiks etapā 10milā. Līdz skatītajpunktam veicu praktiski izcilu skrējienu ar vienu 10 sek kļūdu, paceļam pazemoju pāris netik žiperīgos puišeļus, pēc skatītājpnkta sabakstu divus kp uz 10 sek, bet jūtu, ka ir labi, beigās 10.vieta starp visām kmandām, bet starp pirmajām komandām – 7.vieta. Īpašs prieks par savu fīlingu distancē un tehnisko pusi, visu distanci veicu vienatnē, kas būtiski ietekmēja manu rezultātu.

Spāņu labumus vērojot

Vēlāk kopā ar Dižkareivi pabijām pie Vidusjūras, kur pētījām Spāņu labumus, kā tie gozējās un kā tie staigā un nedaudz nopeldējāmies sāļajā ūdenī, kā arī uzrāvāmies uz vienas Latvietes, labi, ka neko rupju nebiju pateicis, bet kauns tapat atnāca ciemos. Bankets bija labs – ar labām beigām.

Jāsaka paldies lieliskajam komandas kolektīvam ar seksīgo Valteru priekšgalā, droši varu teikt, ka šis čempis bija mans labākais čempis kādā esmu pabijis, ne jau tāpēc, ka Lapsa dabūja divas mazās Spānietes un veica ceļu uz viņu, Ilzīte sīki stastīja par Grobiņas vēja ģeneratoru uzbūvi, Tamužs bija iekāpis seksīgos šortos,  Valters „Seksīgais” Āboliņš palīdzēja man sakoļīt blakus istabiņas cīpu, Dvīņu tornis veica bārmeņa pienākumus, Laķa kungs izcēla startu, Artjoms bļava tā, ka Šveiciete nāca koļities, lai tik saprastu kapēc ta tika bļauts,  bet tāpēc, ka mūsu kolektīvs bija saliedēts, bija man mīļš apvidus, lieliska pilsēta, labi rezultāti un visbeidzot ļoti labas emocijas.

Pēc diviem gadiem Čehijā jāņem medaļa!