9/11/2012

Jūūū...Āfrikānietes to nesaprastu

Azimuts - tas ir spēks
Šajā rakstā atskatīšos uz klubu stafetēm un Latvijas čempionātu jeb par divām pēdejām nedēļām, kas vairāk raksturojās ar diviem vārdiem - Diena un Nakts.
      Klubu stafetes pēdējo gadu laikā iekaro ar vien lielāku omju un opju skaitu un ir kļuvušas par orientieristu gada salidojuma vietu. Izveidojām gandrīz vai olimpisku sastāvu, ja neskaita ex - azimutiešu Veitu piesaisti, bet nu, labāk jau ir, ka īsti savējie tiek pie siles. Labi apdomājieties un sastādot komandu, nācu pie slēdziena, ka 6niekam jābūt, labākajā gadījumā ir iespēja ielauzties medaļās un bezgalīgā slavā, kas iespējams, beigtos ar dzīrēm nedēļas garumā. Jāsaka, ka viss gāja pēc plāna līdz pat 5.etapa finišam, kad atradāmies 4.vietā un tikai minūti aiz līderiem, gāju sildīties un sildījos ar tādu domu, ka šogad pat ir iespēja izcelt šo pasākumu, kas būtu patīkams pārsteigums pat vidusmēra citplanētietim. Ierodoties arēnā, sapratu, ka veiksme ir aptrūkusies un uzgriezusi mums muguru un azimuta spēkazars Aldis stāv un gaida savu pārinieci....un tā.Aldis gaidīja 8 minūtes.
      Dodos distancē 6.vietā, ātri apdzenu ZVOC pārstāvi un turpinu ceļu, lai panāktu vel kādu , vēlams Meridiānu. Nejutos savās labākajās sajūtās un arī īpaši necentos spiest no visas sirds, bet orientēšānās plūdums labs. Īsi pirms distances beigām izdevās noķert/apdzīt Straupes bjūtija kluba biedru un tā Azimuts finišēja zolīdajā 4.vietā. Pašam stabili labākais laiks un labas sajūtas pirms Latvijas čempionāta.
     Latvijas čempionāts. Būdams labā formā un ļoti ambiciozs, sapratu, ja gribu cīnīties tikai par uzvaru, bet tad man ir jāskrien ļoti ātri, tikai medaļa mani neinteresēja. Konkurentu pulks plašs, bet bez tādiem spilgtiem kapātājiem kā: Dzelzs Ainārs, Sirmais, Bertuks, Kivlenieks, bet tas jau nepadara šampja garšu rūgtāku..Kā jau allaž iesāku ar vecmestara piegājienu, lai uztaustītu karti, jau uz trešo sastapos ar 30 sek kļūdu, ceturtais perfekti, bet uz 5 kp sekoja neizprotamais, skrienot virzienā un cenšoties saskatīt pēdējo piesaisti, attapos citos plašumos, kas mani paātrināja pamatīgi, šajā brīdī sāku skriet cik spēju ( Ja būtu saglabājis vēsu galvu, sudrabs būtu kabatā), tālāk sekoja kļūdas pēc kļūdām, līdz kartes domu uztaustīju tik pie 10 kp, pēc tam jau vēl centos kaut ko sasmelt ( Ātrums un sajūtas atļāva), bet distance izrādījās par īsu, pietrūka 18 sek. līdz Tamužam, būtu distance 500 m garāka, tad man nebūtu jasamierinās ar koka medaļu un neizteikto sejas skatienu atlikušā dienas daļā...Distances pēdējā daļā ātrums bija olimpisks, bet tas bija vairāk kā mīziens jūrā.
