Laiks Izraēlā

Gandrīz divi mēneši pagājuši kopš mana pēdējā ieraksta, laiks ir laboties, kā parasti. Jau rudenī sēžot pie viena galda ar Azimuta galvenajiem vīriem, izlēmām, ka divi mēneši Izraēlā ziemas periodā galīgi nenāktu par ļaunu, ta arī sapirkām burkānus un ķiplokus un Janvāra vidū ar asaram acīs pamate silto mātes azoti un Lielpilsētas Grundzāles varenās un bīstamās ielas. Tad arī nedaudz atskatīšos ko ar ko un kā sanāca paveikt.

Kalnos. Svilpe jau bļaustās.

  Izraēlā ierados 17. janvārī kopā ar Gaju (Cilvēks, pie kā apmetos), ierašanās bija ļoti veiksmīga un neviens manī neko aizdomīgu lidostā nesaskatīja. Pirmās nedēļas paradīze, saule spīdējā un bija ļoti silts. Sākumā bija grūti ar aprast ar piedāvāto apvidu, kas bija tik pat grūts ka vidusmēra Baltkrievam uzskriet Brantu mežā pirmoreiz. Kad mesitarība ņēma virsroku, tad jutos kā ZibensReinsons savā ziedu formā, kad spēja visu pasauli pataisīt par apsmieklu. Protams, saule ienāca manā dārzā, kad Ērgļu lepnums ieradās uz nedēļu apciemot Gajuci un uzlabot savu bālgano ādas krāsu. Nedēļas laikā Svilpucis darīja lielus darbus, var teikt, ka kļuva par leģendu, ne dzīvo leģendu, bet par nosarkušo leģendu, viņa visus piesmēja vietējās sprinta sacensībās - vairāk kā par piecām minūtem apsteidzot Izraēlas misis pieredzi un pirmo numuru un turklāt to izdarot Dzintara agrāko laiku kaujas biksēs (savējās bija palikušās mājās kaltēties). Treniņu veiksmes mijās ar smaidu mirkļiem Gaja siltajā azotē, nedēļa ko pavadījam kopā Svilpuci, bija ļoti vērtīga, pabijām arī nāves jūrā, kur izdomājām pieveikt ieleju, sasniedzot virsotni Elīna bija tik dusmīga, kā pazaudējot pirmo sakrāto latu trīs gadu vecumā, viņa nebija sarkana, bet viņa barstīja savus meiteņveidīgos komplimentus, kas izraisīja smaidu manā sejā un piedeva skrējienam tik svarīgo odziņas efektu. Laiks paskrēja ļoti ātri un smaidīgais meitēns jau devās Dzintara virzienā, jāatzīst, ka Elīnas aizbraukšana ienesa arī vēso laiku divu nedēļu garumā, kad noderēja arī Alda bebrādas kažoks.

IGTISA & OK AZIMUTS

  Nākošais svarīgais laiks iezīmējās ar DJ DJņenko, Jubeļņenko un viņa daiļuma  ierašanos. Tas nebija viegls laiks, jo smagi treniņi bija mūsu otra iesauka. Šajā laikā piedalījāmies arī Izraēlas čempionātā. Pirmā dienā bija Sprinta savensības, šoku izrasīja Artjoma atteikšanās vilkt azimuta formu, bet tas tā. Apvidus bija interesants, no pirmajiem soļiem jutu, ka nebūs svaigumiņa un katrs solis bija smagāks par Vikiņa (MegaMainda) lāčveidīgo soli. Vairāk kā pusdistenci pavadīju slikta plūduma ietekmē, pieļaujot vairākas variantu kļūdas, otrā distances puse bija laba, tik nespēju pielikt uz ātrumu, kas man parasti izdodas un nācās piekāpties Sarkaņu Kalnu karalim par 1 sekundi. Nākamajā dienā bija garā distance, lai gan neesmu baigais izturības fans, bet jutu, ka pie pieticīgās konkurences un MotorCāna neesamības, es varētu labi izšaut šajā distancē. Sākums izvērtās ļoti pieticīgs, ātrā vidusdaļa un beigu daļa, neskaitot lielās kļūdas, atnesa Grundzālei ilgi gaidīto titulu - Izraēlas čempions. Iepriecināja ātrums, kas atbilda Lapsjonoka ziedu laika ātrumam, bet kļūdās atstāju pāri 6 minūtēm, kas ir iespaidīgs skaitlis. Čempionātu noslēdza vidējā distance, kas solījās būt oti tehniska un izaicinoša, jāatzīts, ka paradīju savu švakumu un nenosvērtību jau uz pirmajiem trijeim kp, kad pēc visiem Karļika un Bula likumiem jau varēju iet mājās (kļūdījos vairāk kā 5 minūtes), bet spītība un cīņasspars ņēma virsroku, beigu daļa nebija kā ar rozēm nokaisīta manā izpildījumā, bet spēju parādīt normālu sniegumu un labu ātrumu, kas ļāva izspiest Bronziņu, 36 sekundes zaudējot uzvarētājam, bet divu dienu summā parliecinošākā uzvara Azimuta krāsās pēdējo 3 gadu laikā. Alda sejā iezīmējās lepnuma krunkas, bet manī valdīja divejādas sajūtas - orientēšanas māka pieklibija, bet sajūtas fiziski bija gaidīto sajūtu līmenī.
    Pēc čempionāta devāmies uz kalniem, kur aizvadījām kvalitatīvus treniņus kartēs, arī DJ Rekuņenko svīda savā cepurē, Andra rozīte vairāk darbojās kā fotogrāfs, par ko tikai labi vārdi no manas puses. Arī šis laiks pagāja ātri un Armijas cilvēks devās mājup, asaras un puņķu vētra bija mūsu šķiršanas pamatā. Dažas dienas vēlāk brigādi pameta arī Līdera ātrums (Jubis) ar savu Rozīti (Elīnu B.).

Testējot šķiedru

  Man šobrīd ir palikušas pēdējās dienas Izraēlā, jo 10.martā jau būšu ceļā uz mājām, vai es skumstu pēc mājām? Jā un nē, būtu īstā atbilde, vienkārši gribas pārmaiņas -  jaunu vidi, un izskatās, ka arī Latvijā skriešanas apstākļi kļūst arvien labāki. Nākotnes plāni ir izlases nometne, Kurzemes pavasaris, lieldienu balva un, protams,  pavasara Highlights - RIGA CUP, kur bez MotorCāna pirmo metru instinkta, būs arī citi vareni instinkti, būs laba iespēja apliecināt savu varējumu. Tiekamies Latvijā!