Čempionātu laiks

     Ir laiks atskatīties uz vasaras karstākajiem momentiem - čempionātiem, kuros es piedalījos, jāatzīst, ka nebiju tik spēcīgs un tik varens, cik man pašam un kaimiņu sašam gribētos. Jūlijā sakumā pieredzēju sezonas kulmināciju - Pasaules čempi, tad pabiju nometnē Vācijā. Augusta sākumā iepazinu Igaunietes studentu cempionātā un vissbeidzot formas maksimumu izspiedu Pasaules armijas čempionātā, kur parādīt savu visslabāko sniegumu rezultātu listē traucēja nesastājušās zvaigznes un dažas totālas neveiksmes.
    Varenā Lapsjonaka atteikšanās doties uz Itāliju izraisīju šoku, ne tikai Gaujienas daudzbērnu ģimenēm, bet arī man, bet šis lēmums bija attaisnojams, jo veselība ir jātur cieņā. Pirms čempja biju veicis testēšanos Vipsport laboratorijā, rezultāti bija vairāk ka gaidīti, biju sasniedzis savu dzīves formu, vismaz uz skrejceliņa un uz papīra tā izskatījās, tas man lika nedaudz lidot pa mākoņiem, likās, ka varbūt spēšu ielauzties 20niekā sprintā. Čempis iesākās ar kvalifikācijas skrējienu, joprojām jūtams bija Kūmjonoka klātbūtnes trūkums, bet biju izcili pārliecināts par savu finālu. Iesildoties jutos ka Vāvere uz pirmā sniega, tas jau lika raustīt neesošās ūsas, iesāku ļoti piesardzīgi un gausi, distances sākumā pat esot tikai kaunpilnajā 26. pozīcijā, distances vidū apzinājos ziemā ielikto bāzi un sāku burtiski sevi spiest laukā, kā MotorCāns sevi distances pirmajos metros. Spiedu, spiedu un distances beigas pat bija pasaules līmenī, un beigās par 3 sek ierakstījos finālā, īstenībā veicu šogada tīrāko sprintu, kļūdās ap 10 sek. Uz Finālu, ierados ar vienu domu - sliktāk jau nevar būt, kāju nav, bet ir cīņasspars, kas jau kopš romiešu laikiem ir mans galvenais ierocis! FINĀLS! Vēl viens švakuma brīdis manā izpildījumā, distances laikā pieļāvu 3 variantu kļūdas - kopā uz 50-60 sek, kas neļāva būt tuvu kārotajam top -20. Fiziski joprojām ir daudz kur pielikt - vairak kā minūti zaudēju uz ātrumu, šis skaitlis ir jāsamazina vismaz uz pusi, lai izvarītos no Alds āķa un brāļa smiekliem ikreiz kad atgriežos majās. Sprinta stafete bija cita diena, citas iespējas, cits apvidus!!! 12 minūtes skrēju sava mūža skrējiena grafikā, bet tad vienkārši izslēdzos, uznāca reiboņi, kas pēdējās trīs minūtēs lika samazināt ātrumu...bet prieks, ka tika parādītas manas iespējas, vismaz es tās sajutu...
Vidējā distance nekādus rožu laukus nesolīja, jo biju pilnībā gatavojies sprintas, izslēdzot jebkādus meža treniņus, fiziski jutos ļoti labi, kalnos svīdu, bet spēju sakost zobus. Sniegums izvērtās katastrofāls, jo kļūdījos parāk daudz, pārāk...
  Pēc Itālijas sekoja nometne/armijas sacensības Vācijā, ar domu par Pasaules studentu čempi un CISM. Lieliska nometne, viss perfekti, šoreiz akā neieskatīsimies dziļāk, bet Sārineni bija līmenī, Artjoms smaidīja kā jauna meita un šoferis man bija labākais čoms.
   Studentu čempis. Gribējās kaut ko nopietnu izelpot. Atceroties pirms diviem gadiem iespēto - 7.v vidējā distancē un stafetē ļāva cerēt uz kaut ko līdzīgu. Uz sprintu biju tu optimalājai šogada formai, ja ne slikti veiktais garais etaps, kur zaudēju 15 - 20 sek, kas bija totāla neveiksme, jo etapā no kalana man priekšā gadījās smagā mašīna, kas brauca lēnāk kā es skrēju un  garām nebija iespējams tikt...būtu saostījis 13- 14.v, kas pie iespaidīgās konkurences būtu labs sasniegums, beigās švakinena cienīgā 20.v...sāpīgi. Nākamajā diena bija Elīnas Svilpes laiks, lai gan, ka varetu būt arī mans, bet Elīna demonstrēja Bernāna taktisko gudrību un formas augstāko pīķi, kas ļāva izelpot 26.v, ne tikai Ērgļi dzēra divu nedēļu garumā, bet arī LSPA tika izsludināta svētku diena! Pats savu rezultātu neskatījos, vienkārsi nebija jēgas acis bojāt, tauta mēļo - 36.v. Stafete jau beidzās pēc otra kp, kur vietējie buki bija uzbrukuši Artjuhinam un noveduši viņu  neceļos...tāda dzīve Jūrmalā!
  CISM. Bija kā zemene uz tortes, kā Dzelzs Ainārs sieviešu pūlī...nedēļās laikā pēc Stuedentu cempja spēju sevi savākt gan morāli, gan fiziski, Austrijā ierados tuvu savai optimālajai formai. Vidējā distence atnesa 39.v, bet 20nieks smaržoja reāli. Garajā distancē demonstrēju nobrieduša orientierista sniegumu, izņemot vienu brīdi/kp, kur paļāvos uz haļavu, kas izmaksāja 2 minūtes un vietu  pie 20nieka, kas priekš mana garo distanču līmeņa, bija maksimālais ko es viens pats skrienot vareju izelpot...beigās 32.v un  labas atmiņas par to uz ko es esmu spējīgs....Stafete, Andris ka jau Jupiters/Sarkaņu lielskungs bija nesatricināms un spēja veikt pirmo etapu savu spēju robežās un sūtīja mani mežā cerīgā pozīcijā, distances sākums bija paša spēju laiks, pirmos miežu iesēju jau uz 3.kp, kur paralēlā situācijā zaudēju ap minūti, tturpinājumā biju pazaudējis flovu, kas ļāva konkurentiem Grundzāles diženumu panākt, viss jau būtu perfekti, ja īsi pirms skatītāj punkta nebūtu uztaisījis vēl vienu danci uz nogāzes, kur iekritu kā jauna meita un pirmo Baltkrievu - vēl viena minūte, distances pēdējās minūtēs spēju kko nedaudz sasmelt, bet pa lielam - biju ļoti neapmierināts, fiziski jutos kā lauva cīnoties par antilopi.

   Sezona principā ir galā...vēl Latvijas čempis, daži skriešanas pasākumi, bet domas jau ir vērstas nākotnes virzienā, šis gads apliecināja, ka neesmu nemaz tik sauss, kā dažiem liekas.