   Stafete. Zelta sapnis aizmigloja veselo saprātu un cerot uz Otāra pieredzi un lielo pieredzi šajā dzīves nišā, nolēmu, ka jāliek otrais Azimuta numurs pirmajā etapā, kas izrādījās smaga kļūda, jo Vecmeistars sāka agresīvi un bezbailīgi, kas noveda pie balona plīšanas un beigās sanāca sliktāk, kā jebkurš sienāža palīgs to būtu iztēlojies. Vilijs vēl centās mani uzmundrināt un kurināt 6niekam, bet kas ir 6nieks, mani Smiltenē piesmietu kā vecu kazu??? Tas ir vairāk kā skriešanās ar īstākajiem amatieriem, Vilijs otrajā etapā uzradīja labāko laiku, bet arī ar kļūdām....ES sevi centos noskaņot kaujai, kas izdevās līdz pirmajai kļūdai, kad vieglprātīgi virzoties punkta rajonā un atstāju gandrīz 3 min....pēc tam jau nebija ne asuma, ne motivācijas, bet ar visu treniņa soli un beibju pētīšanu, īsi pirms skatītājpunkta izdevās pamanīt plato MotorCāna muguru un viņa pielūdzēju virkni aiz viņa. Lai gan nejutos kā pats svaigumiņš, nedaudz uzkapāju, pret karjeras malu jau sāku pietuvoties tajai pasaulei, bet īsi pirms punkta ieraugu zvērveidīgo MotorCānu - šovs var sākties...komplektā vēl Saldus spīdeklis Rešķis....Jūtu, ka ātruma nav, tāpēc izlemju cīņu neatstāt uz finišu, bet gan visu nokārtot zaļajā un pret kalnu, lai gan uz kp novirzos un atstāju kādas 5 sek, bet jūtu, ka plāns īstenojas, uz pēdējo kp atrodu vēl pēdejās asuma rezerves un finišs vairs bija kā medus Vinnijam Pūkam. Īstenībā stresa nebija ne mirkli, lai gan apzinos MotorCāna līdera dotības un ikru spēku, bet sevi uzskatu par gandrīz vai par labāko finišētāju šajā pasaulē...Beigās 6. vieta, labi, ka Aldis bija priecīgs, jo pats bija Kļuvis par Čempionu un mierināja, ka nākamgad ar viņu vai ar citiem spēka zariem pacelsim Azimuta vārdu Meiču acīs vēl spilgtāk...Prieks par Sandriņas veikumu ( Straupes beauty), kas arī tika atalgots ar torti, kuru izvēlējās pats DižAldis ( Šefs, Aldža, Smiltenes Stallone). Izdevās satikt arī Garciema šovmeni un LSPA jauno seju un manu kolēģi Šači Šadrinu, tika izrunātas visas dārzeņu konservēšanas problēmas, aprunāti Belija romāni Carnikavas pusē, kā arī nākotnes plani sastībā ar aitkopību. Vispār jau patīkams pasākums sanāca D-pilī, cerams, ka nākotnē sanāks biežāk uzskriet šajā nostūrī. Izskatījās, ka D-pilī varētu sarīkot īstenu sprintu....
  Nu ko...vēl kaut kur uzskriešu, bet pa lielam jau sāku gatavoties nākamajai sezonai...sezonas otrajā pusē izdevās pacelt sevi citā līmenī, pa ziemu uzdevums pakāpties vēl par vienu līmeni un Šovs varēs sākties...

7 komentāri:

  1. Skatos Straupes beauty paliek arvien populārāka!

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. dzīvā leģenda11/9/12 21:33

      Jā, sāk izkonkurēt Lapsu!

      Dzēst
  2. Kādreiz tev finišā varēju iemest...;) bet ko nu vairs...:D

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. dzīvā leģenda11/9/12 21:30

      Varēji gan...Tie tik bija laiki...

      Dzēst
  3. Azimutam nav šobrīd trešā stafešu skrējēja elitē, lai Aldis domā kā iepirkt kādu Kenijas skrējēju nākamajam gadam..:)

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Dzirdēju, ka esot jau vairāki lietuvieši nopirkti.

      Dzēst
  4. Pirms pāris gadiem solīji, IOF simtniekā ielauzties. Nākošgad beidzot būs?

    AtbildētDzēst