Jau īsi pirms dāvanu saņemšanas pie Ziemassvētku eglītes, sapratu, ka šīs sezonas sākums būs diezgan smags un būs jāaizvada daudzi starti. Sezonas sākums tiesām ir bijis pasmags, bet arī visnotaļ patīkams un rezultāti atspoguļoja ieguldīto darbu ziemas periodā, lai gan bija cerētu pat uz kaut ko vairāk, tik un tā man mamma un sensejs Aldis ir apmierināti ar manu sezonas sākumu. Tad centīšos īsi un jaudīgi uz to atskatīties.
No sākuma devos uz Pasaules Kausa posmu Spānijā, vienu mani nelaida - devos kopā ar Mežmalas muskuli un Elīnas cukurdupsīti vienā personā. Brauciena finansiālo pusi uzņēmās mans superklubs - Igtisa. Garajā pazudu jau ceļā uz pirmo kp, bet fiziskais bija tik labs, ka tas neļāva man nomest karti un kompasu, tapēc cīnījos līdz galam. Galā kaut kas sanāca, tik organizatori bija ar sliktu redzi unsliktu laika izšķiršanas spēju un rezultāti tika atcelti. Uz otrās dienas vidējo skatījos daudz optimistiskāk, jo jutu, ka ir iekšā...atkal nespēju iesākt līmenī, drīz jau Norvēģis bija klāt, lielāko daļu noskrējām kopā un tad pēdejā aplī es viņam pamāju ar roku un devos prom, Norvēģis vēl spririnājās, bet tas tik noveda viņu pie komas finišā. Beigās zolīdā 24.vieta un brangs skaits Pasaules kausa punktu arīdzen. Rezultātu, protams, nomelnoja Gaujienas dižgara 10.vieta, kas bija atdzīvinājis savus spiega un izsekošanas instiktus.
 |
| Relay, ceļā pēc Dāņa skalpa |
Tālāk jau ceļš veda uz EOC. Kas arī bija galvenais starts sezonas pirmajā pusē līdz WOC. Bez baigās liekuļošanas varu teikt, ka galvenais starts bija sprints, cerēju uz top-20. Otrais lielais uzdevums bija tikt stafetes pirmajā komandā, šo domu es jau izspēlēju sākot gatavoties sezonai. Vidējā vairāk bija kā iesvīšana, kompasa ievalkāšana. Bet dzīvē viss izrādījās savādāk...Uz vidējo kvalifikāciju sajutos baigi labi, uzrādīju atzīstamu rezultātu..11.vieta kvalifikācijas grupā, un stabils fināls, turklāt zaudēju tikai 1.40 Bārdai, kas uz čempja laikā bija sausāks par kaimiņa alus mucu, un nebūt neveicot ideālu skrējienu. Tas lika cerēt uz kko labu sprintā, 20nieks jau sāka likties par plānu. Kvalifikāciju iesāku agresīvi, pat pārāk, tad 30 sek kļūda man iedeva papildus uguntiņu un pēc pusdistances jau biju pensionāra kārtā - biju miris...labi, ka izdevās sakost zobus uz pēdējiem diviem kp un tiku finālā līdz ar pirksta tiesu fotofinišā - 0,1 sek!!! Pēc tik slikta snieguma gandrīz iznīcināju savu somu, labi, ka neviens neizdomāja man uzprasīt - "Kā tev gāja?" Uz finālu bija cerība, ka saņemšos, bet īsti tam neticēju, jo lielākais mīnuss bija ātrums pret kalnu, kas bija neattīstīta Baltkrieva līmenī. Fināls drausmīgs - 45.vieta. Šī gluži nebija tā vieta, pēc kuras es braucu pakaļ. Viedējā finālā uz dieviem kp atstāju divas minūtes kopā, kas izslēdza mani no pirmā 25nieka. Sapratu, ka gluži pirmajā komandā neskriešu, jo neko wow nebiju izskrējis...bet Pirmā Vijole Sirmais bija satraumējies cīnoties ar Alni mežā un man tika dota lielā iespēja!!! Es biju šajai izdevībi jau sen gatavs un jutos ļoti pārliecināts par sevi, tik atlika saprast vai fiziski viss būs ok..Lapsjonoks izdarīja labu darbiņu, es ar ātru pirmo km, jau biju panacis lielos vanagus un apdzinis mazos knišļus, bet tad ieskriešana farstā izmaksāja 30 sek vismaz un nācās ķert rokā visus pa jaunam, kas izdevās. Ātrums un sajūtas - top līmeņa un brīvi skrēju kopā ar Swe -1 un Nor-, kuri ir pasaules 20niekā. Liktenīgā izrādījās pēdejā kļūda uz 30 sek, kas liedza bērcim sataustīt Franču Bārdu. Pēdējos km jau bija tikai skriešana, kas ļāva noķert iepriekšējos grupas biedrus, vēl finiša taisnē samīdīju Dānijas otro etapu - un devu Bērcim zīmi, ka jākapā!! Bērcis bija līmenī, bet līdz ekselentumam bija viens solis un tas bija medaļas vērts...Šī bija labākā un noderīgākā pieredze līdz šim manā dzīvē un apziņa, ka fiziski es varu skriet pasaules līmenī ir laba!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru