9/22/2011

Cāns vairs nav tikai viduvējība

Man ir paties prieks, par jebkuru orientieristu, kurš spēj sevī atrast motivāciju un spēj sevi pierādīt citā gaismā. Andris Cāns man vienmēr ir licies tāds talantīgs, tieši uz orientēšanos, galvenais iemesls kapēc viņš parasti nav augšgalā, ir ātruma problēma. Atskatīsimies uz meridiāna līdera dzīvi līdz šim.
Andris pasaulē nāca 1990. gadā un jau tad viņš saprata, ka 2011.gada 17.septembrī viņš burtiski uzziedēs, pēdējo gadu laikā viņš uz to arī ir gājis. Savas skolas gaitas droši vien ir uzsācis Siguldā, kur jau pirmajās klasītēs saprata, ka galvenie aicinājumi ir – sports un matemātika, kā arī klasesbiedrene Lienīte. Vēlākos gados iestājās Siguldas sporta skolā, sākumā gribējis iet uz kamaniņu sportu, bet ātri vien sapratis, ka savu talantu liks lietā citur – orientēšanās sportā. Ātri vien kļuva par grupiņas galveno vilcējspēku, un tik pat ātri par vienu no vadošajiem 1990.gadā dzimušajiem orientieristiem Latvijā. Jaunībā ir licis ne reizi vien trūkties brāļiem Kivleniekiem, Diženajam Didzim, Blumbim, Bričonokam, kā arī tika apsmieti gan Lietuvieši, gan Igauņi. Lūzumu savā izaugsmē piedzīvoja Baltic Junior cup laikā, kas togad risinājās Polijā, lūzuma iemesls nav zināms, bet ir ienākusi informācija, ka pie vainas bijusi kāda Poliete, kas Andri izsmēlusi gan fiziski, gan garīgi. Tālāk sekoja melnie gadi, kad Andris vairāk bija manāms pie fizikas formulām nekā iekarojot Siguldas kalnus. Tolaik jau Kāsis izteicās, ka diezvai Cāns būs vērā ņemams spēks brieduma gados, bet jau tolaik es kratīju galvu un apzinājos, ka ar Cānu būs jārēķinās. Kad visas fizikas grāmatas tika apskatītas un izrēķinātas un kad vienā treniņā izdevās apsmiet kādu Latvijas elitas skrējēju, Meridiāna līderim radās apjausma, ka sevi ir pataupījis īstam laikam un tā pamazām Andris atgriezās vecajās sliedēs – fizikas konsultācijas nomainīja treniņi, tikšanās ar kaimiņu meičām tikai nomainīta pret savu skilu pieslīpēšanas, tika sākts iet uz tālākajiem veikaliem. Cāns jau bija nodomājis iekļūt Latvijas 10niekā jau pagājuso gad, bet tika noslimots viss marts, kā arī studijās nācās palīdzēt saviem kursa biedriem, īpaši Knosim. Andris studē RTU, kur starpbrīžos ir vietējo meiteņu redzeslokā. Jau pagājušogad skrējēji meridiānā saprata kurš ir viņu līderis un kas ir jāuzklausa vairāk kā jārunā viņa virzienā. Tā pienāca vēsturiskais 2011.gads. Pirmā sezonas daļa aizvadīta pašvaki un jau gandrīz Siguldietis pazaudēja pavedienu, bet īstā laikā uz apvārkšņa parādījās tēvs un pateica īstos vārdus, kā arī iedeva izbraukt ar Wolkswagen Passat un tas palīdzēja. Jau kāpas laikā kad pētīju splitus, acīs iekrita Cāna daži pirmie laiki, bet nodomāju, ka haļava. Bet tad nāca Latvijas čempis, protams, tajā laikā pa tādu Cānu nedomāju un koncentrējos savam startam, 3niekā netiku ne Es, ne „motors” Cāns, bet izdevība iegūt medaļu mums bija līdzvērtīga, ja man to varēja norakstīt uz slikto formu, tad Cāna plānus izjauca atstātais mednieku slazds pret kuru tika atsista kāja un medaļa jau pārgāja Sarkaņu lielskunga kontā. Stafetē Fizikas guru medaļu ieguva, bet viņš uzskatīja, ka bronza nav medaļa un devās mājās ar nolaistu galvu, kā arī atcerējās, ka tuvojas maģiskais 17.septembris, kuru viņš bija gaidījis kopš dzimšanas. Sīkumos nezinu kā viņam tur izgāja, bet droši varu apgalvot, ka zvaigznes bija pareizā stāvoklī un Andris „motors” Cāns ieguva otro vietu Cēsu rudenī, bet ar to jau stāsts un sezona nebeidzas, Andris kals dzelzi kamēr tas karsts un nākamā vīzija skaidra – medaļa vai nu nakts čempī vai arī maratonā, bet paliek aktuāls jautājums – Vai no tā necietīs viņa zināšanas fizikā, mēs labi zinām kā izgāja Purinatoram. Vispirms Orientēšanās tika nomainīta pret Fiziku un tad Fizika pret kaislīgu vīna baudīšanu.
Nobeigumā jāturpina savs priecīgais vēstījums, jo mums mazajai valstij un mazajai Orientēšanās sabiedrībai šāds kungs – smaidulis un meistars vienā personā, ir īsts ieguvums. Latvijā uz divu cilvēku pirkstiem var saskaitīt normālus Larvijas līmeņa skrējējus, tostarp Zviedrijā mūsu 10 skrējēju līmenī tādu ir ap 200. Ir jāpienāk tādam līmenim, kad pat mūsu pirmā vijole nebūs droša par savu iekļūšanu sastāvā uz Baltijas čempi. Pēdējo gadu laikā, izņēmot šogadu, tā ir bijusi vairāk kā gribētāju un pēdējo aktīvo skrējēju sūtīšana pārstāvēt savu valsti, tālu nebija, lai arī Aldis savos pieredzes bagātos gados tiktu izsaukts uz izlasi. Baltijas čempim ir jākļūst par goda lietu katrā orientēšanās saimē. Domāju, ka pēc šodienas arī Bernāna kungs ir atzīmējis četru burtu uzvārdu savā blociņā. Andri, lai tev šis starts kalpo par labu atspērienu un motivatoru turpmākām gaitām. Malacis!

5 komentāri:

  1. man patīk Tavi raksti par OS grandiem! Tā turpini! ;)

    AtbildētDzēst
  2. Nu Cāna priekšrocība ir ļoti gaišā galva un asais prāts. Savienojumā ar fizisko tas viņu padara par ļoti bīstamu pretinieku jebkuram. Protams, būtiski ir tas, ka abi viņa senči arī jau sen ir OS fanāti. Tā kā Cānam ir visi priekšnoteikumi, lai nestu Siguldas vārdu pasaulē. Tā kā ziemas OS to izdarīja brāļi Šici un Dukurs.

    AtbildētDzēst
  3. + nākamgad BČ Siguldā...

    AtbildētDzēst
  4. Vēl ilgi jāgaida nākamais raksts?

    AtbildētDzēst