Sezonas izskaņa

    Rudens, godīgi sanot nav mans mīļākais gadalaiks, es šajā laikā jūtos slikts moskvičs mersedesu salidojumā. Rudens ir pārejas periods ne tikai putniem un lielpilsētas bomzīšiem, bet arī orientieristiem. Kā jau allaž rudens ir pilns ar aktivitātēm, kad vairs nav jātaupas un var tikai ļauties ik nedēļas izaicinājumam, ja, protams, forma un draudzene pie sāniem, to ļauj. Es joprojām "baudu" vientuļa vilka statusu (reklāma).
   Pēc Cisma jutos kā pamests ar pliku dibenu peļķes vidū, nebiju īsti ne kam motivēts, tā teikt - rudens forma bija jau klāt, tā klauvēja pie manām durvīm. Latvijas čempī man bija ļoti švaka psiholoģiskā forma, kas maksimali sagrāva manu varējumu fiziski, divi delete starti, ausekļa kara mašīna atļāvās ar mani izrēķināties kā ar neēdušu pīlēnu. Tamužs stafetē demonstrēja nobrieduša orientierista sniegumu, neskatoties uz manu tirināšanos aizmugurē.
  Tālāk uzskrēju Gulbenes kausā, kur jutos jau labāk, jo nebija jāmīl purvi, kuros šogad jūtos diezgan murgaini. Nākamajā dienā bija Nike Riga Run stafete, kur pēc pirmā km pilnībā izdzēsos, un beigās burtiski skrēju uz tā kunga augšā labestību, šitā sen nebiju miris. Rezultāts man sanāca par 9 sek švakāks kā divi gadi atpakaļ. Reāli nebiju spējīgs cīnīties par uzvaru, kas nebija pozitīvs aspekts.
  Nākošajā vīkendā pieņēmu sava čoma, piebalgas bišu magnāta aicinājumu uzstartēt xrace, kas kalpoja kā efektīvs pasākums un ļoti to izbaudīju, protams, Ērgļu cīpas bija ļoti priecīgas par manu ierašanos un tika dibināti jauni kontakti, kas, iespējams, ienesīs kādu labumu arī MotorCāna ģimenē. Kā zināms Ērgļi ir Svilpes Elīnas dzimtas lauki, un es ierados vizīte pie viņas uz pieņemšanu, ja neņem vērā, ka viņas suņi gandrīz iekodās manās olās, tad bija abpusēji vērtīga vizīte, es vairāk tēmēju uz māsu.  Nākamajā dienā devos aizstāvēt titulu uz Cēsu sprintu, kur varenais meridiāna mikrofona simbols - Juris Knēts bija uzplanojis kaut ko baudāmu svētdienas rītam. Parliecības man bija mazāk kā vidusmēra S-12 grupas skrējējai (formas ziņā), bet sākumā sapratu, ka viss būs okej, jo jutos efektīvi. Virkne saglabāta un uzvara trešo gadu pēc kārtas, kā arī pilnībā revanšējos Lienes objektam par Latvijas čempi, kur viņs mani pataisīja par galma ākstu visas Latvijas publikas priekšā.

pure power of Azimuts

  Septembra pēdejā vīkendā pieņēmu Suunto games izaicinājumu, jo bija ļoti tuvu manai karaslistei un negribēju traucēt Gaujienas lepnumuam uzvarēt Maratonā, jo negribējās cīnīties par otro vietu, jo apzinājos, ka ar 55,5 kg smagu supermenu no Gaujienas puses būs vai neiespējami cīnīties. Jāteic, ka šajā nedēļas nogalē biju sasniedzis teicamu formu (tuvu peak), pirmajā dienā jutos ļoti labi garaja distancē, kas ļāva cīnīties par uzvaru, un pēdējās 25 min skrēju visātrāk. Vidējā distancē, lai gan saņēmu pērienu no Edgaronkuļa un tādu kārtīgu, ka nevar apsēsties, bet es jutos ļoti kaujnieciski, gluži kā Ērgļu lepnums Studentu čempionāta startā, kad samīcija Korejas un Ķīnas izlases sportistes un vēl nobļāvās - "Malā, aitas!!!", tā teikt biju vajadzīgi agresīvs, ātrs. Skrienamajos gabalos skrēju vienādi ar Bērci, tehniskā daļā nebija plūduma, kas arī noteica atpalicību.
   Nākamajā nedeļā pabiju mājas sienās. 6dienā uzskrēju Valkas pusē, kas kalpoja ka tempa treniņš, turēju 3.30 min/km. Nākamajā dienā izdevās uzvarēt bez strese "Smiltenes apļos", kur uz starta diemžel neieradās Pavējš Āboliņš, jo bija paredzēts revanšs.

Pēc Skotu kotletēm

  Oktobra sākumā bija paredzēta kulminācija Skotijā, kur devos kopā ar Lapsjonoku, kurš uzņēmās pinībā tēva lomu šim braucienam. Izdevās varena forma pirmajā dienā, bet kartējais bet...slikta kartes kvalitāte uz pirmo kp (20 sek), divas variantu kļūdas (30 sek), neļāva parādīt savu īsteno spēku un muskuļu apkārtnēru uz pledestāla. Otrajā dienā biju negatavs, biju vairak kē izmests maisiņs vējā, nejutu sevi jau no paša sākuma. Brauciens bija ļoti vērtīgs, ne tikai dēļ Gaujienas supermena klātbūtnes un Ķīniešu restorāna iekarošanas, bet brauciens ļāva veikt pirmos ieskatus nākamā gada čempionāta virzienā, kas arī  būs galvenais sezonas starts.
   Sezona ir bijusi ļoti gara, bet es nejūtos tik noguris ka citus gadus, es jūtu, ka ziemā ieliktais darbs bija labs, vēl šobrīd pie pareziem treniņiem varu uzrādīt labu sniegumu, es  drīzāk

esmu emocionāli izsmelts un paies laiks, kad varēšu atsākt gatavoties uz pilnu klapi, šobrīd sevi uzturu formā un izbaudu pēdējos pasākumus. Jā, šis noteikti bija mans spēcīgākais gads - 7.v Eiropas čempionāta stafetē, divi fināli Eiropas čempionātos - gan vidējā, gan sprintā (pirmie karjerā), 24.v Pasaules kausa posmā Spānijā, kā arī biju 21. v Pasaules kausa posma Somijā, bet tiku diskvalificēts par mauriņa šķēršošanu, kur neko laika izteiksmē nieguvu. 37. v Pasaules čempionātā. Sāku iemantot stabilitāti, šogad 4/4 fibnāliem, bet jāatzīst, ka neeemu vēl izšāvis jeb parādījis savu maksimumu uz ko arī temēju nakotnē.
  Uz sezonu kopumā atskatīšos nākamajā rakstā, kad būšu saņēmis pilnu atskaiti no mammas un sava senseja - Alda.